Kultūra
Teātris un kino

Uz skatuves nedrīkst kļūt žēlojams. Saruna ar aktieri Jāni Kubili 1


Jānis Kubilis
Jānis Kubilis
Foto: Karīna Miezāja

Lai gan izaugusi vesela paaudze, kas viņu uz Nacionālā teātra skatuves nemaz nav redzējusi un kino lomu bijis maz, aktieris JĀNIS KUBILIS ir latviešu teātra leģenda, vairāku skatītāju paaudžu elks. Viņu var pazīt pēc balss, kas, izrādās, pašam nemaz tik ļoti nepatīkot, taču samtainā tembra dēļ aktieri nevar sajaukt ne ar vienu citu.

No leģendārā Pablo “Trešajā vārdā” pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā līdz ne mazāk leģendārajam Hamilkāra kungam 80. gados viņš savā gandrīz piecdesmit gadu skatuves mūžā radījis lomas, kuras vienoja pēc mīlestības izslāpušo pēckara skatītāju paaudzi ar 80. gadu zināma nihilisma pārņemto un pirmo atjaunotās Latvijas neatkarības gadu cerībām un alkām piepildīto.

Kā 1947. gadā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī ienācis, tā uz šīs – savas vienīgās – skatuves bijis līdz pat 1994. gadam un nospēlējis vairāk nekā 140 lomu.

Par īpašiem nopelniem Latvijas kultūrtelpas bagātināšanā šoruden Jānis Kubilis saņēma Kultūras ministrijas Atzinības rakstu. Šovasar viņš nosvinēja 95. dzimšanas dienu un nu ir tikai četrarpus gadu jaunāks par mūsu valsti, kurai parīt, 18. novembrī, svinēsim simto dzimšanas dienu. Ar to arī sākam šo sarunu.

Nav daudz cilvēku, kuri apzinātā vecumā pieredzējuši trīs lielus laikmetus – Latvijas pirmo brīvvalsti, pa vidu vācu un krievu okupāciju gadus, padomju laiku un atjaunoto Latviju. Kas ataust acu priekšā?

J. Kubilis: Bērnībā vecmamma mani, mazu puiku, pie rokas ved uz baznīcu… Vērienīga jaunsaimnieku kustība, ārkārtīgs centīgums un godīgums. Neretā, kur divdesmitajos gados dzīvojām, pat durvis neslēdza. Ja kādu māju apzaga, tas bija ārkārtīgs retums.

Atceros apvērsumu. Pilni ceļi ar vīriem uz velosipēdiem un šautenēm plecos mijās uz stacijas pusi. Ulmanis bija aicinājis savus aizsargus doties uz Rīgu, jo nevarēja taču zināt, armija būs ar viņu vai ne.

Tauta noslāņojās. Vieniem nebija nekas, citiem kaut kas jau piederēja, un radās tādi, kam jau bija ļoti daudz. Mani vecāki, sīksaimnieki, kaut kur pa vidu. Nezināju, kā ir iet uz skolu izsalkušam vai neapģērbtam, bet tiku redzējis daudz cilvēku ar izstieptu roku.

Nebija tik rožaini tajos ulmaņlaikos, kā runā.

Riekstiņu skolā Neretā, prezidentu sagaidot, meitenītes laistīja ielu, lai neput, un kaisīja vadoņa ceļā puķītes. Šīsdienas skatījumā par daudz pompozi.

Agrā jaunībā gribēju kļūt par piensaimnieku. Ulmaņlaikos tas bija labs arods, jo uz Angliju eksportētais bekons un sviests bija zelta bedre Latvijai.

…1940. gads. Pāri Susējas upei pamalē dunoņa, uz ceļa tanki, mašīnas ar karavīriem… Moderniecības (lasi piensaimniecības – V. K.) direktore, mana priekšniece Bērziņjaunkundze stāv un raud: “Jānīt, tā kā ir tagad, vairs nebūs nekad.” Un viņai bija taisnība.

Vēlāk Daugavpilī savām acīm redzēju, kā cilvēkus sadzen lopu vagonos, mēs ar puikām skrējām pa sliedēm, lasīdami pa logiem izsviestās vēstulītes. Bērziņjaunkundze mani izglāba no abām armijām. Pirmoreiz no leģiona izpirka ar kasti sviesta, eier, speck, butter vāciešiem bija ļoti no svara. Otrreiz aizveda uz leišmali, Lietuvu.

Lai cik dīvaini liktos, starp lietuviešu puišiem sastapu ļoti daudz latviešu jaunekļu. Lietuvā arī valstiski centās glābt no leģiona, neatdot jaunekļus svešai varai lielgabalgaļā.

No padomju armijas paglāba piensaimniecības direktores arguments, ka nevienu cilvēku viņa nedrīkst dot prom, jo kas tad ražos vagoniem uz Ļeņingradu sūtāmo sviestu! Un savu lomu nospēlēja arī teātris. Kara komisariātā pulkvedis bargi prasīja – cik reižu jūs ar pavēstēm jāsauc? Atbildēju, ka mācos teātra mākslu Drāmas teātra studijā. Tur biju nonācis savas iecerētās, tolaik teātra studistes Lilijas Daugavietes iespaidā.

