Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

Jāņos plūktām zālēm piemīt īpašs spēks

Foto no Gaujas nacionālā parka arhīvaFoto no Gaujas nacionālā parka arhīva

Īstajos vasaras saulgriežos – 20. un 21. jūnijā – augos iemājo īpaša enerģija, taču vērtīgi, krāšņi un aromātiski ir arī tie zāļu klēpji, ko plūcam tieši Līgo dienā un Jāņos, oficiālajās mūsu brīvdienās. 


 

Katram novadam 
sava zāle

Visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā. Tomēr atkarībā no novada daži augi, piemēram, madaras, vībotnes, āboliņš vai baldriāns, izsenis uzskatīti par īstākām jāņu­zālēm nekā pārējās. Vai vasaras saulgriežu spēks visām puķēm tiešām nav sadalīts līdzīgi? “Folkloras materiālos jāņuzāles diezgan izteikti dalās pa novadiem. Vidzemē tās ir baldriāns, sarkanais āboliņš, madaras, dedestiņas, papardes un vībotnes, Zemgalē – baltais āboliņš, zilgalvītes, retējs, vībotnes un papardes, Daugavas abos krastos – baltais āboliņš, bet Latgalē – paparde un lēdzerkste. Kurzemes jāņuzāles ir nārbuļi (zilgalvītes) un Māras paparde, bet Līvu krastā – kodīgais laimiņš,” skaidro Zvārtes zāļu sieva, Gaujas nacionālā parka darbiniece Līga Eglīte. Daudz plašāks jāņuzāļu saraksts iznāk, ja pievieno augus, kurus pēc tam žāvēja un izmantoja tējām, uzlējumiem, pirtī, arī lopiņu ārstēšanai. Piemēram, ar Jāņos plūktajiem pīlādžu zariņiem vēlāk apkvēpināja bērnu, ja viņš bija slims vai sabaidījies, bet jāņuzāļu tējas novārījums bija labākās zāles savārgušām govīm.

 

“Jāņuzāles lasīja gan paši mājas ļaudis, gan atnesa līgotāji klēpjiem un pušķiem, dalot lieliem un maziem, ienesot istabās. Tā bija praktiskā botānikas stunda, kad jaunie no vecajiem mācījās pazīt augus un iegaumēt to pielietojumu. Ārstniecības augus bija jāpaspēj savākt līdz svētkiem, jo pēc Jāņiem sākās siena laiks.

 

Puišiem tika dadži, nātres, suņuburkšķi, puplakši, purva grīšļi, bet jaunām meitām – samtenes, magones, biškrēsliņš, dievkociņš, kliņģerītes, āboliņš, dedestiņas… Veciem ļaudīm – papardes un vībotnes. Man vēl laimējās bērnībā pieredzēt, ka līgotāji atnesa speciāli salasītus dadžus, suņuburkšķus, zirgskābenes un nātres, ko dziedot deva vīriešiem, lai viņi saliktu tos pa stūriem raganu un skauģu atvairīšanai,” veco laiku ieražas atklāj Zvārtes zāļu sieva.

Senāk asus un dzeloņainus augus vasaras saulgriežos izmantoja mājas un saimniecības ēku aizsardzībai, spraužot pie vārtiem, durvīm, aploka un laidara vidū. Tam noderēja krūkļi, mežābeles, vilkābeles, dadži un citi dzelkšņi. Uz celiņa kaisīja nātres. Viens no šīs rīcības pamatojumiem – tā jāņatēvs “aizslēdza” māju, kamēr visa saime bija devusies līgot. Ja vēl pateica pareizos vārdus, sēta un manta bija drošībā.

 

Meijas – 
gaisa attīrīšanai

Ticējumi vēsta, ka jāņuzāles pa nakti un nākamajā dienā vajag atstāt istabā. Tās nedrīkst saslaucīt un izmest laukā, lai neizslaucītu no mājām svētību.

“Vīstošo augu aromāta – ātri gaistošo ēterisko vielu – ārstnieciskā un uzmundrinošā iedarbība bija manāma, jau plūcot jāņuzāles, pinot un uzliekot galvā vainagu. Vēl iedarbība caur ādu, saskaroties ar svarīgiem punktiem, nervu centriem. Arī telpu rotājumiem lielākoties ir praktiska nozīme.

 

No ozola zariem, bērzu meijām, kalmēm, vībotnēm un papardēm telpās izplatās patīkama smarža, turklāt vīstot šie augi attīra gaisu. Mūsdienu valodā runājot – tiem piemīt antimikroba iedarbība, tie iznīcina pelējuma sēnītes un citus “mošķus”.

 

Arī kalmes agrāk sakapāja un kaisīja uz grīdas ne tikai svētku noskaņai un jauka aromāta radīšanai, bet blusu un citu kukaiņu iznīdēšanai un atbaidīšanai,” stāsta Līga Eglīte.

To, ka telpas šajos gadskārtu svētkos nepušķo ar apses un alkšņa zariem, kurus agrāk uzskatīja par ļaunā kokiem, viņa skaidro gan ar viduslaiku mītiem par velniem un raganām, kas sabojājuši šo saimniecībā tik noderīgo koku “biogrāfiju”, gan ar praktiskiem apsvērumiem – vīstot to zari tikpat kā nesmaržo, tātad neder par gaisa attīrītājiem.

