Kultūra
Māksla

Kā budēlis parandžā. Saruna ar mākslinieci Li Bond jeb Lienu Bondari 16


Li Bond (Liena Bondare)
Li Bond (Liena Bondare)
Foto – TImurs Subhankulovs

Iedomājieties ainu – mazliet novārtā atstāta, vasarīga, mūsu platuma grādiem tipiska lauku sēta, kurā darbīgi rosās kāds stāvs – te pļauj zāli, te mazgā logus, te iebrien piemājas dīķī. Nekā neparasta, ja vien cītīgo darboni no galvas līdz papēžiem neslēptu pelēcīgs linaudums, kas ne ar ko neatšķiras no austrumzemju sieviešu valkātās parandžas jeb burkas. Aprakstītās sirreālās epizodes visdrīzāk nesastapsit kaut kur  kaimiņos – tās vērojamas vairākās performancēs, kas, fiksētas video, sastopamas mākslinieces LI BOND jeb LIENAS BONDARES personālizstādē “2. sezona – Epizodes/Season 2 – Episodes”. Līdz 16. septembrim tā norit Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā.

 

Li Bond lina “parandžu” apvilkusi pati, reaģējot uz sabiedrības pārmaiņām Eiropā, reflektējot gan par sievietību, gan uzskatu radikalizēšanos, gan reģionālo piederības izjūtu. “Iespēja, ka dažādi radikāli viedokļi pēkšņi var pārvērsties par realitāti, vienmēr ir klātesoša,” saka māksliniece, norādot, ka vēlas, lai viņas darbā skatītājs ieraudzītu ne tikai sociālkritisko, bet arī komisko un sirsnīgo.

Li Bond Latvijas un starptautiskā mākslas arēnā darbojas vairāk nekā desmit gadus un sākotnēji guvusi atpazīstamību kā grafiķe, taču jau vairākus gadus viņas darbu fokusā ir kritisks skats uz sociāliem, politiskiem un kultūras jautājumiem Latvijas un Eiropas vēstures kontekstā, lietojot dažādus mākslinieciskus medijus. Li Bond darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Lučiāno Benetona laikmetīgās mākslas kolekcijā “Imago Mundi” Itālijā, “Frans Masereel Centrum” Beļģijā, Klužas Mākslas muzejā Rumānijā un “Kloster Bentlage” Vācijā.

 

– Vai jūsu mākslinieces vārdam – Li Bond – ir kāda īpaša nozīme?

L. Bondare: – Šis pseidonīms radās kādas izstādes atklāšanā, kuras laikā, ja nemaldos, Lietuvas vēstniece apjukumā tā mani nodēvēja. Šķita labskanīgi, un kopš tā laika esmu darbus parakstījusi kā Li Bond. Bijuši arī citi, mazāk patīkami starpgadījumi. Lai no tiem izvairītos, nolēmu turpmāk, veidojot izstādes, lietot šo mana vārda un uzvārda saīsinājumu.

– Kas ir tas, kas jūs šobrīd interesē mākslā, un kādu redzat mākslinieka sūtību, ja vispār par šādu ģenerālu interesi un misiju iespējams runāt?

– Profesionāli mani interesē videodarbu uzbūve, stāsta iekšējā dinamika un telpa – skaņa, iekārtojums. Mākslā saista gan domas, gan izpildījuma kvalitāte, arī eksperimentālais, mazliet marginālais un ne līdz galam reprezentatīvais. Lielo mākslas notikumu kontekstā (“Documenta”, Venēcijas biennāle) bieži šķiet, ka atsevišķu mākslinieku personālizstādes – tās, kurās kuratora iecere un mākslas darbu saspēle ir līdzsvarā, – ir daudz saistošākas un svaigākas.

– Izstāžu zālē “Arsenāls” redzamie darbi ir jau otrā sezona. Pirmais posms jeb 1. sezona norisinājās nevis Rīgā, bet Lietuvā, Šauļu izstāžu zālē pagājušajā gadā. Kāda ideja bija pamatā izstādei Lietuvā un kādēļ redzējāt tai turpinājumu?