– Nu kā jūs, nākamais aktieris, nesaprotat pienākumu pret dzimteni! – pulkvedis sacīja pārmetošā tonī, bet balsī jautās arī zināma cieņa pret teātri, kas, starp citu, Krievijā valda joprojām.

Piecdesmit padomju gadi – melīguma laiks. Runājoties ar paziņām, bija jāizsakās “pareizi”, jo uzticēties līdz galam jau nevarēja nevienam, to drīkstēja tikai mājās, vistuvāko vidū. Tas laiks kropļoja cilvēkus.

Un atjaunotās brīvvalsts laiks?

Diemžēl īsti no melīguma vaļā neesam tikuši. Neslavējam ne partiju, ne vadoni, bet sabiedrībā līdz galam patiesi neesam. Atkal lielākā nelaime – noslāņošanās. Vieni kļūst arvien bagātāki, bet pensijas lielākajai daļai nožēlojamas. Ar četrsimt eiro vēl varētu kaut kā iztikt, ja vien nebūtu jāapmeklē tāda iestāde kā aptieka. Iegriezies tajā, un visi rēķini sabrūk.

Pēc gandrīz piecdesmit teātrī aizvadītiem gadiem no skatuves aizgājāt negaidīti, pat pēkšņi…

Mazliet pie vainas bija veselība, mazliet daži citi apsvērumi… Bet izšķirties par šo soli viegli nebija. Arī lomas vēl piedāvāja. Kad jau biju aizgājis no teātra, pie manis ieradās režisors Edmunds Freibergs – varētu iestudēt Hauptmaņa “Pirms saules rieta”. Man būtu skaista loma, arī partnere būtu brīnišķīga, Lāsma Kugrēna. Sirds jau vilka, bet vai pēc ilgāka pārrāvuma vairs varētu uziet uz skatuves un to kaisli un emocijas sevī atkal no jauna uzjundīt?

Nesen mani aicināja filmēties lentē “Homo Novus”, piedāvāja vienu no gleznotājiem. Arī atteicu, kaut ar kino neesmu ticis tā īpaši lutināts. Man ir princips – ja esi ko teicis, izpildi.

No skatuves labāk aiziet, kad vēl esi noteicējs, nevis uz tevi skatās ar līdzcietību – vai šis ir tas, kas spēlēja to un to? Oi, redzi, kāds nu palicis…

Uz skatuves nedrīksti kļūt žēlojams.

Visā karjerā ir tikai viena loma, par kuru man žēl, ka to neiedeva. Tas ir Roberts Remarka “Trīs draugos”. Bet citādi nevaru sūdzēties. Publika mani mīlējusi, kritika nav daudz situsi, daudz kas nācis ar mokām, bet tikai tam jau ir vērtība.

Man tikuši dažādi atzinības raksti, kas varbūt nav tas galvenais, taču neteikšu, ka man tas būtu vienaldzīgi. Bijis daudz brīnišķīgu lomu. Gan franču karalis Luijs XIV, gan mūsu pašu Krustiņš, gan Hamilkars, esmu spēlējis gan Andreja Eglīša “Bezkaunīgajos večos”, gan ar Leldes Stumbres “Sarkanmataino kalpu” izbraukājis vai visu Ameriku.

Jā, Juhans, viens no jūsu lielajiem mīlētājiem…

Vai tad? Es gan viņu biju domājis kā tādu pielīdēju un sieviešu izmantotāju. Amerikā gan man arī teica – tavs Juhans ir tā-āds mīlētājs, sapņotājs… Nē, atbildēju, esmu draņķis. Kā tā? Mēs visi, amerikāņi, arī no visurienes sabraukuši… Bet mūsu klaidoņi, sarkanmatainie kalpi, turējos pretim, ir pavisam citādi. Un arī autore man tur ļoti piekrita.

Sezonas beigās pielūdzēju sanesto vēstuļu bijis tik daudz, ka jūs tās klēpjiem vien esot nesis uz teātra kurtuvi.

Tas nu pārspīlēts! Bet dabīgi, jaunajiem aktieriem, ja viņi spēlē mīlētājus, pozitīvos tēlus, tādām vēstulēm jābūt. Teātra zinātniece Lilija Dzene savulaik ļoti skaisti sacījusi – ja jaunas meitenes pie teātra durvīm negaidīs pa tām iznākot aktierus, tad teātrim beigas. Bija naivas vēstulītes, kuras sadedzināju, bet vienu otru nopietnāku esmu pataupījis, šad tad palasu.

Reiz televīzijas ierakstā daloties šajā atmiņā, no blakus telpas atskanēja – nestāv jau tās meitenes vairs pie teātra… Paskatos – runātāja – režisore Māra Ķimele. Nezinu, stāv tagad meitenes pie teātra vai ne, bet cilvēki kļuvuši praktiskāki.