 

Papardes 
ziedu meklējot

Jāņu naktī paparde ziedot ar krāšņiem zelta, sudraba vai pat dimanta ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas kļūst laimīgs, jo iegūst visu, ko vēlējies, – kļūst bagāts, neredzams vai uzzina visu, kas notiek pasaulē. Mūsdienās to iesaka meklēt divatā, tad veiksme mīlestībā garantēta.

Arī papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi. Var paklāt zem papardes zīda kabatlakatiņu un gaidīt, ka zieds pats sabirs iekšā. Ja nekas nenotiek, var izmantot citu metodi – jāuzvelk uz zemes astoņnieks un uz slotas kāta astoņas reizes jālec tam apkārt, turklāt nedrīkst sarunāties un smieties. Pēc tam jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, tad noteikti redzēs papardes ziedu ziedam.

Zvārtes zāļu sieva zina arī paparžu praktisko pielietojumu – tās vislabāk izmantot gultas matračos un spilvenos, arī pirtī uz lāvas. Tiek uzskatīts, ka mazinās locītavu sāpes, papardes daļēji novērš ūdens āderu iedarbību, aizbaida blusas un blaktis. Galvenais – laba smarža un veselīgs miegs!

 

Uzziņa

Zvārtes zāļu 
sievas padomi:

* Kad ej pļavā vai mežā, jūties kā ciemos un paņem no visa tikai tik, cik nepieciešams!

* Zāles, ko plūc, rūpīgi sašķiro turpat uz vietas, nerauj ar saknēm, gariem kātiem vai liekām augu daļām, ko vēlāk nāktos aizmest! Esi taupīgs un saudzīgs, nenoplūc visu puduri – lai nobriest, nogatavojas sēklas un lai paliek arī nākamajam gadam.

* Ārstniecības augu vākšana var būt ne tikai viena cilvēka darbs. Ja arī pārējiem ģimenes locekļiem garšo zāļu tējas, tad ekspedīcijas uz pļavu vai mežu var izveidoties par jauku tradīciju un iespēju pabūt kopā ar ģimeni, iepazīstot dabu, atpūšoties un kaut ko noderīgu iemācoties.

* Svētki atnāk tikai tad, ja tiem gatavojas. Svētku sajūta rodas tikai tad, ja esat “tur, iekšā” – darbojoties, ieguldot laiku un izdomu. Nopiniet vainagu sev un vēl kādam! Izejiet pastaigā naktī un uzzināsiet, cik neparasti izskatās pazīstamās vietas! Sviniet un izbaudiet!

 

MANAS JĀŅUZĀLES

Artūrs Tereško, fitoterapeits: “Pašreiz, kad ir garākā diena, augi ļoti intensīvi sintezē dažādas sev un cilvēkam vajadzīgas vielas. Visvērtīgākie ir tie augi, kas šajā laikā zied. Mēs vācam sarkano un balto āboliņu, baltās un dzeltenās madaras, dedestiņas, noragas, plostbārdi, ilzītes, dzelteno amoliņu, spulgnagleni, sveķeni, gandreni, mežrozīšu ziedus, pļavas skābeni, zalkšu sūreni, čīksteni, kumelīti, trejkrāsu vijolīti, smaržīgo miešķi, pēterpuķi, tīruma vēršmēli, zilo kāpnīti, delfīniju, struteni un vēl citas puķītes, kas šajā laikā zied. Tas nekas, ka kāda no nosauktajām ir nedaudz indīga, tā atšķaidās kopējā klāstā. Vienu daļu saliekam krāšņā Jāņu dienas podā, bet otru daļu sagriežam, izžāvējam un lietojam kā ikdienas tēju cauru gadu. Katru gadu tā atšķiras pēc garšas un tad tā iznāk – kāda garša, tāds gads izdodas, dažreiz saldāks, citreiz rūgtāks vai skābāks.”

 

Māra Bergmane, zemnieku saimniecības “Upmaļi” saimniece: “Svinu Jāņus gan 21. jūnijā pēc senču tradīcijām, gan pēc dažām dienām kopā ar radiniekiem. Jāņuzāles meklējot, eju pļavā un skatos, kuras puķes mani uzrunā. Starp jāņuzālēm noteikti jābūt vērmelēm un vībotnēm ar savu īpašo smaržu. Tām piemīt attīrošs spēks, arī pirtī šie augi atbrīvo no sārņiem ne tikai miesu, bet arī garu. Baldriāna ziedu aromāts ir visspēcīgākais dabiskais antidepresants, neiztikt arī bez vībotnēm, madarām, zilajām veronikām. Dzeltenās un indīgās gundegas gan vairos likt jāņuzāļu pušķī, lai vēlāk neiemaldās tējā. Visiem jāņabērniem gribu likt pie sirds – tikai neplūciet naktsvijoles un dzegužpuķes, jo tie ir aizsargājami augi!”

 

Agrita Gailīte, farmaceite: “Savā jāņuzāļu pušķī lieku madaras, raspodiņus, āboliņu, sveļenes, vērmeles, vībotnes, pīpenes. Izeju cauri arī savam ārstniecisko augu dārzam, lai noplūktu smaržīgās mētras, baldriānus. Aizeju arī līdz naktsvijolēm, bet… tikai lai baudītu to reibinošo aromātu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+