Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
13. augusts, 2017
Drukāt

“vasara man nākusi par labu”. Ingas Pizānes-Dilbas dzeja

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Inga Pizāne

Inga Pizāne nāk no Krāslavas, bet jau krietnu laiku ir rīdziniece. Šķiet, ka pilsēta ir viens no viņas būtiskākajiem iedvesmas avotiem – to var manīt, piemēram, Ingas “Instagram” profilā, kur top arī vizuāli tveramā un grafiski radāmā “Blackout Poetry”.

Dzeju Inga raksta kopš 2002. gada. Savulaik ir apmeklējusi dzejas meistardarbnīcas pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. 2016. gadā Jāņa Rozes apgādā iznācis viņa debijas krājums “Tu neesi sniegs”, kas pašlaik ietekmē daudzus dzejniekus, kuri savas dzejas gaitas tikai sāk un meklē dabisku un draudzīgu iedvesmu vienaudžu lirikā. Šobrīd Inga strādā pie otrā dzejas krājuma – ieskatu savā topošajā grāmatā viņa nesen sniedza dzejas vakarā un daļa no šī dzejnieces devuma tagad ir lasāma arī “Kultūrzīmēs”.

– Dzejnieks un pilsēta – šie divi Eiropas un tajā skaitā arī latviešu dzejas tradīcijā mēdz būt ļoti tuvi. Kā tu jūties pilsētā, par daļu no kuras esi kļuvusi?

– Pilsēta ir manas dzejas augsne. Te es rakstu un smeļu kultūras pieredzi – eju uz izstādēm, grāmatnīcām, kino, dzejas lasījumiem, bet tikpat svarīgi man ir pilsētu nepārdozēt, laikus aizmukt uz laukiem dzimtajā pusē, kur varu atgūt mieru un līdzsvaru, atbrīvoties no domu gūzmas un putekļiem.

– Tu mēdz atrast poētisko ikdienas detaļās un norisēs. Pastāsti, kas pēdējā laikā tevi ir visvairāk pārsteidzis, licis pabrīnīties un varbūt fiksēt to prātā vai pat dzejas rindās?

– Pēdējā laikā daudz domāju par “mirkli pirms”. Mirkli pirms ienākšanas mājās, tas ir, kāpņu telpu, par ko es veidoju fotogrāfiju sēriju. Mirkli pirms satikšanās, uz kuru katrs dodas ar savām domām, noskaņojumu. Mirkli, pirms atnāk dzejolis. Ļoti bieži tas notiek garāku pastaigu laikā, sākot no otrā kilometra. Skatienā aizķeras kāds tēls, un tad pie sevis prātoju – vai es to dzejoli būtu uzrakstījusi, ja, piemēram, būtu gājusi pa citu ceļu vai ja būtu palikusi mājās.

– Mēdz teikt, ka visspilgtākā dzeja rodas tad, kad kaut kas strauji mainās – sākot no gadalaikiem un laik­apstākļiem līdz pat vēsturiskiem lūzumiem. Cik daudz tas ietekmējis tavu radošo pieeju?

– Gadalaiki ļoti ietekmē manu dzeju. Tie burtiski ienāk gandrīz katrā otrajā dzejolī kā fons emocijai, stāstam, pārdzīvojumam. Nevaru iedomāties dzīvi mūžīgā vasarā vai ziemā. Tāpat dzeju ietekmē arī jebkuras citas pārmaiņas, kas skar mani personīgi, piemēram, tehnoloģiju ienākšana mūsu dzīvē, sadzīvē, attiecībās. Šī tēma vairāk atklāsies manā otrajā dzejas krājumā.

– Pastāsti vairāk par “Blackout Poetry”, ko tu bieži vien praktizē. Kur tu par to uzzināji, kā to rada un ko tā sniedz dzejniekam?

– Par “Blackout Poetry” jeb svītrojumu dzeju uzzināju pagājušajā vasarā, iedvesmojoties no dzejnieka Mihaila Selifanova. Mazliet vēlāk iegādājos grāmatu “Newspaper Blackout”, ko 2010. gadā izdeva rakstnieks, vārdā Ostins Kleons, aizsākot milzu šāda veida dzejas kustību ASV. Lai radītu “Black­out” dzeju, nepieciešamas vecas grāmatas vai avīzes un melns marķieris. Jāatver kādas grāmatas/avīzes lappuse, jāapvelk tajā vārdi, kas, tavuprāt, veido kādu poētisku rindu vai dzejoli, un pārējais teksts jāaizkrāso melns. Man tas sniedz pilnīgi jaunu dzejas pieredzi, jaunus tēlus, iedvesmu. Citreiz izveidoto rindu turpinu pati, izveidojot garāku dzejoli, bet lielākoties iejaukties negribas, jo rezultāts ir pašpietiekams.