– Pirms uzsākt ko jaunu, bija interesanti un vērtīgi paskatīties uz ilgākā laika posmā paveikto vienkopus. Lietuvā, salīdzinot ar Latviju, ir vairāk telpu, kas tikušas būvētas tieši mākslas darbu eksponēšanai. Šauļu izstāžu zāles komanda bija ļoti pretimnākoša un man uzticējās, ļaujot izmēģināt lielāka mēroga ekspozīcijas formu, atvēlot visas četras zāles, kopumā aptuveni astoņsimt kvadrātmetru. “1. sezonas – Epizodēs” bija izstādīti atsevišķos projektos un izstādēs rādīti darbi, kuri bija tapuši vienpadsmit gadu laikā. Tās kodolu veidoja telpiska instalācija “KUNST>IKDIENAS NEKAS”, kuras izmērus un izstādīšanas veidu katrā eksponēšanas reizē piemēroju telpai. Darbā lakoniskā valodā, bet gaistošā formā – ar krītu uz tāfelēm zīmētos vienādojumos – runāju par personisku emocionālu krīzi. Vēl tika izstādīts darbs “Izmeklēšana” (“Survival k(n)it 7” kādreizējā LNB ēkā, 2015. gadā), veltīts sievietības tēmai, kur ikdienas bizes pīšanas rituāls ir viens no mātes un meitas koncentrētākajiem un personiskākajiem saskares mirkļiem, kā arī grafikas un glezniecības darbi. “2. sezona – Epizodes” ir jauna posma sākums, kurā pievēršos starpdisciplinārai formai.

– Izstādes “2. sezona – Epizodes” video redzams sievietes tēls veicam dažādus darbus lauku mājās un, visdrīzāk, Latvijas dabas ainavā, no galvas līdz kājām tērpts lina ietērpā, kas atgādina parandžu vai burku, kas nosedz pat acis. Kāds impulss bija šo videoepizožu tapšanai?

– Impulsi ir vairāki. Lielākā daļa video ir filmēti dzīvesbiedra lauku īpašumā, kurp regulāri dodamies atpūsties no pilsētas un apdarīt nepieciešamo. Tā ir ļoti kinematogrāfiska, mazliet mežonīga, bet skaista vieta. Ilgākā laikā tur vērotais bijis viens no impulsiem. Mani valdzina dabas spēja atjaunoties, tās spēks un mijiedarbība ar cilvēku. Dažreiz mūs apciemo kaimiņš, pašizolējies dīvainis ar radikāliem uzskatiem. Viņam nepatīk sievietes, feministes, bēgļi, melnie, baltie un turīgāki kaimiņi. Klausoties, kā progresē fobijas, pāraugot Putina atbalstīšanā un izteikti agresīvā, bieži rupjā runāšanā, kas aprauj putnu dziesmas, pārņem sajūta, ka tā esmu es, kura ir ielauzusies viņa pasaulē, nevis otrādi. Ikreiz aizdomājos, kur rodas tik daudz naida un negāciju, kā sevi no tā pasargāt un kā pretoties. Tā radās iecere privātai performancei, kurā es, tērpusies burkā un rokot zemi savā dārzā, pēkšņi varētu parādīties neaicinātajam viesim. Pārvērst to visu budēļos, pārģērbjoties pielabināt, mainīt, sakārtot uz labu. Vēl darbā ieskanas intīmākas pārdomas par sievietību, nobriešanu, spēku, pārmaiņām un piederību. Tām iedvesmu smeļos ikdienā, strādājot izglītības iestādē sieviešu kolektīvā.

– Izstāde savā ziņā ir domas eksperiments, veikts videoformā, “īstenojot” radikālo domu par sievietes lomu, kurā tā reducēta tikai līdz reproduktīvajai funkcijai. Literatūrā šādu domas eksperimentu veikusi Mārgareta Atvuda romānā “Kalpones stāsts”. Kādēļ ideja par sievietes lomu šķita svarīga šeit un tagad?

– Iespēja, ka dažādi radikāli viedokļi pēkšņi var pārvērsties par realitāti, vienmēr ir klātesoša, tāpēc man tas šķiet aktuāli. Izstādē redzamais kopums – veids, kādā video ir eksponēti, skaniskā telpa, tērpi, priekštelpas noformējums, objekts un performanču ieraksti – neaprobežojas tikai ar sievietes reproduktīvo funkciju kā vienīgo lomu. Gluži pretēji, lina burkā tērptā sieviete dara vīriešu lauku darbus: skalda malku, pļauj zāli, zāģē ar motorzāģi, urbj. Latvijā ir ļoti daudz vientuļu sieviešu, kuras vienas audzina bērnus, kopj īpašumus, izglītojas, ir dzīvesgudras un skaistas. Daudz nerunā, bet dara. Uz tā daudz kas turas. Atvudas romānā viens no interesantākajiem motīviem ir ne vien sieviešu dalījums pēc to funkcijām, būtiski ierobežojumi brīvībās, pat vārdu maiņa, bet arī marķēšana ar apģērbu un tā krāsu. Šajā literārajā darbā zīmīgi ir arī tas, ka sievietes pašas lielā mērā uztur ļoti vardarbīgu un nevienlīdzīgu sistēmu. Uzvelkot parandžu, es zaudēju jebkādas individuālā izskata un vecuma atšķirības, tā kļūstot anonīma un nojaucot pierasto komunikācijas veidu, kurā klātesošs ir vērtējums. Tērpam mērķtiecīgi izvēlējos tradicionāli galdautam izmantoto lina audumu, lai saglabātu skaidru reģionālo piederību un sievietes saikni ar māju, saimes labklājību. Vēlējos panākt sajūtu, ka aiz tērpa var slēpties jebkura sieviete.

