Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. septembris, 2013
Drukāt

Kā savvaļas dzīvnieku postījumi ietekmē virsmežniecību plānotos limitus

Žurnāls "Medības"Žurnāls "Medības"

Plānojot lielāko pieļaujamo nomedīšanas apjomu (limitu) jaunajai medību sezonai, jāņem vērā dzīvnieku nodarītie postījumi lauksaimniecībā un mežsaimniecībā – nosaka Zemkopības ministrijas noteiktā kārtība Nr. 3. Šis ir viens no dokumentā nosauktiem pieciem limitu aprēķināšanas kritērijiem, taču gan Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš, gan virsmežziņi to atzīst par būtisku argumentu limita palielināšanai.

Ar savu pieredzi limitu veidošanā un postījumu mazināšanā dalās Kurzemes un Ziemeļvidzemes virsmežniecību darbinieki.

Pussimts briežu tūkstoš hektāros

Pagājušajā gadā Ziemeļkurzemē postījumu akti sastādīti 18 teritorijās. Par staltbriežu un mežacūku nodarījumiem lauksaimniecībai un mežsaimniecībai – ap 30 aktu par katru sugu. Staltbriežu uzskaites karte norāda uz lielu dzīvnieku blīvumu gandrīz visā Ziemeļkurzemes virsmežniecības teritorijā. Tikai nelielā Dundagas daļā blīvums ir zem 20 dzīvniekiem uz 1000 ha, vairākās uzskaites vienībās Ugāles un Talsu pusē tas sasniedzis pat pussimtu. “Piecdesmit īpatņu uz 1000 hektāriem ir milzīgs daudzums. Ar likumu optimālais skaits nav noteikts, bet manas domas, ka tam jābūt 20 dzīvniekiem uz 1000 hektāriem,” norāda virsmežzinis Uldis Frīdenbergs.

Veidojot limitus, tiek ņemts vērā dzīvnieku blīvums, postījumu akti un iesniegtie pārskati, kuros arī tiek atspoguļoti dzīvnieku izdarītie bojājumi. Kur ir pārāk liels dzīvnieku blīvums, plānojam samazinājumu un izsniedzam licences uz postījumiem, apliecina virsmežzinis. “Postījumu aktiem ir liela nozīme, jo tas ir dokumentēts pierādījums. Mums kā ierēdņiem šādi pierādījumi ir būtisks arguments un viens no rādītājiem, kas parāda, ka dzīvnieku ir par daudz un problēma jārisina. Papildus mēs šogad pārcēlām briežu medības vienu mēnesi agrāk vietās, kur jāsamazina dzīvnieku skaits.”

Ugāli U. Frīdenbergs nosauc par īpašu gadījumu – plaši mežu masīvi ar lielu dzīvnieku blīvumu, turpat arī lauksaimniecības zemes. “Dzīvnieki ies un postīs jebkurā gadījumā,” viņš nosaka. Ugālē uzskaitīti 2873 brieži, nomedījami – 972 jeb 34%, tas šosezon ir lielākais limits visā virsmežniecībā. Pērn šeit nomedīti 754 staltbrieži.

Vairāki postījumu akti sastādīti Usmas, Piltenes, Andumu, Dūmeles teritorijās. “Andumos vairākus gadus dodam lielāku limitu, un ir rezultāti – postījumi vairs nav tik dramatiski gan platību, gan dzīvnieku skaita ziņā. Cenšamies piešķirt licenci arī ārpus medīšanas termiņa, ja ir lieli postījumi.” Talsu pusē noteikts 743 jeb 31% liels briežu limits, Ventspils mežos – 831 jeb 33%, Valdemārpilī – 581 jeb 31%.

