Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Kaut reizumis justies laimīgiem 16

Foto – AFP/LETA

Liekas, viss patlaban ir tā, kā jābūt uz ziemas saulgriežu sliekšņa: tuvās gada izskaņas skuba, eglīšu rotājumi skatlogos, ģimenes viesību plāni, šim laika nogrieznim atbilstoša mūzika radioviļņos un pat skarbāko reālistu uz mirkli trāpījusī bērnībā piedzīvotā brīnumu gaidīšanas sajūta. Ir un vienlaikus nav. Uz zemeslodes bangojošo nemieru atskaņas neļauj izbaudīt dvēseli veldzējošās apcerības gaisotni, un daudzi steidz apgalvot, ka tādus iznīcināšanas alku uzplūdus kristīgā pasaule Ziemassvētkos nav pieredzējusi. Ak, ja tas atbildis patiesībai… Vēsture glabā gan tūkstošgadu vecas liecības par Pestītāja dzimšanas dienā notikušiem asinsdarbiem, gan faktus no samērā nesenas pagātnes, kad Ziemassvētki nebija šķērslis durt, šaut un nāvēt. 1914. gada decembrī, kad Eiropu plosīja Pirmais pasaules karš, Romas pāvests Benedikts XV izplatīja karojošo pavēlniekiem veltītu rakstu, aicinot apklusināt ieročus vismaz naktī, “kad eņģeļi dzied”. Diemžēl valdības aicinājumu nesadzirdēja.

Šogad humānās organizācijas “Ārsti bez robežām” britu nodaļa Ziemassvētku priekšvakarā izplata apsveikuma kartītes, kur labi pazīstamos Bībeles sižetus papildina mūsdienu skaudrie akcenti par asinspirti. Svētajā zemē pie jaundzimušā bērniņa stāvošo Marijas un Jāzepa sejas apgaismo netālu izšauta raķete, bet virs Triju Ķēniņu galvām lido reaktīvais iznīcinātājs. Projektā ar nosaukumu “Realitāte Ziemassvētku kartītēs” organizācija klauvē pie ietekmīgu varasvīru un vienkāršu cilvēku prātiem un sirdīm, aicinot savu iespēju robežās darīt visu iespējamo, lai Tuvajos Austrumos beidzot iestātos miers un miljoni savu pajumti zaudējušo beidzot varētu atgriezties mājās un vakaros iemigt bez bailēm.

Mājas – tas laikam ir viens no ietilpīgākajiem jēdzieniem. Mītne, konkrēta adrese, maza valstība ar saviem likumiem un tradīcijām, dzīvesvieta, pietura uz laiku vai mūža garumā. Bet visam pāri – patvērums, kur atgriezties kā no veiksmīgām, tā sarūgtinošām gaitām. Pajumte, kas pieņem, kādi nu esam. Mājas dod iespēju atspringt, būt vājiem, gaidīt līdzjūtību, mīlēt, izpausties rūpēs un iecerēt nereti smieklīgus varoņdarbus, kas paliks projektos un sapņos, ar kuriem pušķojam pelēkās dienas.

Visbeidzot, mājas nozīmē drošības sajūtu, ko daudzi mūsu līdzcilvēki vairs neliek vērtību plauktā un pat nievā, piebalsojot gandrīz neslēptiem aicinājumiem graut un dragāt kaut kādu iluzoru pārmaiņu vārdā. Kaismīgākie anonīmie pravieši mēdz aizmaldīties līdz secinājumiem, ka dzīvojam sliktākajā valstī un esam pasaules grūtdieņu pirmajās rindās. Iztēlojoties šo “vaimanpērļu” autorus pie moderna datora, siltumā, ar pilnu vēderu un pārtikas rezervi vairākām dienām – interneta resurss taču apstiprina noteiktu rocības līmeni! – gribētos sacīt katram atsevišķi un visiem kopā: cilvēki mīļie, beigsim reiz dzīt Dieviņu mežā! Protams, Latvijas valdība nav ideāla, parlaments mēdz maldīties trijās priedēs, ierēdniecībai trūkst pretimnākšanas iemaņu, uz nesen labotiem ceļiem atkal caurumi. Bet, dalīdami pļaukas pa roku galam, bez lietišķības un apdoma, ievainojam savu drošības sajūtu. Tai mūsdienu pasaulē ir zelta raudze. Kāds kultūras dižgars teicis, ka laimīgs ir tas cilvēks, kurš laimīgs savās mājās. Tās mums ir, turklāt diezgan daudzās nozīmēs. Jāiemācās vien palaikam justies šeit laimīgiem. Kaut vai novērtējot iespēju aizmigt bez bažām par apšaudi.

Saistītie raksti
LA.lv