Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. novembris, 2012
Drukāt

Ierēdņi grib turēt roku uz kino budžeta “pulsa”


krievs_42

Vai tā nav kauna lieta, ka šajos 20 neatkarības gados ne tuvu neesam tikuši klāt padomjlaika latviešu filmu kvantitātei un kvalitātei? Mazliet pārfrāzējot Čērčila slaveno teicienu, kad viņam kara laikā piedāvāja atņemt naudu filmu uzņemšanai, varam jautāt: kādēļ tad mums vajadzīga neatkarība? Ja pusbadā turam savu kino un kultūru kopumā…


 

Ja filmdariem jāstrādā pusamatieriskos ap-stākļos, vai varam runāt par procesu, par kvalitāti? Tā nauda, ko valsts piešķir, savā būtībā jau ir valsts pasūtījums, bet tā nav pietiekama kaut vienai filmai, nemaz nerunājot par procesu. Un, ja ir īpašs pasūtījums, tad arī jābūt īpašam budžetam.

Cita lieta ir, kā esošā nauda tiek apsaimniekota. Ja trešdaļa aiziet pārvaldīšanai, tad tur nav kaut kas kārtībā. Filmu projektu atbalstīšanai ierēdņi uzlikuši tādu 100 punktu sietu, kur pat pele netiek cauri, un tie ir vislabākie apstākļi galējam subjektīvismam. Nav brīnums, ka producenti un režisori meklē atbalstu arī pie partijām un deputātiem gan pašvaldībās, gan Saeimā. Tas nupat radīja Kinocentra un tam pietuvināto cilvēku sašutumu. Jocīgi, jo Kinocentrs nepārtraukti ir atgādinājis: piešķiram tikai daļu, pārējā nauda jāgādā pašiem! To arī darām, bet sašutums acīmredzot ir par to, ka naudu izcīnījuši, ierēdņuprāt, nepareizie filmdari. Kinocentrs grib pats “turēt roku uz pulsa”, šī roka iestiepusies jau Kultūrkapitālā: tur tevi sagaida tas pats Kinocentra ierēdnis, kā tas, piemēram, pašlaik ir ar manu dokumentālās 
filmas ieceri par kureliešiem un nacionālo pretošanās kustību: noraidīt bez komentāriem! Bet vecie cīnītāji pa šiem gadiem aiziet…

No 100 vērtējuma punktiem režisors var saņemt tikai piecus. Kas tad taisa filmu? Ierēdnim liekas, ka tieši viņš ar pareizajiem producentiem un birokrātiski ierēdniecisku papīru kalniem. Tāpēc sietam cauri negāja Streičs ar savām Skroderdienām un (sic!) bez jebkādām sekām ierēdņiem!

Kinocentrs ir nepārprotami degradējies, tāpēc diez vai varam dot tam tiesības lemt par īpašu valsts pasūtījuma atbalstu.

Tāpēc ir gandarījums, ka Producentu asociācija stratēģiski paredz uz Kinocentra bāzes dibināt no ierēdņiem neatkarīgu Latvijas Filmcentru, kas pats veidotu nozares politiku un Filmfondu – kā nozares naudas turētāju. Pēc ziemeļvalstu prakses šo ieceri pirms gadiem desmit es kā toreizējais Kinocentra vadītājs centos īstenot, taču ierēdniecībai izdevās to nobremzēt. Laiks ir pierādījis, ka ziemeļvalstu modelis ir mums vispiemērotākais.

Lai Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, mēs varētu piedzīvot reālu kino kā spožu kultūras zvaigzni un mēs nevilktos visiem astē, bet pilnā mērā varētu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, piemēram, kopražojumos, ir jābūt procesam – vismaz sešām lielfilmām gadā, un to nodrošinātu līdzekļi – ap 10 miljoni latu. (Salīdzinājumam – pēc “apgraizīšanas” sports saņem 16 miljonus no agrākiem 28.) Tātad 10 miljoni – tas nav procentuāli daudz no kultūras budžeta. Tad arī taptu filmas kā nozīmīga latviešu kultūras sastāvdaļa. Vispirms pašu skatītājam, ne vien šaurai festivālu publikai. Tad taptu nevis konjunktūras, bet patiesi patriotiskas filmas. Tikmēr, kā sendienās teicis tautas dzejnieks – par nesildītām paniņām suns negrib klausīt ganiņam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+