Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. novembris, 2016
Drukāt

Vējoņa kabineta četri noslēpumi (1)

Foto - Dainis BruģisFoto - Dainis Bruģis

Nezin vai daudzi no mums kļūs par Latvijas valsts prezidentiem. Ceļojumā pa prezidenta darba telpām mūs pavadīs uzņēmuma “RERE GRUPA” koka konstrukciju restaurācijas eksperts EDUARDS KRILOVS, uzņēmuma “RERE MEISTARI” galdniecības vadītājs NORMUNDS KOTĀNS un restaurācijas darbu vadītāja  ELGA ZARIŅA, mēbeļu restaurācijas darbnīcas SIA “Intarsija” vadītājs JĀNIS CEPLIS.

Tā nu mēs kā prezidenti, no iekšpagalma vai dārza puses nākdami, cauri vestibilam raitā solī pa ozolkoka kāpnēm paceļamies augstākā līmenī. Soļojam cauri anfilādes četrām telpām. Zaļais, sarkanais, zilais salons, erkera istaba un tad jau pats prezidenta kabinets. Bet ne tik strauji, gājiens ir jāizbauda, lai savām acīm redzētu restauratoru pūliņus.

Vēl nebijušas bīdermeiera mēbeles

Anfilādes telpās spožos sarkankoka sānus spīdina bīdermeiera mēbeles. Vai gan kāds varētu ticēt, ka tās savus meistarus no SIA “Intarsija” satikušas divreiz – gan 1995. gadā, kad tās taisīja, gan pēc divdesmit gadiem, kad tās restaurēja. Meistari var palepoties, ka radījuši arī ko pilī vēl nebijušu – vitrīnu un žardinjēri.

– 2008. gadā izgatavojām vitrīnu Latvija valsts apbalvojumu eksponēšanai. Kas to lai zina, vai šāda tipa bīdermeiera stila vitrīnas agrāk bija, bet mēs piekoriģējām projektētāja rasējumu un izgatavojām vitrīnu pēc visiem bīdermeiera stila kanoniem ar tā laika raksturīgajiem apdares materiāliem. Vitrīna novietota anfilādes sarkanajā telpā, un, kad nāks godājami viesi, viņi uzmetīs skatu valsts apbalvojumiem. Bet tie, kas apbrīnos pašu vitrīnu, nevarēs pateikt, vai tā radīta 19. gs. vai pavisam nesen. Šajā pils atjaunošanas posmā anfilādes interjeru papildinājām ar žardinjēri – bīdermeiera stila formās izgatavotu puķu galdiņu ar iebūvētu misiņa skārda vannu, kur tiek novietoti ziedi, – stāsta Jānis Ceplis, SIA “Intarsija” vadītājs.

Zelts no abām pusēm

Kad nu mēbeļu liektās līnijas apbrīnotas, jāpamet skats augšup. Par laimi, pie griestiem vairs neredz agrākās ampeles. Tās 90. gadu sākumā anfilādei iegādājās Austrijas ražotnē “Bakalowits & Sons”. Šis masu produkts vairs neiederējās perfekti atjaunotajās telpās. Un pils atjaunošanas komisija izlēma Bakalovica ampeles nomainīt ar līdzīgām vietējo meistaru darinātām lustrām. Pēc rasējumiem un muzejos atrodamu lustru paraugiem ar autentiskām tehnoloģijām “Intarsijas” meistari izgatavoja četras lustras un tad ķērās klāt prezidenta kabineta pilnstikla lustrai. Kas tad tas? Vienas lustras apakšējai bļodai noberzts zeltījums! Kas to varētu atjaunot? Uzrunāja visus Latvijas stikla māksliniekus, taču viņi atteicās. Tas arī saprotams, stiklu vēlreiz karsējot, bļodas var saplīst, un vēsturiskā lampa pagalam. Neko darīt, “Intarsijas” meistari iedarbināja savas pelēkās šūniņas un izdomāja – ja reiz nevar apzeltīt no ārpuses, zeltīs no iekšpuses ar 24 karātu zelta lapiņām. Efekts tāds pats. Turklāt tādā veidā tika saglabāts arī sākotnējais zeltījums bļodas ārpusē.

Spogulīt, spogulīt…

Skaidrs, ka pirms ieiešanas darba kabinetā, prezidents un viņa viesi vēlas iemest acis spogulī. Jānis Ceplis:

– Telpā pirms prezidenta kabineta bija paredzēts novietot divus vienādus sienas spoguļus ar konsolēm. Maldās tie, kas domā, ka šādas lietas nopirkt ir vienkārši. Patiesībā antikvariātus pilda galvenokārt vēsturisko stila mēbeļu atdarinājumi, kas tapuši 20. gs. otrajā pusē un pat pēdējos gados. Šajā apšaubāmu atdarinājumu gūzmā tikai paretam gadās kāds tiešām labs priekšmets. Speciālists uzreiz spēj noteikt, vai mēbele tapusi, piemēram, Krievijā, Ziemeļvācijā, Dienvidvācijā vai Skandināvijā. Lai spogulis iederētos kopējā Rīgas pils pirmā stāva anfilādes stilistikā, vajadzēja sameklēt spoguli ar lokālām tā laika Latvijas (resp., Krievijas impērijas) bīdermeiera stila iezīmēm. Šoreiz mums laimējas tādu atrast. Un pēc tā parauga pagatavot otru.