Taču ne vienmēr paaugstināts limits dod vēlamo efektu. U. Frīdenbergs atceras laiku, kad kolektīvam bija iedots ap simt licenču, bet mednieki izmantoja mazāko daļu. “Mežacūku licenču izsniegšana nav problēma, problēma ir tās nomedīt. Limitu izpilda tikai par 70 līdz 80%. Vajadzētu 100% vai tuvu tam. Reizēm rodas pārdomas, vai mednieki to spēj izdarīt,” spriež virsmežzinis un piebilst, ka nevar viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu par neizpildes iemesliem. “Katrā kolektīvā ir sava medību politika, ko medīt un nemedīt. Piemēram, nemedī briežu govis, bet, lai samazinātu dzīvnieku skaitu, arī tās ir jāmedī. Mednieki nemedī arī mežacūkas, bet, ja tās tekoši netiek medītas, loģiski, ka dzīvnieku skaitam jāpalielinās.”

Arī pašiem zemniekiem jādomā par savu platību aizsardzību, norāda virsmežzinis. Viņš pastāsta savu pieredzi, dzīvojot, kā pats saka, meža vidū. Apmēram desmit hektārus plašo labības un kartupeļu lauku sargā elektriskais gans. “Taču jāņem tie, kas domāti meža dzīvniekiem, nevis lauksaimniecības dzīvnieku ganīšanai. Tiem ir lielāks spriegums un sitiens, taču vadi jānovelk vairākās līnijās.” Kādreiz pa kādam kustonim iesprūkot arī tagad, taču vairs nav jābaidās kā kādreiz, kad vēl nebija elektriskā gana. “Atceros, no rīta izeju ārā un redzu, ka uz lauka palicis viens laksts, kas vējā šūpojas. Viss norakts,” šis skats U. Frīdenbergam vēl tagad acu priekšā.

Svarīgākais, lai starp mednieku un lauksaimnieku notiktu dialogs, viņš uzsver. “Nevajag uzraut lūpu un apvainoties ne vienam, ne otram. Vislabāk, ja lauksaimnieks ir arī mednieks – šajos gadījumos problēmas var atrisināt labāk un efektīvāk. Tā ir arī mūsu pieredze domstarpību gadījumos – ja cilvēki māk sarunāties, strīds neizaug par lielu konfliktu.”

Visas kārtis medniekiem

“Limitu noteikšanu sākam ar mednieku kolektīvu viedokļu apzināšanu, jo mums tā politiskā doma ir tāda, ka mednieku kolektīviem jākļūst par pilntiesīgiem saimniekiem savā iecirknī un mums kā valsts pārstāvjiem jākontrolē trīs lietas: lai dzīvnieki vispār būtu, lai tiktu nodrošināta medību drošība un būtu godīgi spēles noteikumi visiem kolektīviem. Viss pārējais – mednieku kolektīva kompetencē,” ar Dienvidkurzemes virsmežniecības nostāju iepazīstina virsmežzinis Jāni Iesalnieks.

Dienvidkurzemnieki, veidojot limitus, paaugstinājuši apjomu, uzsverot, ka tas ir maksimālais, taču ne obligātais nomedījamais dzīvnieku skaits. “Pildīt limitu vai nepildīt, paliek mednieku kolektīvu kompetencē. Neviens nevar pārmest valstij, ka tā nav darījusi neko, lai ierobežotu postījumus. Visas kārtis atdotas medniekiem.”

Pagājušajā gadā vairāki akti par briežu, mežacūku un aļņu postījumiem sastādīti Ēdolē, Rucavā, Padurē, Aizputē, Durbē, Priekulē, Gudeniekos u. c. Postījumu vietās šā gada limiti mežacūkām noteikti virs 100%, staltbriežiem un aļņiem – vairāk par 20 – 25%. Ēdolē šogad medīs pat 35% briežu. “Varam to atļauties, jo Dienvidkurzemes teritorijā pēdējā sezonā ir ļoti pareizi medīts – liels sivēnu un teļu īpatsvars. Pareizi medījot, varam medību intensitāti palielināt,” stāsta J. Iesalnieks. Sivēnmātes līdzīgi kā citur Latvijā tiek medītas ļoti maz. “To mednieki negrib darīt, tas ir loģiski saprotams. Ja sāks medīt sivēnmātes, cūku populāciju ātri nodzīsim lejā. Medniekus interesē, lai būtu ko medīt arī nākamajā gadā.”

