Pasaulē
Vēsture

Ģenētiski modificēti cilvēki? Kas kopīgs Puškinam, Hitleram, Darvinam13


Darvins
Darvins
Darvins

Autors – Signe Koļcova

Jā, ir ieviests tāds termins – “ĢM–cilvēki”, un ar tādu galvenokārt apzīmē cilvēkus, kuru vecāki ir pietiekami tuvi radinieki. Zināms, ka šādiem cilvēkiem mēdz būt daudz nopietnu mantotu slimību, lai gan tieši šajā rādītājā nav konstatēta sevišķa atšķirība no cilvēkiem, kuru vecāki nav tuvi radinieki. Tikai pirmajā gadījumā ir ļoti liela iespēja, ka piedzims bērns, kurš no abiem vecākiem būs mantojis pa vienādam tā dēvētajam recesīvajam mutējušajam gēnam, kas izraisa smagas saslimšanas.

Asinsgrēks un ģenētika

Taču, ja gadījumā vecāki ir savstarpēji tuvi radinieki jeb, kā to dēvē zinātniski – inbraidinga (mūsu valodniekiem vēl jāpiemeklē sakarīgs šā jēdziena latviskojums) gadījumā, ļoti iespējams vēl viens efekts, proti, vairāku vienādu mutējušo gēnu mantošana no abiem vecākiem. Šīm mutācijām itin nemaz nav obligāti jāizraisa smagas slimības, un tādā gadījumā to kopīgi izraisītais efekts var palikt ārēji nepamanāms. Turklāt nav iemesla būt pārliecinātam, ka šis efekts vienmēr būs tikai negatīvs. Tāpat nevajag aizmirst par joprojām spēkā esošo dabisko izlasi, proti – bērni ar sevišķi neveiksmīgām gēnu kombinācijām diemžēl ilgi nedzīvo. Respektīvi, izdzīvojušajiem veselajiem bērniem, atšķirībā no mirušajiem un smagi slimajiem, situācija ar bīstamajiem mutējušajiem gēniem nav tik skumja. Iespēju, ka vecākiem būs kāds no recesīvajiem mutējušajiem gēniem, ir vienāda ar vidēji statistisko rādītāju, un tad veselajiem bērniem tādā ģimenē tai jābūt vairākkārt zemākai par šo vidēji statistisko. Šajā ziņā izdevīgs piemērs ir Čārlza Darvina ģimene. Darvins, kā zināms, bija precējies ar savu māsīcu, bet no viņu kopīgi pasaulē laistajiem 10 bērniem tikai divi nomira jau agrā bērnībā, un četri no viņa pieciem dēliem vēlāk par dažādiem nopelniem izpelnījās bruņinieka titulu. Iespējams, tieši šie fakti un apsvērumi ļauj pamatot viedokli, ka inbraidings “dažkārt sekmē tādu cilvēku nākšanu pasaulē, kuriem piemīt sevišķi augstas intelektuālās īpašības”.

Leģendārās ģimenes

Pietiekami spilgts piemērs ir arī diženā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina ģimene, proti, viņa vecāki, no kuriem viens bija trešās pakāpes onkulis, otra – viņa krustmeita. Turklāt Puškina gadījums izraisa sevišķu interesi arī tāpēc, ka viņš bija ne tikai lielisks dzejnieks, bet arī vispār ļoti izglītots, gudrs cilvēks. Starp citu, viņa ģimenē no astoņiem bērniem pieci nomira.

Mūsdienu pētnieku rīcībā nav pietiekamas informācijas, kas ļautu droši šos traģiskos faktus saistīt ar vecāku tuvo radniecības pakāpi, bet tas katrā ziņā liek padomāt. Un šajā gadījumā jānorāda vēl uz kādu ģimeni ar līdzīgiem apstākļiem. Proti: pirmais – vecāki viens otram ir otrās pakāpes onkulis un krustmeita; otrais – vecāki nākuši no klusa lauku apvidus, kur tuvu radinieku laulības bija bieža parādība; trešais – no pieciem pasaulē laistajiem bērniem divi miruši jau agrā bērnībā, bet trešais – sešu gadu vecumā. Tā ir Ādolfa Hitlera vecāku ģimene. Un uz šīs ģimenes ģenētisko nelabvēlīgumu norāda papildus arī vēl ceturtais apstāklis – pašam Ādolfam Hitleram nebija bērnu; piektais – pēcnāves sekcijā viņam konstatēja iedzimtu ģenitāliju kroplību. Ikvienam labi zināms, ka Hitlers izcēlās ar teju vai pārdabisku nežēlību. Taču viņa prāta, domāšanas spējas pelnījušas nopietnu izpēti. Viņa satriecošie panākumi cīņā ar visu veidu ienaidniekiem jau paši par sevi liek skeptiski vērtēt apgalvojumus, ka viņš jāuzskata par psihopātu.

