Latvijā
Sabiedrība

“Ko es darīšu, ja neko nedarīšu?!” Vestienā lepojas ar Mirdzu Sokolovu, kuru ieteikuši “Latvijas lepnumam”2


“Kad atmodas laikā Vestienā atjaunojās draudze, mēs visu sākām no nulles – gan izpratni par ticību un Dievu, gan diakonijas darbu,” stāsta “Latvijas lepnuma” balvai pieteiktā Mirdza Sokolova.
“Kad atmodas laikā Vestienā atjaunojās draudze, mēs visu sākām no nulles – gan izpratni par ticību un Dievu, gan diakonijas darbu,” stāsta “Latvijas lepnuma” balvai pieteiktā Mirdza Sokolova.
Foto: Timurs Subhankulovs

Mirdzu Sokolovu Vestienā pazīst visi un uzrunā par Mirdziņu – gan bērni, gan pieaugušie. “Par kundzi gan mani neviens nesauc, un es nekāda kundze neesmu, es esmu cilvēks,” viņa saka. Tie, kuri Mirdzu pieteikuši “Latvijas lepnuma” balvai, uzskata – viņa ir cilvēks ar lielo burtu, jo spēj pamanīt ikvienu, kam vajadzīga palīdzība, un ar lielu atbildību to sniedz.

“Jau 30 gadus kopš Vestienas evaņģēliski luteriskās draudzes atjaunošanas Mirdza apmeklē vecos cilvēkus, zina viņu vajadzības, nes pārtiku, zāles, aprunājas. Ravē, laista puķu dobes pie baznīcas, piedalās visās talkās, sveic draudzes cilvēkus jubilejās,” teikts pieteikuma vēstulē balvai “Latvijas lepnums”. Un tas ir tikai sākums Mirdzas labo darbu uzskaitījumam.

 

Uz skaisto Vestienu

Mirdza dzimusi un uzaugusi Elkas kalnā – vietā, kur sākas Gauja un no kurienes paveras plašs skats gan uz Vecpiebalgas, gan Skujenes pusi. Bijusi pirmā atvase septiņu bērnu ģimenē, daudz palīdzējusi mammai mazāko auklēšanā. Arī pie citiem darbiem jau agri radināta – līdz pat vidusskolas beigām ik vasaru gājusi ganos, sākumā pieskatot pašu saimniecības lopus, vēlāk – kolhoza govis. “Nekādas izvēles nebija – lai vai kā nāca miegs no rītiem, bija jāceļas un jāiet. Un paldies Dievam! Tagad nav grūti, jo pie tā ir pierasts.” Tas bijis kā rūdījums, kas neļauj turēt rokas klēpī joprojām. “Ko tad es darīšu, ja es neko nedarīšu?!”

Vestienā Mirdza ienākusi agrā jaunībā – uzreiz pēc Vecbebru Lauksaimniecības skolas mājturības nodaļas beigšanas.

Šeit strādājis viņas krusttēvs, uzaicinājis paciemoties. “Elkas kalnā ir skaista daba, tāli skati, bet nekādu ūdeņu. Te, Vestienā, tik daudz ezeru, Kāls, Ilziņš un Salājs! Man ļoti te iepatikās. Krusttēvs teica – ja gribi, nāc uz šejieni strādāt, tieši tagad vajag bērnudārza audzinātāju. Uzrakstīju iesniegumu, mani pieņēma,” stāsta Mirdza.

Jaunā audzinātāja ātri iejutusies, iemīļojusi bērnus, kuru tolaik Vestienā bijis krietni vairāk nekā tagad. “Kad strādāju vecākajā – sagatavošanas – grupā, tajā bija 30 bērnu. Tagad pa visu bērnudārzu ir labi ja tik daudz…” Kad labo darbinieci sauca strādāt citā vietā, viņa atteica – bija iemīlējusi skaisto Vestienu, izveidojusi tur ģimeni.

