Mobilā versija
+7.3°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
1. marts, 2017
Drukāt

Folkbalets pārņem deju svētkus. Kur paliek tautas deja? (7)

1. Skatuviskās dejas izrāviens. Kur paliek tautas deja?

1no4
Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Pēc sabangojušajām kaislībām ap deju lieluzvedumu jeb deju izrādi “Māras zeme” tās veidotājiem uzticēts turpināt darbu, taču vairāki jautājumi joprojām prasa plašāku skaidrojumu. Kādas ir deju nozares attīstības tendences? Kāpēc dejojam skatuvisko deju, un vai etnogrāfiskajai jeb nacionālajai dejai vieta vairs tikai danču klubos? Kādi ir deju lieluzvedumu ieguvumi un riski un kādas – “Māras zemes” līdzšinējās mācības? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskusijā pie apaļā galda domās dalījās Dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes locekle, Dziesmu un deju svētku goda virsvadītāja RITA SPALVA, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) deju nozares eksperte MARUTA ALPA un deju nozares padomes locekle ZANDA MŪRNIECE, horeogrāfs, viens no “Māras zemes” veidotājiem JĀNIS ĒRGLIS, zinātniskās institūcijas “Biznesa kompetences centrs” pētnieks ERNESTS SPĪČS, Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskais asistents, Valsts pētījumu programmas “Habitus”pētnieks JĀNIS DAUGAVIETIS, dejotāja, horeogrāfe, seno deju grupas “Laurus”vadītāja SILVIJA ZVEJNIECE un dejotāja ar 50 gadu pieredzi, patlaban Garkalnes novada “Saimes” dalībniece LAILA BAUMANE.

Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.

– Iesākumā vērts viest skaidrību jēdzienos – kas ir etnogrāfiskā jeb nacionālā deja un kādas ir tās attiecības ar skatuvisko deju, kas pēdējos 70 gados ir visvairāk izplatīta un pazīstama?

Ernests Spīčs: – Nacionālās dejas jēdziens zināms kopš 19. gadsimta vidus, kad veidojās nacionālās valstis. Ar etnogrāfisko deju saprotam folkloras krātuvēs pierakstīto, bet plašākā izpratnē kā etnogrāfiskā, tā nacionālā ir tā pati tautas deja. Savukārt skatuviskā ir jau noteiktiem priekšnesumiem veidota jaunrades deja, kuras veidošanā horeogrāfs, iespējams, izmantojis tautas dejas elementus. Tautas dejas renesanse ir iespējama un nepieciešama. Uz to norāda pēdējā laika diskusijas sociālajos tīklos un masu medijos. Danču klubi, nometnes, tautas deju meistarklases notiek regulāri.

Rita Spalva: – Jāatzīst, jēdzienos īstu vienprātību nav izdevies panākt arī pašu horeogrāfu vidū. Nupat, jaunajai Nacionālajai enciklopēdijai pabeidzot šķirkli “Tautas deja” un izpētot vai visas Eiropas enciklopēdijas, esmu nonākusi pie secinājuma, ka jēdzieni “nacionālā”, “etnogrāfiskā”, “etniskā” un “tautas deja” būtībā ir sinonīmi. Un tiem iepretim otra liela pasaule – horeogrāfa veidota “autordeja”jeb “jaunrades”, “stilizācijas”, “skatuviskā” deja. Arī tie visi ir sinonīmi.

E. Spīčs: – Mīļai lietai daudz vārdu.

R. Spalva: – Tomēr, tāpat kā mūzikā, jēdzienu izpratnē visiem vajadzētu būt vienotiem.

Maruta Alpa: – 1937. gadā notika pirmie aizsargu veidotie vingrošanas un tautas deju svētki, kur pilnībā valdīja tautas deja. Tā tika veidota un mācīta skolās un kļuva populāra tautā. Taču jau 40. gadu vidū deju skolotāji atklāja, ka ir diezgan garlaicīgi dejot tikai un vienīgi tautas dejas, un radās vēlēšanās pēc kā sarežģītāka. No 1946. līdz 1957. gadam notiek jauno deju skates, kur jaundarbu veidotāju vidū bijuši vecmeistari Milda Lasmane, Arvīds Donass, Alfrēds Rūja, Jēkabs Stumbrs, Uldis Žagata, Harijs Sūna un daudzi citi jaunāki horeogrāfi. 1958. gadā notika pirmais jaunrades deju konkurss, kuram 2018. gadā svinēsim septiņdesmit gadus.

Zanda Mūrniece: – Suitu novadā, kur dzīvesveids un deju tradīcija iet roku rokā, pirms diviem gadiem pirmoreiz rīkotajos suitu deju svētkos izdejojām tautas deju – tīrā, neskartā veidā, tautas mūzikas pavadījumā – un līdztekus arī jaunradītās horeogrāfijas – skatuviskās dejas. Piemēram, “Mugurdanci” – kā tautas deju gan Arvīda Donasa, gan Jāņa Purviņa horeogrāfijās. Dejotājiem bija gana interesanti izdzīvot šīs dažādās pasaules, jo dejoja arī suitu sievas. Bet kundzes publikā teica – tā ir mūsu jaunība, tā esam dancojušas, un šī tradīcija joprojām ir dzīva!