Prezidenta mēbeles

Kad domājam par darbos un domās iegrimušu prezidentu, pirmā mēbele, kas nāk prātā, protams, ir rakstāmgalds. To no ozolkoka nacionālā romantisma stilā ar uzlēcošu sauli un ozola lapu virteni priekšplānā 1995. gadā taisīja mākslinieks Jānis Straume ar līdzautoriem. Tagad galds mazliet uzlabots un papildināts, laika gaitā ieplaisājušie pildiņi salaboti. Izgatavots no jauna prezidenta galda piegalds, kas, iespējams, veiks portfeļa turēšanas funkciju vai arī uz tā novietos printeri. Vēl šajā telpā atrodas nepilnus piecus metrus garš ozolkoka ministru galds, kad prezidents izsauc valdību uz pili. Un vēl viens – apaļais galds, datējams ar 1995. gadu, – domāts mazākām pārrunām. Tam noņēma tikai tonējumu un nostiprināja galda kustīgās daļas. Kaut kur ir arī jāsēž. Šim nolūkam ir divi prezidenta krēsli, deviņi viesu un 51 darba krēsls.

– Kad ar Normundu Kotānu pils noliktavā sākām meklēt vecākos no darba krēsliem, nevarējām saprast, kā lai nosaka īstāko. Krēslu ģerbonis bija veidots padsmit rokrakstos. Tas radīja iespaidu, ka 1995. gadā tos darinājuši Amatniecības vidusskolas diplomandi. Krēslos jūtams katra jaunā meistara rokas pieskāriens, individuālā enerģija, stāsts, kas nāk līdzi mēbelēm. Tāpēc ģerboņa daļas netika aiztiktas, tikai attīrītas, noņemta vecā apdare, pielīdzinātas šķautnes, – stāstu sāk Eduards Krilovs. Un Normunds Kotāns turpina: – Cītīgi pētījām krēslu ģerboņu pamatnes, katra ir atšķirīga, viens autors iegrebis lielākus vilnīšus, cits mazākus, cits atstājis gludu jūru ar Latvijas uzlecošo sauli… Katrs krēsls ir vienreizējs. Un neatkārtojams. Restauratoriem ir lieliska iespēja simt gados kaut ko tādu darīt, izjust vēstures elpu, katrs priekšmets tev kaut ko iemāca un stāsta. Arī to, ka seno meistaru kvalifikācija bija daudz lielāka nekā mūsdienu.

To dzirdot, dūšīgi protestēju un slavinu mūsdienu restaurētāju tik tiešām izcilo sniegumu Rīgas pilī, bet Eduards Krilovs rāmi ieskicē nākotni:

– Jauniešu vēlme iedziļināties šajos procesos ir maza. Lai saprastu, ko ar mēbeli darīt, tev vienreiz tas ir jāizdara lēnām. Ja vienreiz izdarīsi lēnām, sapratīsi. Bet pie mūsu informācijas ātruma… Ja skrien garām, neko nepamana. Un ātrumā zaudē detaļas.

Kam jābūt prezidenta fonā?

Šo ainu – Valsts prezidents aiz rakstāmgalda savā kabinetā – redz visas pasaules ziņu kanālos. Un tad ir svarīgs viss, kas ietver prezidentu. Gaiša telpa, kuras perfekti apdarinātās sienas iekrāsojas siltajā ozolkoka parketa un mēbeļu tonī. Fonā tikpat gaišs, niansēts Latvijas valsts ģerbonis. Par sienu apdari un perfektu salaiduma vietu ar smalko ģerboni parūpējusies restauratores Elgas Zariņas komanda. Taču Elga grib stāstīt par ko vēl nozīmīgāku:

– Zilajā telpā uz iekšpagalma pusi ir glezna, noņemam to, apakšā vairogs, noceļam vairogu, un aiz tā 16. gs. sākuma vecais mūris! Aiz prezidenta pieņemamās telpas arī vēsturiska liecība. Noņemam vairogu, un tur apakšā 16. gs. flīzīšu fragmenti. Valsts prezidenta telpās vēsture nav uzsvērta, bet tā ir.

 

Uzziņa

Rīgas pils vestibila, priekštelpu un prezidenta kabineta restaurācijas darbu pasūtītājs: VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNI).

Atbildīgie restauratori: uzņēmums “RERE GRUPA”.

Uzziņa

Mārtiņš Tols, VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdes priekšsēdētājs: 

Parādes vestibils. Pils vestibils savu plašumu ieguvis 20. gadsimta 30. gados, kad Kārlis Ulmanis kopā ar arhitektu Eiženu Laubi nolēma šaurajā priekštelpiņā izlauzt sienas un izbūvēt garderobes. Tiesa gan, kāpnes uz prezidenta kabinetu viņi izvēlējās pieticīgas – balti lakoti šauri pakāpieni pieveda pie stiklotām durvīm. “Kā Jūrmalas vasarnīcā,” salīdzina Imants Lancmanis.