Padomju laikā sievietes varēja iet pensijā no 55 gadu vecuma. Mirdza turpināja strādāt arī pēc tam, līdz bērnudārzs tika pievienots skolai.

“Domāju – ko es mājās iesākšu. Spēka un enerģijas bija ļoti daudz. Un tad skolas direktorei piedzima dēliņš – viņa mani aizsauca par auklīti.” Vispirms izauklēja vienu zēnu, tad citus bērnus. Tagad gan bijušie bērnudārznieki, gan auklējamie jau lieli. Daudzi no viņiem Vestienu pametuši. “Dažreiz atbrauc un tad sveicina mani, bet es vairs nepazīstu – cilvēks ir pārvērties. Tad mēs no jauna iepazīstamies,” smaidot stāsta audzinātāja Mirdziņa.

 

Padziļināt ticību

Baznīcā Mirdzu un pārējos bērnus mamma vedusi jau mazotnē un vēl labu brīdi pēc padomju laiku sākuma, taču tad baznīcas vairs neesot bijis. Savukārt Vestienas baznīcu huligāni nodedzināja 1994. gadā. Tagad staltā ēka redzama vairs tikai fotogrāfijās un 1968. gada filmā “Mērnieku laiki”. “Tajā momentā, kur Liena sajūk prātā,” piemetina Mirdza.

Vestienas evaņģēliski luteriskā draudze tomēr nav spiesta lūgt Dievu zem klajas debess, jo paplašināts un labiekārtots draudzes nams, tajā izveidota arī zāle dievkalpojumiem.

“Pirms tam te bija viena vienīga telpa no augšas līdz apakšai – noliktava, kurā glabājās minerālmēsli,” stāsta Mirdza.

“Atmodas laikā mēs to iztīrījām. Sākās remonti, paaugstināja jumtu, ierīkoja otro stāvu. Tagad te ir gan dievkalpojumi, gan svētdienas skola, notiek dažādas sanākšanas un kursi, pulcējas dāmu komiteja un tiek rīkoti sadraudzības vakari.”

Mirdza pati nav nekāds svētdienas baznīcēns – jau kopš pievienošanās draudzei 90. gadu sākumā viņa visiem spēkiem cenšas savu ticību padziļināt un palīdz to darīt arī citiem – ar sarunām, garīgās literatūras lasīšanu. “Esmu nosolījusies būt kopā ar Dievu.” Viņa arī čakli kopj dārzu, dzied Sausnējas pagasta ansamblī “Pīlādzītis” un vēl līdz nesenai pagātnei dejoja dāmu dejas, brauca uz dejotāju salidojumiem Latgalē. “Vecumā vajag kustības!” viņa koķetē.

 

Pie vecajiem un nevarīgajiem

Diakonijas darbu Mirdza dara diendienā – apmeklē attālākos nostūros mītošos draudzes locekļus un arī baznīcai nepiederīgos, galvenokārt vecus, vientuļus un nevarīgus. “Vedu zāles, maizi, visu, ko vajag,” Mirdza par saviem labajiem darbiem stāsta negribīgi un nepiemin, ka palīdz sagādāt arī apģērbu, bet uz svētkiem visiem pati savām rokām darina skaistus apsveikumus. “Es jau to nedaru viena! Ir arī citi, kas ļoti čakli dara diakonijas darbu.”

Cik daudz ir aprūpējamo? Nu jau pavisam maz, palikuši kādi 15, tomēr, lai apmeklētu visus, Mirdza gandrīz nemitīgi ir ceļā – gan kājām, gan dažkārt ar auto.