Arī dienvidkurzemnieki neizceļas ar pilnīgu limitu izmantošanu. “Nav medību suņu, bet jāmedī lielos mežu masīvos. Reti iet uz medībām. Varbūt kaut kur limits bijis par lielu,” iespējamos iemeslus skaidro virsmežzinis.

Lieli konflikti starp medniekiem un zemniekiem šajā pusē nav izcēlušies. “Mūsu mednieku kolektīvi gudri rīkojas – cenšas maksimāli iesaistīt vietējos zemniekus. Ja zemnieks kļūst par mednieku, viņš saprot, ka viss nav balts vai melns. Ja pāriet laukam pāri dzīvnieks un postījumu nav vairāk par 10%, tad zemnieks to uztver par normālu fonu,” vietējos vīrus paslavē J. Iesalnieks, taču mēdz būt arī izņēmumi, piemēram, Durbes novadā, kur zemnieks padarīts par ķīlnieku, bet virsmežniecībai tā arī nav izdevies pārliecināt mednieku kolektīvu sakārtot attiecības – ja cilvēku starpā valda naids, tad ir grūti kaut ko atrisināt. Varbūt palīdzēs Medību likuma grozījumos paredzētā pašvaldību komisija?

Ziemeļvidzemē akti strīpām vien stādīti par aļņu postījumiem valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) platībās, kā arī par mežacūku nedarbiem bioenerģijas ražošanas firmas kukurūzas laukos.

“Vietās, kur konstatēti aļņu nodarīti postījumi, aktus vienmēr ņemam vērā, un nomedīšanas limiti tiek palielināti, lai dzīvnieku skaitu samazinātu, t. i., virs 20%,” skaidro Ziemeļvidzemes virsmežniecības inženieris medību jautājumos Jānis Ročāns. Aļņu skaits tiek regulēts piesardzīgi, nepārspīlējot un veiksmīgi sadarbojoties ar LVM meistariem. “Nekad nebūs tā, ka ieies mežā un nekas nebūs nograuzts, taču postījumiem jābūt saprātīgiem.”

Lielāks limits noteikts arī mežacūkām, taču uz nopietnu efektu šogad vēl nav ko cerēt, jo zemes īpašnieks izveidojis mikroiecirkņus, kur platība neatļauj cūku medības, bet mednieki īsti nesaprot, kāpēc vajadzīgi šādi mazi nogabali, un nesteidzas ar sadarbības līgumu slēgšanu. “Nevar īsti saprast – paši grib darīt, bet nevar, taču citiem neļauj,” par kukurūzas audzētājiem saka virsmežzinis.

Viņam prieks par Straupes medniekiem, kuri “cītīgi piestrādājuši, jo dzīvnieku blīvums bija par lielu”. Panākts vēlamais rezultāts – vairāk zvanu un pretenziju virsmežniecība nav saņēmusi.
Cūkumātes arī Ziemeļvidzemē ir neaizskarami radījumi, lai gan, kā atzīst J. Ročāns, Gaujas nacionālā parka (GNP) teritorijā noteiktā laikā tās būtu jāmedī. “GNP ir daudz ierobežojumu dzinējmedībām un suņu izmantošanai, tāpēc mednieki netiek galā ar mežacūku skaita regulēšanu. Lai to samazinātu, zināmā laikā būtu jāšauj arī cūkumātes.” Mednieku ieradumam neaiztikt sivēnmātes esot visai racionāls izskaidrojums: mednieks grib savā medību iecirknī dabūt medījumu un laimīgs atgriezties mājās – jo dzīvnieku blīvums lielāks, jo viņam labāk.

Medību inženieris novēl medniekiem padomāt par to, ko medī. “Ja medī stirnas, tad gan kazas, gan āžus, ja saudzējam – tad abus. Mednieku pamatā interesē trofeja – ja nemedīs pareizi, arī labu trofeju nebūs.”

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -0.7
Alūksne -7.3
Daugavpils -6.4
Saldus -3
Liepāja -1.0
Jelgava -6
Ventspils +2.5
Limbaži -6
Madona -5
Rēzekne -5
Draugiem Facebook Twitter Google+