Silvija Zvejniece: – Tas ir labi. Tomēr diemžēl vairākumā gadījumu mūsdienu horeogrāfu jaunradītās dejas savienojumā ar postfolkloras mūziku salīdzināmas ar viltojumu tāpat kā Ķīnā ražotai precei piekar “Dolce&Gabbana” zīmola birku. Izauklētai unikālai vērtībai pieliek klāt stagnējošas kultūras nevērtību. Top lēts masveida produkts.

M. Alpa: – Daudzi jaunizveidotie deju kolektīvi sāk tieši ar tautas dejām, kas ir piemērojamas jebkuram dejotāju skaitam.

S. Zvejniece: – Tomēr tautas deja tā īsti nav ieaudzināta, tā nav “asinīs”, nav organiski izprotama, atpazīstama un pašsaprotami pieņemama. Ernesta Spīča izdotajās “Mārtiņa deju grāmatās” iekļautajām dejām vajadzētu būt kā katram apgūstamai ābecei!

Jānis Ērglis: – Jebkurā ārzemju braucienā, kad notiek sadancošanās ar citu tautu deju kopām, šīs tautiskās dejiņas ir kā vēstījums no Latvijas. Un iepriekšējos, 2013. gada, Deju svētkos tautas dejas tika dejotas arī Daugavas stadionā lieluzvedumā.

E. Spīčs: – Bet diemžēl tikai kā intermēdijas! Iestarpinājumi, kas atdala galvenās uzveduma daļas. Trīs stundu uzvedumā tikai četras mazas tautas dejiņas. No tām tikai viena izskatījās pieņemami. Radās sajūta, ka tautas deja tiek apzināti noniecināta.

J. Ērglis: – Kāpēc intermēdijas? Minētajām tautas dejām bija sava loma atbilstoši scenārijam – kā laipām no viena laikmeta uz otru.

S. Zvejniece: – Tā kā Daugavas stadionā ir jāveido zīmes, skatuviskās dejas tagad diemžēl pārveidojas par “stadiona dejām” – tādā nozīmē, ka cilvēki nevis ar prieku izdejojas, bet viņiem ir uzdevums ar noteiktu solīti nokļūt noteiktā punktā.

J. Ērglis: – Tas ir labi vai slikti?

S. Zvejniece: – Ļoti slikti! Nozarē vispār katrs atšķirīgais kolektīvs kļuvis nepieņemams. Valda princips – līdzināties, mierā! Kā zināms, disciplīna ir armijas pamats. Ar horeogrāfes Artas Melnalksnes aiziešanu nozare ir zaudējusi cilvēku, kura kolektīvs un dejas atšķīrās no kopējā pārsvara. Zīmīgi, ka Arta izaugusi “Zelta sietiņā” pie Baibas Šteinas, kurai bērna sajūtu pasaule vismaz tad, kad auga Arta, bija svarīgāka nekā iekļaušanās masas vienveidībā.

  1. Skatuviskās dejas izrāviens. Kur paliek tautas deja?
  2. Deju lieluzvedums – ieguvumi un riski
  3. Kur palika konkurence?
  4. Fakti un skaitļi

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Izmanto dejotājus naudas pelnīšanai. Tad ar dalībniekiem būtu jāmaksā, ja nedejo tautas dejas. Kas tie par dziesmu svētkiem?!

  2. Amerikāņiem ir karsejmeitenes,smuki

  3. neizdevušos baletmākslinieku kompleksi…………SMIEKLĪGI

  4. Apkaltais kumeļš Atbildēt

    Piekrītu tam, ka Spīča kunga iecienītajām aplīšu dejām nu gan nav vieta stadionā. Man kā dejotājam ir vajadzīgs kas sarežģītāks un ar izaicinājumu. Un kas par totālajām muļķībām, ka dejotāji pēc lielkoncerta velkas mājās saguruši? Dejotāji ballē līdz rītausmai!
    Bet piekrītu arī tam, ka šī gada repertuārs ir īpatnējs. Nav tuvs ne sirdij, ne dvēselei. Ir jaunrades dejas, kas pavelk uzreiz, ir tādas, kas to izdara pēc 5. nodejotās reizes, bet šajā gadījumā… Klikšķa vēl nav.

  5. Kad tad parādījas šīs jaunrades dejas no 1946 – 1958. gadam,jo droši bija norādes ka tautu dejas LPSR nav pieņemamas un jāveido jaunrades dejas kas patiktu brāļu saimei, tāpat kā tautas namu nosaukumi kuri nu ir kultūras nami [ dom kuļturi] un tik dziļi iesakņojušies ka no tiem vēl pēc 20.gadiem netiek vaļā
    un turpina vēt tā pa jaunam saukt.

  6. Nepareizi. Folkdeja!!

  7. Pietiek ar šoviem Atbildēt

    “Autordeja”jeb “jaunrades”, “stilizācijas”, “skatuviskā” deja teatrālā uzvedumā tiešām iet šovu virzienā. Ir ļaudis, kas fano par Olimpisko spēļu atklāšanām, tagad arī mūsu svētki laužas tajā virzienā. Teatralizēts uzvedums, kas būtu sevī ietvēris mūsu dižgaru dejas, vēl kaut kā būtu pieņemams. Atpazīstamais, zināmais, kas būtu bijis sasaistē ar jaunradi – kāpēc to nelika pamatā? Bet to taču vēl var izdarīt. Vai E.Seņkovs un I Zole tik lieli savā prātā, ka nesaprot, ka teātris šoreiz nav noteicošais. Te ir deju tradīcijas svētki. Cik var Lec saulīte! darinājumus ražot?

Draugiem Facebook Twitter Google+