Viņa nesūdzas, ka nogurtu, – laikam Dievs palīdzot. Tā arī pirms pāris gadiem ļoti ātri uzcēlusies pēc visai nopietnas operācijas un jau atkal ir gājēja, vai būtu rīts vai vakars, lietus vai sniegs. “Viena kundzīte piezvanīja – iešot uz Kāla ezeru slīcināties. Varēja just, ka viņai ir ļoti slikti. Dabiski, ka es pametu visu un skrēju pie viņas! Vajadzēja izrunāties, kopā palūgties… Pēc tam vēl viņa man daudz palīdzēja diakonijas darbā.”

Mirdza gādā ne vien par dzīvajiem, bet apkopj arī aprūpējamo tuvinieku kapus, ja viņi paši to nespēj.

Daudzi tomēr cenšoties iztikt bez palīdzības, cik vien ilgi jaudā. “Apbrīnoju vecos cilvēkus, kuri vieni paši dzīvo tālu no centriem un vēl spēj apkopt gan sevi, gan māju, gan dārzu! Jūs zināt, cik daudz darba ir pie mājas!”

Aprūpējamie saņem Mirdzas palīdzību un uzmanību, rod iespēju izkratīt sirdi. “Atveras, daudz izstāsta, savas bažas, raizes, slimības. Bērni projām, daudzi ir vieni paši, ir grūti. Nav kontakta. Labi, ja vēl ir kāds dzīvnieks, kaut sunītis un kaķītis. Kas var, tie arī savas vadziņas apkopj. Tie, kas nevar, tiem vairs nav nekā…”

Mirdza augstu vērtē no vecajiem ļaudīm dzirdētos dzīvesstāstus, kas ļāvuši gan satuvināties, gan paplašināt zināšanas par Vestienas vēsturi.

“Kādreiz draudzē bijuši pat 1500 cilvēki, iedomājieties tikai!” viņa brīnās.

Ne mazāk svarīgs ir garīgais atbalsts – ar Mirdzas gādību vientuļie ļaudis saņem arī Dieva vārdu. Ja spēj pakustēt, tiek nogādāti baznīcā. Ja nevar uzkāpt pa kāpnēm uz lūgšanu zāli, dievkalpojumus notur pirmajā stāvā, bet, ja pavisam nav kustināmi, mācītājs aizbrauc noturēt svētbrīdi arī uz mājām.

Saistītie raksti

Mirdza ir asistente arī kādam cilvēkam ar īpašām vajadzībām. “Līdz šim viņu audzināja audžumamma, bet viņa nesen nomira. Viens pats viņš nespēj dzīvot. Nepazīst nevienu burtiņu, pat pulksteni nepazīst,” par aprūpējamo stāsta Mirdza, kurai viņš jāpavada ikdienas gaitās. Kopā pavadot arī brīvo laiku, pastaigājoties pa Vestienu un vērojot dabu.

Arī atvadoties viņa aicina uz gleznaino Vestienu atbraukt vēl un izsaka cerību, ka šī vieta uzplauks un tajā atgriezīsies gan tie, kas te svinējuši skaistas kāzas, gan tie, kas te kristīti.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Reirs: Finanšu noziegumu novēršana ir Latvijas valdības augstākā politiskā prioritāte 2
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
IeM: Tuvākajos gados uz Latvijas robežas saglabāsies nelegālā imigrācija un preču kontrabandas risks 1
13 stundas
LE
LETA
Latvijā
Cik tūkstošus par negaisa postījumiem saņems Gaujas nacionālais parks? 1
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Latvijā
“Putina kreklu” skandāls iedvesmo radikāli Lindermani savai apģērbu līnijai 1
7 stundas
LE
LETA
Ekonomika
”PNB bankas” kreditori varētu neatgūt miljoniem eiro
6 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Varbūt mūsu atmiņas ir kā akmeņi! Saruna ar akmeņu muzeja vadītāju Vilni Strautiņu 1
Intervija 5 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Lielbritānijas parlaments nobalso par breksita termiņa pagarināšanu 1
10 stundas
MZ
Monika Zīle
Latvijā
Monika Zīle: Mitoloģijas mācības
6 stundas