Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. jūlijs, 2012
Drukāt

Ko vēstīsim un kam?

Foto - LETAFoto - LETA

Nākamajos gados Baltijas valstis biežāk nekā parasti tiks pieminētas lielajā presē. To nosaka kalendārs: nākamā gada otrajā pusē Eiropas Savienības Padomē prezidēs Lietuva, 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet 2015. gada sākumā Latvija uz pusgadu pārņems ES prezidentūru.


Pasaules ekonomikai šis periods nesola neko iepriecinošu – speciālisti paredz stagnāciju vai jaunus krīzes viļņus. Taču jebkurā krīzē ir ne vien zaudētāji, bet arī ieguvēji. Šajā sakarā jāatceras doma, ko jau pirms dažiem gadiem Baltijas ekonomikas forumā izteica Lietuvas premjers Andrjus Kubiļus – baltiešiem vajadzētu izmantot krīzi vienotākas Baltijas valstu ekonomiskās telpas radīšanai. Viņš gan piebilda, ka tas pagaidām ir tikai sapnis. Par ideju var strīdēties, bet tā būtu paturama prātā, turklāt iespējams, ka ES līdzekļi turpmāk tiks mērķtiecīgāk novirzīti lieliem reģiona mēroga infrastruktūras projektiem.

Rīgai ir dots vairāk laika “kalt ragavas vasarā”, mācoties no priekšteču pieredzes. Derētu arī ielāgot kaimiņu ārlietu ministra Audroņa Ažubaļa brīdinājumu, ka prezidentūra ES nav uzlūkojama kā izdevība “uztaisīt biznesiņu”, jo tā pati par sevi drīzāk ir valstij organizatoriski un materiāli apgrūtinoša. Ieguvumi labi paveikta darba gadījumā varētu parādīties, kā tagad pieņemts teikt, vidējā termiņā vai ilgtermiņā. Un, ievērojot notikumu secību, varbūt tieši no Latvijas būs atkarīga šīs baltiešu sava veida politiskās epopejas veiksme vai neveiksme.

 

Tiek runāts, ka šis ir piemērots brīdis, lai mēs attiecīgi “pozicionētos” gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās. Un iespējams pat, lai gluži filozofiskā ziņā sniegtu pasaulei kādu “vēstījumu”. Bet Latvijai vēl vajadzētu tikt skaidrībā par tā saturu. Kā arī formu.

 

Cik noprotams, valdība iecerējusi rast papildu finansējumu Latvijas institūtam, lai tas gādātu par valsts tēlu arī krieviski. Jo, kā norādījusi LI direktore Karina Pētersone, “ir jāsaprot absolūti vienkārša patiesība – NVS valstīs komunikācija tikai angļu valodā nav efektīva”. Neapšaubāmi. Taču pastāv vēl kāda patiesība, kura ir tikpat “absolūti vienkārša”. Proti, tā pati komunikācija tikai angļu valodā nav īsti efektīva arī daudzās ES valstīs, sevišķi Dienvideiropas valstīs. Protams, tīmekļa vides un eirokrātijas iekšējās dzīves angliskošana pēdējos gadu desmitos ir nenoliedzama parādība, angļu valodu (saskaņā ar pēdējiem “Eirobarometra” datiem) vairāk vai mazāk pārvalda 38% eiropiešu un tā Eiropā skaitās dzimtā valoda pāri par desmit procentiem. Bet ir vērojamas vēl citas tendences, piemēram, apzinoties Vācijas kā ES ekonomiskā smaguma centra un ģeogrāfiskā centra augošo lomu, tātad arī vācu valodas lomu. Viens no apsvērumiem par labu Žana Marka Ero iecelšanai Francijas premjera amatā bija viņa vācu valodas zināšanas. Spēja kontaktēties ar sarunu biedru bez “trešās valodas” starpniecības ir priekšrocība ne vien politikā, bet arī saziņā ar t. s. vienkāršajiem pilsoņiem. Vidusmēra francūzis (tāpat kā latvietis) neies lasīt angliski Timotija Snaidera vēstures pētījumu “Asinszemes” vai Sofi Oksanenas slaveno romānu “Attīrīšanās”, bet franciski izlasīs, un šīs grāmatas ne velti ir kļuvušas tik nozīmīgas izpratnes veidošanā par Baltiju.

Bet, ja nu mēs esam ieraduši visu mērīt ar ekonomiskā izdevīguma vai investīciju apjomiem, jāpiemin vēl kāda parādība. Grūtībās nonākušo valstu, piemēram, Itālijas, uzņēmēji šobrīd meklē un diezgan daudzi jau ir atraduši jaunas iespējas Austrumeiropā, piemēram, Polijā. Varbūt tomēr Latvijas institūtam un valdībai ir vērts apsvērt ko vairāk par “papildu komunikācijas izvēršanu” angļu un krievu valodā? Taču uz pašu svarīgāko jautājumu būs jāatbild vēlētājiem. Viņi izlems, ar kādu Saeimas sastāvu Latvija ES prezidentūru sagaidīs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+