Pētnieki apgalvo, ka “Hitlera spēks apslēpts viņa dzelžainajā loģikā”. Taču viņi arī piebilst, ka “tikpat, cik precīzi ir viņa prāta slēdzieni, tikpat sadomāti un vieglprātīgi ir viņa vērojumi”. Patiešām, var atrast gana apstiprinājumu šim vērtējumam. Ar Hitleram piemītošo domāšanu apveltīts cilvēks ir sevišķi bīstams tāpēc, ka spēj pēkšņi uzbrukt pretiniekam, kas spēka ziņā ievērojami pārāks par viņu, un uzbrukumi mēdz būt negaidīti, sevišķi bīstami. Lai arī viss parasti beidzas ar sakāvi, šādām izrīcībām ir daudz upuru. Visdrīzāk ir tā: izanalizējis situāciju, viņš dod spēcīgu, rūpīgi apdomātu un tāpēc sekmīgu pirmo triecienu, taču nespēj paredzēt to, kā mainīsies situācija un kāda būs pretinieka turpmākā rīcība. No otras puses, lai pārliecinātos par “trakā fīrera” prāta slēdzienu spēku, jāsaprot situācija, kurā Vācija nokļuva 1941. gada decembrī, kad Hitlers, atlaidis feldmaršalu Brauhiču, pats uzņēmās sauszemes karaspēka virspavēlniecību. Tad padomju armija guva pārsvaru cīņās pie Maskavas un pārgāja pretuzbrukumā, iegūstot iniciatīvu visās frontēs.

Situāciju saasināja arī tas, ka iestājās barga ziema un vērmahts cieta milzīgus zaudējumus. Novembrī Ziemeļāfrikā angļi pārgāja uzbrukumā, gūstot panākumus, tostarp Vācijas okupētajā Eiropā pastiprinājās pretošanās kustība, sevišķi Dienvidslāvijā, kur cīņās pret partizāniem bija iesaistīti vērā ņemami vācu armijas spēki. Bet Hitlers, līdztekus sauszemes karaspēka komandēšanai, saglabāja arī augstākā virspavēlnieka posteni. Vācijai bija jākaro ar visiem saviem pretiniekiem ne tikai uz sauszemes, bet arī jūrā un gaisā. Turklāt 7. decembrī karadarbībā iesaistījās arī ASV, sevišķi jūras kaujās. Vāciešiem vajadzēja turēt ievērojamus spēkus iespējamā desanta izsēšanās vietās. Varētu likties, ka Vācijas sakāve ir neizbēgama. Taču karš turpinājās vēl vismaz trīs gadus. Un tas nebūtu iespējams, ja augstākajam virspavēlniekam un sauszemes karaspēka komandierim piemistu ierobežotas prāta spējas.

Priekšnosacījumi jauniem “hitleriem”

Vai mūsu dienās arī iespējama tādu ģimeņu rašanās? Drīzāk – diezin vai, jo tagad, pateicoties ģenētiķu pūliņiem, ikviens puslīdz kulturāls cilvēks labi zina, ar ko un kāpēc bīstamas tuvu radinieku laulības. Tāpēc ir ļoti maza iespējamība, ka mūsdienās varētu izveidoties ģimene, kas, raugoties no ģenētiskā viedokļa, būtu līdzīga Puškina, Hitlera un jo sevišķi Darvina ģimenei. Neskatoties uz to, ir pētījumi, kas liecina, ka joprojām vēl ir daudz tuvu radinieku laulību: pilsētās vairāk, laukos mazāk. Nav izslēdzams, ka arī izglītoti cilvēki veido tuvu radinieku laulības, bet atturas no bērnu laišanas pasaulē. Tāds bija, piemēram, Alberts Einšteins, kurš arī bija precējies ar salīdzinoši tuvu radinieci, taču viņiem bērnu nebija.

Otrkārt – mūsdienās, piemēram, Eiropas lielajās pilsētās dzīvo pietiekami daudz atnācēju no visattālākajiem zemeslodes nostūriem, tāpēc ir ļoti iespējams, ka tieši viņi arī veido šo mazliet mīklaini lielo procentu. Turklāt nav izslēdzams, ka dažās ar naftas atradnēm un citiem izrakteņiem bagātās valstīs tuvi radinieki mūsdienās dibina ģimenes ne tikai zemu sociālo slāņu aprindās.

Piemēram, irākiešu Sadāms Huseins bija precējies ar savu māsīcu. Pirmā Usāmas bin Lādena sieva arī bija salīdzinoši tuva viņa radiniece. Tāpēc, ja pieļauj, ka “Hitlera fenomena” rašanās procesā zināma loma ir arī ģenētiskajiem iemesliem, tad, balstoties datos par tuvu radinieku laulībām, arī mūsu dienās ir vērts bažīties par varbūt ne gluži “hitleru”, bet tādu savdabīgu “minihitleru” rašanās iespēju. Proti, runa ir par absolūti amorāliem, patoloģiski nežēlīgiem un vienlaikus ar spēcīgu loģisko domāšanu apveltītiem cilvēkiem. 19. gadsimtā cilvēks ar Hitlera “anketas datiem” hierarhijas kāpnēs nevarētu pakāpties sevišķi augstu. 20. gadsimtā tas bija iespējams. Savukārt jau iepriekš pateikt to, kas notiks 21. gadsimtā, vēl nevaram. Taču veidojas priekšstats, ka mūsu dienās pasaule kļuvusi vēl nenoturīgāka.

Tādi “minihitleri” var uzrasties un sagrābt varu kādā nelielā valstī, bet tad, izmantojot, piemēram, bakterioloģiskos vai meteoroloģiskos ieročus, turēt spriedzē pietiekami milzīgus reģionus. Bet citi tādi “minihitleri”, nostājoties ekstrēmistisku politisko partiju, mafijas grupējumu vai jebkādu citu pretsabiedrisku veidojumu galvgalī, var gana ātri izraisīt nopietnas krīzes arī šķietami visplaukstošākajās valstīs. Tāpēc šī joma varētu interesēt ne tikai šauru zinātnieku loku, bet gan ikvienu mūsu planētas iedzīvotāju. Ielāgosim šo jēdzienu – inbraidings…

LA.lv