Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. februāris, 2016
Drukāt

Andrejs Legzdiņš. Skalbes mazdēla stāstnieka talants “hi-tech” dizainā (5)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone
Veltījums

Dzejnieks Kārlis Skalbe savam mazdēlam Andrejam veltīja dzejoli "Jaunās egles"

Mācies lasīt, mazo puisīt,
Kalna būdā aizmirstā.
Jaunās egles ar jau lasa
Lielā zvaigžņu grāmatā.

Vakarā tās stāv ap kalnu,
Kad tev acis veras ciet,
Lēni lokas zaļās galvas
Un ar zvaigžņu koriem dzied.

Lieli vēji iet pār kalnu,
Vedīs tevi pasaulē.
Lasīsi tu debess zvaigznēs,
Liels ja būsi dvēselē.

Rakstā izmantoti materiāli no Andreja Legzdiņa grāmatas "Mani darbi un nedarbi".

Lai nu ko, bet rakstnieka talantu Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš no sava vecātēva nebija mantojis. Rīgas Franču liceja pirmajā klasē puikam pie tāfeles bira asaras – viņš netika galā ne ar burtiem, ne cipariem. Tolaik neviens nezināja, ka vainīga disleksija jeb grūtības uztvert lasīto tekstu. – Esmu vizuāls cilvēks, mana valoda ir vizualitāte un forma, – šodien par sevi saka arhitekts un dizainers Andrejs Legzdiņš, kura idejas industriālajā dizainā vairākkārt publicētas ietekmīgajā žurnālā “Domus”. Izdevuma interesi vispirms piesaistīja viņa high-tech stila mēbeles, kuras Andrejs savā Stokholmas mājā uzbūvēja par godu vecāsmātes Lizetes Skalbes 85. jubilejai – viesu uzņemšanai. Nākamajā publikācijā septiņdesmito gadu sākumā viņš jau radīja vīziju par datoriem un internetu – dizainers sēž pie datora un tīmeklī sarunājas ar draugu. Skalbes mazdēls absolūtā dizaina meklējumos allaž steidzies kādu gabalu visiem pa priekšu, līdz nonācis pie atziņas, ka atbilde meklējama dabā.

Nupat janvārī tuvinieku kompānijā Legzdiņš nosvinēja 80. dzimšanas dienu – tajā pašā namā, kur ar pašdarītajiem nākotnes dizaina paraugiem savulaik iepriecināja vecomāti un viņas ciemiņus.

Kāds ir tavs lozungs?

Ģimenē kā vienīgais bērns biju mīlulītis un luteklītis. Bieži biju vecātēva ceļabiedrs, kad staigājām abi pa Piebalgas mežiem, lasījām sēnes un riekstus, kurus viņš man izlobīja, pārgriezdams galu ar kabatas nazi. Gājām un, kā viņš to sauca, filozofējām. Vecaistēvs man prasīja – kāds ir tavs lozungs? Cilvēkam, kam ir tikai pieci gadi, nav riktīga priekšstata, kas tas ir. Kaut kas tāds, kas tev ļoti patīk – viņš izskaidroja. Teicu, ka man patīk mazās zilās plūmītes. Vēl tagad labi atceros, ka tās auga lejpus Incēnu mājām, aiz kūts. Tāda maza epizode no mūsu intelektuālajām sarunām, kurās apspriedām visu, kas notiek apkārt.

Vecaistēvs lielākoties sēdēja savā laivā un makšķerēja turpat Alaukstā. Ne jau zivju dēļ, tā bija meditācija, laiks, kad neviens netraucēja un viņš varēja baudīt dzīvi, pārdomāt lietas. Uz ezeru ņēma līdzi arī mani. Mammai un vecaimammai bija jāsavāc noķertie asari, tad nu abas šķendējās, ka atkal tās zivis jātīra. Vecāmāte vārīja ļoti garšīgu zivju zupu, taču, ja tā jāēd gandrīz trīs nedēļas no vietas, var arī apnikt.

Kad ciemos atbrauca vecāsmātes māsas dēls Juris Bankaus – viņš bija vecāks par mani, kopā darījām visādas blēņas. Tas bija ziķeris – izdomāja, ka jāiet limonāde pirkt uz krogu, kas no mūsu mājas atradās apmēram divu kilometru attālumā. Piebalgā bija Kalnakrogs, Kūlas krogs, vēlāk – arī Silakrogs. Aizgājām uz vienu no tiem, bet nekas nesanāca, jo mums limonādi negribēja dot. Soļojām tālāk, es vairs nejaudāju paiet, un Juris kā vecāks mani nesa. Vecāki vienā brīdī sāka meklēt, kur bērns palicis, un pa šo laiku jau jutās pagalam izmisuši. Pērienu nedabūju – mūsu ģimenē visu centās panākt ar labu, tas jau “Kaķīša dzirnavās” tiek izstāstīts.

Pēdējo vasaru Latvijā dzīvoju Vidrižos pie radiem – māsīcām un brālēna Māra. Bijām lieli draugi, Igates muižas dzirnavu dīķī makšķerējām, spēlējāmies ar lidmašīnām – šī interese man saglabājusies līdz šai dienai. Tuvojās 1944. gada rudens, vāciešu armija atkāpās, krievu fronte nāca tuvāk, situācija kļuva ļoti nopietna. Tēvs aizbrauca pakaļ vecamtēvam un vecaimātei uz Piebalgas Saulrietiem. Pēc dažām dienām atvadījāmies no radiem, brālēns Māris šķiroties vēl teica, ja pa ceļam atrodu ko interesantu, lai pievācu – kad tiksimies, varēsim spēlēties. Satikāmies mēs tikai pēc 47 gadiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. K.S. cienītājs Atbildēt

    Steidzos un nepieminēju savu pēdējo, bazētu uz Ingunas Baueres Lizete, dzejniekam lemtā.

  2. K.Skalbes cienītājs Atbildēt

    Satieku Kārļa Skalbes mazdēlu, kā vecu paziņu. Esmu rakstījis un lasījis Skalbes biografiju no fektiem, ko varēju savākt, tad vēl par pasakām tāpat, kas savā laikā bija mana pirmā lasāmviela, proti Ziemas pasakas. Paldies LA.

  3. Andrejs ir sarunājis niekus. Viņš NAV vienīgais dēls. Viņam bija brālis Jānis (bērnībā saukts Ģiģis; tēva dzejolis, ko daudzi zinās, ,,Ģiģis brauc uz miega muižu“), kas palika Latvijā – galvenais iemesls, sieva izbraukšanas laikā vēl nebija pietiekami atlabusi pēc dzemdībām, lai dotos tik gaŗā ceļā.

    • Andrejs IR vienīgais Ilzes Skalbes- Legzdiņas un Roberta Legzdiņa dēls. Jānis (Ģiģis) ir Kārļa Skalbes dēls, Andreja mātes Ilzes brālis.
      Jānis Medenis atbrauca uz “Saulrietiem” un tālāk visi devās kopā. Un tas neizslēdz to, ka Roberts aizbrauca pēc Skalbēm. Viņi visi (arī Medeņi) devās kopā uz Vidrižiem un tālāk…

  4. Pamostas atmiņas. Pēc manas informācijas Skalbēm zirgu palienējis Jānis Medenis bēgšanai no krieviem (kuŗš bija atstājis savu degošo māju), te Andrejs saka, pēc Skalbēm uz Vecpiebalgu braucis Kārļa Skalbes znots Legzdiņš. Vai mazdēls pareizi atceŗas?

Medību laikā sievietei iešauj kājā (1) Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+