– Izstādes komentārā cita starpā runājat par parandžu ne tikai kā spēcīgu sievišķības, bet arī pārmaiņu simbolu – pārmaiņu, kuras “šeit notiek lēnāk, citādi un mazākā mērogā nekā citur Eiropā”. Par kādām pārmaiņām šeit runājat?

– Par aktuālajām – Latvijā ir salīdzinoši mazs iedzīvotāju blīvums, daudz pamestu māju, samērā daudz neskartas dabas, bet liels izceļojošu iedzīvotāju skaits, novecošanās, demogrāfiskā krīze, zemas algas, liels nodokļu slogs, minimālas sociālās garantijas un darbaroku trūkums. Rodas jautājums, kādas varētu būt pārmaiņas un kāda būtu to vēlamā forma?

Šogad, veidojot Latvijas ekspozīciju izstādei “3FREE” Klaipēdas izstāžu zālē un domājot par vienojošo izvēlēto autoru darbos un “latvieša kodolu,” nonācu pie atziņas, ka tas ir ļoti stiprs, galvenais tajā ir ģenētiska pieķeršanās zemei. Latvijas ainava ir ļoti skaista, mums ir plašums, brīnišķīgas pludmales, meži, vietas, kurām varam netraucēti piekļūt. Ja to atņem, kas tad paliek? Ņemot vērā vēsturisko fonu, kļūst saprotamas gan spēcīgās bailes to zaudēt, kuras ir arī manī, gan laukos dzīvojošo cilvēku neapmierinātība ar realitātes neatbilstību politiķu sludinātajam. Lina parandžā tērptais tēls šādā kontekstā varētu tikt uzlūkots kā baiļu simbols: vasaras saulgriežos ieklīdis ķekatnieks, kurš cīnās ar dziedošo, mutuļojošo dabu. Taču lai katrs skatītājs ierauga ne vien sociālkritisko, bet arī komisko un sirsnīgo.

– Lina burkā esat tērpusies pati, nevis kāds cits, pieļauju, ka arī šī ir nozīmīga detaļa?

– Jā, šajā darbā tas bija būtiski, tāpat – arī tas, ka vīrieša acis visu novēro un dokumentē. Sadarbība ar radošo komandu – videooperatoru Rihardu Gēci, izstādes dizaina autoru Vilni Putrāmu, Lindu Leimani un Artūru Punti, kuri radījuši skaņdarbu, – bija brīnišķīga un savstarpējas sapratnes caurstrāvota.

– Kādēļ bija nozīmīgi, ka arī izstādes apmeklētāji pielaiko burku, un vai ir zināms, kāda ir viņu reakcija?

– Tas ir tikai viens no izstādes elementiem, kas var papildināt skatīšanās un klausīšanās pieredzi. Parandžas jeb burkas ierobežotais redzes leņķis būtiski maina sajūtas un kustības, pēc pielaikošanas tam piekrīt arī skatītāji.

– Videoinstalācijās skan mūzika – kāda ir tās loma?

– Mūzika ir būtisks izstādes elements. Linda Leimane un Artūrs Punte ir radījuši ļoti precīzu, smalku un izjustu skanisko telpu. Sākotnējā iecere bija nodalīt skaņu un vizuālo daļu, lai pēc uzkāpšanas pa garākajām koka kāpnēm Baltijā dzirdamais skatītāju nomierinātu un sagatavotu izstādē redzamajam. Darba gaitā nolēmām atskaņošanas intensitāti mainīt, padarot to biezāku. Skaņdarbā ieskanas gan performanču oriģinālskaņas ieraksti (pļaušana, motorzāģis), gan manis iedungota Jāņa Norviļa melodija “Mūsu zeme”, gan paštaisītu instrumentu skaņas.

– Vai ir plānots “2. sezona – Epizodes” izstādīt vēl arī citur?

– Par to pagaidām ir pāragri runāt. Izstāde vēl līdz 16. septembrim ir apskatāma LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā, bet tuvākajā laikā dodos divu mēnešu ilgā rezidencē uz Ķīnu, kur konkursa kārtībā man piešķirta iespēja strādāt “Guanlan Original Printmaking Base”. Tā ir starptautiska, tehniski labi aprīkota rezidence, kurā māksliniekiem grafiķiem tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi un netraucēti radoši strādāt.

 

Galerijas nosaukums

 

 

Radošā vizītkarte

LI BOND (LIENA BONDARE)

Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru grafikā (2006), šobrīd – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā zīmēšanas pasniedzēja.

11 personālizstādes; dalībniece daudzās starptautiskās izstādēs; bijusi iniciatore un kuratore Latvijas mākslinieku dalībai starptautiskos mākslas notikumos.

LA.lv