Ko nozīmē aktierim uz skatuves spēlēt mīlestību?

Bet kas vispār ir mīlestība? Vai to kāds var izskaidrot? Kā iedegas skatuves starmeši, kā izgaismojas dekorācijas, kā mēs ar partneri viens otru ieraugām, tā – atveras debesis un elle. Kā nu kuro reizi. Kad divi aktieri uz skatuves tur savā varā tūkstoš cilvēku zālē, tas ir kaut kas neizskaidrojams. Ja zālē ir tūkstoš cilvēku, bet tev šķiet, nav neviena, tad zini, izrādei būs rezonanse.

Vēl tagad uz ielas satikti cilvēki atceras – vai, kāda toreiz bija izrāde! Man bijušas brīnišķīgas skatuves partneres – Velta Līne, Antra Liedskalniņa un Māra Zemdega –, ar kuru mums bijusi partnerība tikai trīs lielos iestudējumos, bet ar kuru izveidojušās viscilvēciskākās un koleģiāli sirsnīgākās attiecības arī ārpus teātra. Vēl – Rasma Garne, Lāsma Kugrēna…

Ja laika ratu varētu pagriezt pēc sirds patikas, ar kuru no jaunajām aktrisēm jūs tagad vēlētos būt partnerībā uz skatuves?

Ir daudzas aktrises, kuru spēle man patīk un ar kurām man diemžēl nav tikusi tā laime būt kopā uz skatuves, bet es to būtu vēlējies. Mūsu teātrī (Nacionālajā – V. K.) – Zane Jančevska, Maija Doveika… Arī Agnese Cīrule ir ļoti jauka, Dailes teātrī – Ieva Segliņa.

Teātrim liela nākotne – jaunie aktieri ir fiziski skaisti, talantīgi, gudri.

Lai tik pareizi liek lietā. Varbūt jaunos “ražo” par daudz, jo visiem viņiem piemērotās lomas diemžēl nekad neiedos. Katram režisoram būs savi aktieri, ar kuriem viņš gribēs strādāt, un daudzi, turklāt ļoti talantīgi cilvēki, diemžēl paliks sarūgtināti.

Deviņdesmit pieci gadi ir skaists mūžs, par kuru daudzi varētu apskaust. Vai jums ir kādi principi, kurus dzīvē ievērojat?

Nedari otram to, kas pašam nepatīk. Ja var. Kādreiz cilvēki domā – ļauna darītājam atmaksāšu ar to pašu. Nē, tā tava ļaunā doma apmetīs loku un trāpīs tieši pašam.

Mani ļoti interesē dzīve, viss, kas tajā notiek. Abi ar jaunāko dēlu Alni ejam uz teātri, mākslas izstādēm. Kā jau lielās zāles entuziasts priecājos par “Pūt, vējiņiem!” – trāpīgs Nacionālā teātra vēstījums Latvijas simtgadē, iespaidīgs uzvedums.

Pēc profesijas mākslinieks, dēls interesējas arī par vēsturi, te mums liels sarunu lauks, tāpat par sportu. Vasarās Balt­ezerā eju pastaigās tuvējā mežā un dārzā pats cenšos apkopt savas rozes. Nedrīkst ļauties depresijai un dusmām, kas uznāk šķietami bez jelkāda iemesla, bet vairāk atrast dzīvē pozitīvo. Nu kā varēja nepriecāties par skaistajiem Dziesmu svētkiem šovasar, par viļņojošo svecīšu jūru Lāčplēša dienā pie Rīgas pils mūra…

Man liels gandarījums, ka mazdēls, arī Jānis Kubilis, vēl nesasniedzis trīsdesmit gadu, kļuvis par juridisko zinātņu doktoru. Nupat puišelis, sēdēja uz ceļa, man vēl fotogrāfija, kur viņš mazāks par zvejnieku izvilktu lasi, bet nu jau izbūries cauri likumu kalniem. Es to nevarētu. Skatos uz viņu ar apbrīnu.

Saistītie raksti

Prieks arī par vecākā dēla Edgara meitām Zandu un Daigu, ar kurām man sirsnīgas attiecības. Vēl man ir mīlulis Mikus. Kaķēns būtu aprakts būvgružos, ja labi cilvēki nebūtu izglābuši.

Ko jūs vēlētu Latvijai un teātrim?

Latvijai – lielāku vienotību. Diemžēl liela daļa valstsvīru centrējas uz personiskiem labumiem un atstāj novārtā veselu paaudzi, bez kuras pie tās brīvās Latvijas mēs nebūtu tikuši. Bet teātrim gribētu vēlēt, lai tas nekad nebūtu tikai acu māns. Lai skatītājs no teātra neaiziet tukšs, lai aiznes ko līdzi, lai ir ko domāt, izsvērt savā dzīvē un sabiedrībā.

LA.lv