1995. gada atjaunošanas darbu laikā Imanta Lancmaņa vadībā “Laube tika padarīts laubiskāks” – tika izveidotas masīvas ozolkoka kāpnes, kas saglabātas arī tagad.

Priekštelpas pirms prezidenta kabineta. Rūpīgi pārdomātas trīs priekštelpas, kam jāiziet cauri, lai nonāktu prezidenta kabinetā. Pirmā priekštelpa ir krāsota sulīgi zaļā tonī, tajā tiks izvietotas Jūlija Federa un citu autoru ainavas. Nākamā – spilgti sarkana. Agrāk atbilstoši Gunta Ulmaņa interesēm tās sienas rotāja medību gleznas, prezidents pat gribējis izvietot medību trofejas – ragus. Vairai Vīķei-Freibergai ideja par medību priekštelpu nepatika – beigtos zvēriņus viņa nevēlējās redzēt, un to vietā sarkanajā priekštelpā lūdza izvietot Latvijas ainavas. Taču pēc pēdējiem atjaunošanas darbiem zālē būs redzami Latvijas valdnieku portreti – ordeņmestrs Pletenbergs, Polijas karaļi un Krievijas cari. Trešā priekštelpa ir nomierinoši zilā tonī. Tās sienas rotās 18. un 19. gadsimta apgaismotāju portreti, piemēram, Garlībs Merķelis un Johans Kristofs Broce.

Visas trīs priekštelpas grezno lepnas bronzas un misiņa lustras ar spīdīgiem čiekuriem galā.

Prezidenta kabinets. Pils amfilādē un prezidenta kabinetā izmantotās mēbeles lielākoties ir kopijas, ne senie oriģināli. Tās izgatavotas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajā Pils atjaunošanas laikā, 20.gs. beigās, atjaunotas un papildinātas pēdējo Pils restaurācijas darbu laikā, kas pabeigti 2015. gadā. Prezidenta kabinetā esošās mēbeles ir atjaunotas, rekonstruējot Kārļa Ulmaņa laikā izveidoto Prezidenta darba kabineta interjeru.

Prezidenta kabineta atjaunošanu uzticēja arhitektam Mārtiņam Pīlēnam. Lai gan arhitekts Eižens Laube pirms kara šajās telpās bija ieviesis baroka elementus, Pīlēns ienesis gaišumu, vieglumu un nedaudz arī mūsdienīgumu. Dzeltenīgo krāsu uz sienām nomainījusi baltā, krēslu tumšo ādu – gaiši pelēkais tonis. Lancmanis īpaši lepojas ar atjaunotajām divām stikla lustrām, kas 1939. gadā uzdāvinātas Ulmanim. Tās ir precīzas kopijas 18. gadsimtā pie Usmas ezera gatavotajām. Vienu dāvinājusi Krājsabiedrība, otru – Rīgas Stikla rūpnīca.

Agrāk pie kabineta sienas bija divas Vilhelma Purvīša gleznas, to vietā Pīlēns piedāvājis abstraktas bildes. Pils padome pret to stingri iebildusi – ja fonā būs aktīvas, modernas gleznas, cilvēki vairs nevarēs koncentrēties sarunai ar prezidentu. Arhitektam un padomei izdevās vienoties par kompromisu – klasiskā Purvīša vietā pie sienas tiks izkārtas Daces Lielās un Līgas Purmales gleznas. Prezidents to akceptējis – “šīs gleznas nevienu neuztrauks”.

Kabineta galā, aiz prezidenta muguras, uz sienas izgrebts Latvijas Republikas ģerbonis. Tēlnieks Jānis Strupulis tam veltījis divus mēnešus darba. Ģerbonis ir sava veida kinētiskais mākslas darbs – katrā gaismā izskatās citādi, un saulrietā pat uzmirdz. Pie idejas par ģerboni prezidenta kabinets ticis Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Viņai īsti nav paticis Anša Cīruļa brūnganais paklājs, kas rotājis telpas galu, tāpēc lūgusi tā vietā uzlikt krāsainu ģerboni. Pēc atjaunošanas Pīlēns un Lancmanis nolēmuši – ģerbonim jābūt nemanāmam, jo prezidenta kabinets nav tiesas zāle.

Uzziņa

Valsts prezidenta telpu četri noslēpumi:

1. 16. gs. mūra fragments.

2. 16. gs. Flīzes.

3. Dažādu meistaru darināti ģerboņi uz krēsliem.

4. Apriķu muižas durvis = prezidenta kabineta durvis.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Skaisti jau ir- jo nabadzīgāka valsts, jo lielākas ambīcijas. Man gribas salīdzināt ar dārgu bentley vai mercedes , kas novietots pagalmā pie daudzdzīvokļu hruščovenes.

Draugiem Facebook Twitter Google+