Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
3. marts, 2016
Drukāt

Klerkopole – ierēdņu citadele

Irena_Osleja_3

Daugavpilī Marka Rotko mākslas centrā līdz 5. martam skatāma mākslinieces Irinas Ošlejas izstāde “Klerkopolē?”. Māksliniece apmeklētājiem parāda un ieved viņus ierēdņu, birokrātu pilsētā. Klerkopole ir kā pretstats brīvajām radošajām cilvēka izpausmēm. Kas notiek, ja ierastajā vidē vēlas ieviests pārmaiņas?

“Lielākajā daļā manu darbu ir atainoti notikumi, kas notikuši sapņos: viņi vienmēr ir bijuši mani iedvesmas avoti. Ainavas un tēli, ko izvēlos attēlot zīmējumos vai gleznojumos, man pašai saistās ar lielu emocionālu pārdzīvojumu. Tiem piemīt nozīmīgums, kas dažkārt labi saprotams, bet bieži tikai nojaušams. Tas laikam ir galvenais iemesls, kāpēc vēlos dalīties ar citiem šādā veidā piedzīvotajā,” atklāj māksliniece.

Lai izprastu, ko māksliniece vēlas mums teikt, ir jāsaprot, kas tad ir “Klerkopole”. Vārds “Klerkopolis” apvieno sevī vārdus “klerks” un “polis”, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “pilsēta”, savukārt vārds “klerks” ir kantorists, rakstvedis, sīks ierēdnis. Klerkopole ir centīgu, bezpersonisku klerku pilsēta. “Klerku tēli izsaka cilvēku konvencionālo dabu un bailes no atbildības. Tie ir izpildītāji, kuri vienādi darbojas jebkura režīma vai priekšnieka pakļautībā. Kas notiek pilsētā, ja tajā ierodas kāds brīvdomātājs, kas atšķiras no klerkiem gan pēc izskata, gan pēc rakstura? Šis personāžs iemieso sevī cilvēka radošo garu un talantu. Starp klerkiem un jaunpienācēju veidojas konflikts, kas pāraug cīņā par vietu uz podesta. Šis paaugstinājums, kas atrodas aiz klerku darbavietām, simbolizē spēku, varu un līdz šim ir bijis klerku priekšniecības pārziņā. Klerku stratēģija – par katru cenu iekļaut atšķirīgo savās rindās, lai pārvērstu viņu par sev līdzīgu, bezpersonisku būtni. Viesis jūtas apdraudēts, un viņa aizstāvēšanās izpaužas aktīvā rīcībā: viņš cenšas klerkus pakļaut sev, kamēr tie nav paspējuši viņu piejaucēt un sasaistīt. Tā ir viņa sacelšanās un pretestība konvencionālai videi, kas cenšas viņu aprīt,” tāds ir mākslinieces skatījums uz to, kas notiek, ja ierastajā vidē vēlas ieviest pārmaiņas.

Šajā reizē ideja, kas apvieno ierēdņu un administratīvo darbinieku darbību citadelē – pilsētu pilsētā, lieliski saskan ar vietu, kur notiek izstāde, jo arī Dinaburgas cietoksnis ir pilsēta pilsētā, jāsaka gan, ka tagad te nenotiek birokrātiskās sistēmas virzība, bet gan kultūras procesu attīstība, bet vēl pirms 30 gadiem par kultūras procesu attīstību Dinaburgas cietoksnī neviens pat pārdrošākajos sapņos nevarēja sapņot.

Šajā reizē I. Ošlejas lielformāta darbu, kas veidots kā scenogrāfija izrādei, apmeklētāji varēs baudīt kā izstādes papildinājumu videoformātā.

Izstāde mudinās uz pārdomām, kā skaidro mākslas centra pārstāvis Māris Čačka: “Stāsts par Klerkopoles ciemiņu – brīvdomātāju, iespējams, ir stāsts par vienu no mums, kurš atnāk, uzvar, un liek neaizmirst, ka viņa vietā nāks cits un cikls nenoslēgsies. Iespējams, cīņa ir mūžīga, tāpat kā mūžīgs ir pretnostatījums starp radošu indivīdu un klerku aprindām.”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+