Imigrācijas jautājums draud iznīcināt Eiropas sapni 21
Gaidāmā Eiropadomes sanāksme ir izšķiroša attiecībā uz Eiropas Savienības nākotni. Ja dalībvalstis kopīgiem spēkiem neatradīs veidu, kā ierobežot un sakārtot imigrantu un patvēruma meklētāju plūsmas, pats Eiropas Savienības projekts var ciest liktenīgu triecienu.
ES un tās dalībvalstis šim jautājumam diemžēl ir pievērsušās ar novēlošanos un līdz šim ir tikai to pacietušas, cenšoties ierobežot radīto kaitējumu un palēnināt plūsmas pie mūsu robežām. Āfrikas iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam divkāršosies, pārsniedzot 2,5 miljardus. Ja nerīkosimies tūlīt, pašreizējie simti tūkstošu migrantu kļūs par miljoniem, radot postošas sekas Eiropai.
Šo plūsmu pamatā bez terorisma, nabadzības, pārtikas trūkuma un klimata pārmaiņām ir arī nestabilitāte un nedrošība plašā Āfrikas un Tuvo Austrumu teritorijā. Laikposmā no 2014. līdz 2017. gadam vien Vidusjūrā ir gājuši bojā vismaz 13 000 cilvēku, neskaitot desmitiem tūkstošu mirušo Sahāras tuksnesī.
Eiropas pilsoņi vairs nevēlas pieņemt bezspēcīgu Eiropu, kas nespēj sniegt strukturētu risinājumu šai traģēdijai. Viņi vēlas savienību, kas ir solidāra ar cilvēkiem, kuri bēg no vajāšanas un kara, taču vienlaikus ir stingra pret tiem, kam nav tiesību ieceļot vai uzturēties Eiropā.
Nākamā augstākā līmeņa sanāksme ir pēdējā iespēja nepievilt pusmiljarda Eiropas iedzīvotāju cerības. Ir vajadzīga drosme un patiesa īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģija, kas balstās uz diviem pīlāriem. No vienas puses, nekavējoties apturēt izceļošanu no tranzīta valstīm un Āfrikas, ļaujot drošā veidā ierasties Eiropā tikai tiem, kam patiešām ir tiesības uz patvērumu. No otras puses, sadalīt patvēruma meklētājus starp Eiropas valstīm, izmantojot automātisku un obligātu mehānismu.
Ir nekavējoties jāaptur izceļošana un jāliedz kontrabandistiem pakļaut riskam desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Tos, kam patiešām vajadzīgs patvērums, nedrīkst atstāt noziedzīgu kontrabandistu varā. Apturēt izceļošanu nozīmē arī novērst šo tirgoņu peļņas gūšanas iespējas uz daudzu vīriešu, sieviešu un bērnu rēķina.
Par pamatu ņemot vienošanos ar Turciju, kuras rezultātā ir slēgts Balkānu maršruts, ES ir jāiegulda vismaz seši miljardi eiro, lai slēgtu arī Vidusjūras maršrutus. Līdzīgi kā tas notiek sadarbībā ar Nigēru, mums ir vairāk jāstrādā ar tranzīta valstīm, piemēram, Mauritāniju, Mali, Čadu, Tunisiju, Maroku, Alžīriju un to pašu Lībiju.
Pirms 2016. gada no Nigēras katru gadu ieradās 150 000 migrantu. 2018. gadā to skaits ir samazinājies līdz 5000. Jūlija vidū es došos uz Niameju un Agadesu, lai stiprinātu mūsu sadarbību ar Nigēru, un vadīšu arī ekonomiskās diplomātijas misiju ar Eiropas uzņēmējiem.
No 650 000 patvēruma pieteikumiem, kas Eiropas Savienībā ir iesniegti 2017. gadā, 416 000 ir iesniegti tikai trijās valstīs: Vācijā, Itālijā un Francijā. Šī acīmredzamā netaisnība ir saistīta ar Dublinas regulu, kas arvien biežāk ir iemesls strīdiem un spriedzei starp dalībvalstīm.
Mums tā ir jāmaina. Ir vajadzīga taisnīgāka un efektīvāka Eiropas patvēruma sistēma. Jau 2017. gada novembrī Eiropas Parlaments ar ievērojamu balsu vairākumu pieņēma priekšlikumu par patvēruma meklētāju taisnīgu sadalīšanu. Es esmu rakstījis ES valstu un valdību vadītājiem, aicinot izmantot šo tekstu kā pamatu reformai.
Lai pārliecinātu vismazāk atsaucīgās valstis piekrist šai pārdalei, tās vispirms ir jāpārliecina par Savienības spēju kontrolēt ārējās robežas un bloķēt izceļošanu no Ziemeļāfrikas. Šādā veidā Eiropā ierastos tikai tās personas, kam ir tiesības uz aizsardzību, izmantojot pārcelšanās projektus, kurus vada ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs. Šie cilvēki tiktu pārvietoti drošā veidā un vienmērīgi sadalīti pa ES uzņēmējvalstīm, kā tas jau notiek, kad tie ierodas no nometnēm Turcijā, Jordānijā un Libānā.
Ja nebūs ticamas Eiropas stratēģijas, kas balstās uz šiem diviem pīlāriem, pārsvaru gūs pieeja “katrs par sevi” ar migrācijas politikas atkārtotu nacionalizēšanu, slēgtām robežām un Šengenas beigām.
Vienlaikus Savienībai ir jākoordinē centieni stabilizēt Lībiju, lai tā varētu kļūt par sarunu partneri. Es drīz došos uz Lībiju, lai apspriestu Eiropas Parlamenta potenciālo lomu šajā procesā un turpmākajā demokrātisku vēlēšanu organizēšanā.
Lai stratēģija būtu patiesi efektīva, tai ir jāpievēršas arī šīs masveida izceļošanas cēloņiem. Mēs prasām, lai nākamajā ES budžetā būtu līdzekļi “Māršala plānam” Āfrikai. Ir vajadzīgi vismaz 40 miljardi eiro, lai nākamajos desmit gados mobilizētu vismaz 500 miljardu eiro lielas investīcijas. Mērķis ir Āfrikas jaunatnei radīt perspektīvu un cerības savās valstīs. Šīs investīcijas kopā ar spēcīgu ekonomisko diplomātiju un legālo migrantu kvotām var atvieglot atpakaļuzņemšanas nolīgumu noslēgšanu ar izcelsmes valstīm.
Imigrācijas jautājums draud iznīcināt Eiropas sapni. Mēs nevaram piekrist, ka tas notiek, un mums nav arī jāpiekrīt. Ir vajadzīga drosme, apņēmība un vēlme kopīgiem spēkiem rast jaunus ceļus.
Eiropas Parlaments pilda savu uzdevumu, ierosinot skaidru un ticamu stratēģiju. Es aicinu valstu un valdību vadītājus atteikties no valstiskā egoisma pieejas un rīkoties kopīgi, lai izvairītos no savienības izjukšanas.