 

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: Ar Ingu Pizāni iepazinos vienā no Jauno un iesācēju autoru semināriem, šķiet, 2007. gadā. Tur bija arī citi dzejnieki, taču neviens no tiem nav gājis liriķa ceļu tik konsekventi un neatlaidīgi, cik Inga. Būdama smalka, bet spēcīga personība, viņa pat ikdienišķām lietām tiecas vienmēr piešķirt tādu kā mugurkaulu, nospodrina šķietami ierastos tēlus līdz savam liriskajam “standartam”, ar to suģestējot lasītāju.

 

 

“KZ grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ingas Pizānes jaunāko dzeju

 

***

es novārtos novārtā

visu vasaru

un tad pēkšņi tu

pasauc mani

uz vienu glāzi

rudens priekšnojautu

izģērbjot mani

līdz dzejolim

kailu

un sakot

ka vasara man nākusi

par labu

aizgājusi arī –

es piebilstu klusi

un turpinu būt saule

pār tavu

saraukto pieri

 

***

gaisma pamodina

tavas skropstas,

pirms vēl tava esība

mostas

 

tu pārnāc no sapņa,

kurā redzēji mūsu rokas

 

vienīgais

 

žēl, ka tu neatceries,

 

vai tās sadevās

vai padevās

tomēr

 

***

es gribētu izmirkt līdz vājprātam,

bet prāts

turpina vērt vaļā simtiem lietussargu pēc kārtas,

sargājot mani no aprīļa lietusgāzēm,

no lavīnām, plūdiem, cunami

 

es gribu izmirkt līdz pēdējai vīlītei,

bet prāts turpina pūst pīlītes

par tevi un mani,

kaut pastkaste klusē

kā vēstuli norijusi

 

es vēlos izmirkt līdz ādai, līdz zemādai,

bet prāts mani turpina ārdīt,

līdz atārda vaļā visu,

kas manī gadiem ir krājies,

 

un, bļāviens,

es nezinu,

ko ar to iesākt.

 

***

pīlādži kā ilgas nogatavojas

tavā prombūtnē

es saceru

jumtus, zem kuriem

mums pamukt no lietus,

 

zoles,

pie kurām pieķepis rūgtums par vasaras aiziešanu,

un mūsu smieklus,

mēģinot to dabūt nost.

 

es saceru pilsētas,

kurās mēs nejauši

satiekamies,

 

durvis, pa kurām

tu pārnāc

ar sarkanām dālijām un pīlādžu vīnu,

 

un čības, kurās tu iekāp

uz palikšanu,

klusi iečukstot man ausī:

ieslēdz gaismu,

ir rudens.

 

***

Šī siena starp mums

nav nesamā siena.

 

Ir jāiziet milzu birokrātijai cauri,

lai saskaņotu tās nonešanu,

vai jāriskē ar sodu.

 

Vai mēs nevarētu to vismaz nosiltināt?

 

***

visu dienu

neviens negaida nevienu

 

ne pie Laimas pulksteņa,

ne Raiņa pieminekļa

 

ne pie Vērmanes lauvām,

ne Grīziņkalna lutauša

 

tiešsaistē viņi gaida

viens otru,

kas nav ne tieša, ne saistoša, manuprāt,

bet man jau neviens neaizliedz

tevi kaut visu dienu gaidīt

pie kāda no pilsētas pulksteņiem vai pieminekļiem

 

es arī gaidītu,

ja zinātu, ka tu nāc

 

***

Mēs, cilvēki,

esam atradinājušies sveicināties.

Pat paši sev no rītiem nepasakām labrīt

un vakaros nenovēlam arlabunakti.

 

kur nu vēl citiem

kur nu vēl svešiem

 

Mēs, cilvēki,

esam atradinājušies

vienkārši stāvēt zem jasmīniem jūnija vējā

un vērot mirkļus,

kas atiet, un cilvēkus,

kas tajos nav iekāpuši.

 

***

Kamēr tevis nebija mājās,

es izgludināju

visus tavus kreklus,

kuros tu pēc tam atkal

brauci prom.

 

Kamēr tu biji prom,

bija tveice.

Es turēju logus ciet, aizkarus ciet, istabu ciet,

klusi lavījos tikai uz pastkasti vilties.

 

Stāvēju tur, kāpņu telpā, un domāju,

ka es taču nemaz neilgojos,

vienkārši nemāku vientulību,

bet to taču var iemācīties –

tā runā.

_________________________

tā runā

tā klusē

tā mirst

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+