Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. jūnijs, 2014
Drukāt

“Lata romāns” kā laikmeta kardiogramma (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Izdevniecības "Lauku Avīze" redaktore Renāte Neimane ar jubilejas – 180. – grāmatu "Lata romāna" sērijā, Maijas Krekles romānu "Zeme mani nes".

Kopš 1999. gada aprīļa, kad sākās sērija “Lata romāns”, tajā iznākušas tieši 180 grāmatas. Atjaunotajā Latvijā tā ir vienīgā sērija, kurai izdevies pastāvēt tik ilgi, iznākt regulāri – pa grāmatai reizi mēnesī, turklāt pamatā balstīties uz ikgadēja konkursa rezultātiem. Lai spriestu, kā sērijai veiksmi nodrošināt arī turpmāk, kopā pie apaļā galda sanāca izdevniecības “Lauku Avīze”  direktore Evija Veide, rakstniece un konkursa žūrijas pārstāve Monika Zīle, divi “Lata romāna”  autori Inguna Bauere un 
Māris Krūze*, lai izvērtētu, kas sērijā ir vērtīgs un saglabājams, bet kas, iespējams, būtu jāmaina.

L.Kusiņa: ‒ “Lata romāna” biogrāfijā ir vairāk nekā miljona eksemplāru liela koptirāža un par vidējo augstāka tirāža praktiski ikvienam romānam, vairākas literāras un lasītāju balvas. Tomēr, lasot šā gada konkursam iesūtītos romānus, no žūrijas atskanēja kritiskāki viedokļi, nekā ierasts. Kādēļ tā?


M. Zīle: ‒ Ne pirmo gadu lasot konkursam iesniegtos darbus, man radās zināma stagnācijas sajūta. Protams, vienmēr bijuši romāni, kam trūkst literāra darba pazīmju, bet mani bažīgu dara tas, ka daži autori, kurus principā uzskatām par labiem, tomēr bija iesnieguši negatavus manuskriptus. Šķita, ka autors uzskata, tas ir mans pieļāvums, galvenais – iesniegt manuskriptu konkursam, un, ja pieņems, tad strādāsim, kaut kas jau sanāks.

Protams, redakcijas pienākums ir darbus uzlabot, piefrizēt, bet ar autoriem, kurus uzskatām par perspektīviem, iespējams, jāveic sirsnīgi nopietnas pārrunas. Jo romāns tomēr ir autora darbs, un autoram par to arī jāparūpējas.

Vēl, pieļauju, atsevišķiem autoriem nākusi atziņa, ka vienu normālu grāmatu var uzrakstīt ikviens, bet otro un trešo – tur jau sākas darbs. Tagad viņš jūtas apjucis: kur tad ir lidojums, uzrāviens, kur iedvesma?! Iespējams, tas autoram jāpasaka – dabiski uzkrātās iestrādnes viņš izmantojis pirmajā romānā; ja gribas uzrakstīt vēl kādu grāmatu, nāksies atlocīt piedurknes. To saku kā cilvēks, kas nekad nav saticis iedvesmu – pazīstu tikai mobilizēšanos darbam, cīņu ar slinkumu, vārdiem, sinonīmu un visām pārējām vārdnīcām, lai uzturētu valodu.

Ko uzskatu par galveno “Lata romāna” pienesumu? Daļai cilvēku, kuri nav nekādi lielie lasītāji, mēs esam uzturējuši lasītprasmi, vēlmi lasīt.

E. Veide: ‒ Pilnīgi piekrītu Monikai, ka “Lata romāns” notur lasīšanas pieradumu. To vienmēr uzsveru – ir noteiktas lietas, kas cilvēkam izstrādājas kā ieradums – teiksim, izdzert kafijas vai tējas tasi no rīta, skriet – vai paņemt grāmatu un palasīt. Ja gribam, lai rakstītais vārds dzīvo, tad lasīšana jāveicina visos pieejamajos formātos. Tas, ka cilvēks lasa īsziņas telefonā vai tviterī, nenozīmē, ka viņam jāiekļaujas tikai šajās 140 rakstu zīmēs.

I. Bauere: – To, ka “Lata romāns” uztur interesi par lasīšanu, var uzzināt, runājoties ar bibliotekāriem. Tiekoties ar lasītājiem, vienmēr izskan, ka “Lata romānus” lasa visvairāk, apgrozījums ir vislielākais – tātad ir pieprasījums. Katrai grāmatai savs pielietojums. Ja mani interesē enciklopēdiskas zināšanas, ņemu rokās enciklopēdiju, bet, ja nepieciešama grāmata, lai nav garlaicīgi braukt autobusā, izvēlos “Lata romānu”. Ja šī sērija beigsies, vieta tukša nepaliks, un arī nevajag, tādēļ runa varētu būt, iespējams, par to, ka tiek noteikti stingrāki vērtēšanas kritēriji vai, teiksim, žanra robeža. Tā bija vienugad, kad konkursā prasīja iesniegt tieši detektīvus. Man jau gan viss liekas kārtībā – “Lata romāns” ir, tam ir jābūt, un tas lieliski pilda savu funkciju. Kādam var patikt vai nepatikt, ka tas tiek lasīts, bet tā ir, un mēs nevaram nevienam uzspiest savu gaumi un viedokli.

M. Zīle: – Man gan gribas domāt, ka daļai “Lata romāna” lasītāju ir tāpat, kā ilgstoši ēdot saldējumu vai kūkas – kādā brīdī viņam sakārojas arī ko citu. Gribas cerēt, ka mēs aizvedam arī pie kādas citas literatūras klasifikācijas.

M. Krūze: – Vai esat veikuši aptaujas par to, kāds ir vidējais lasītājs un kur viņš lasa? Iespējams, tas ko pateiktu par nepieciešamajām izmaiņām?

M. Zīle: – Šādus pētījumus to dārdzības dēļ nevar atļauties pat lielās izdevniecības, tad jāuzstāda ļoti precīzs pētījuma mērķis. Mēs tomēr vairāk orientējamies uz novadu bibliotēkām.

– Man personīgi viena no sērijas vērtībām šķiet tās daudzveidība – “Lata romānā” atrodami gan detektīvi, gan klasiski sieviešu romāni; grāmatas jauniešu auditorijai un alternatīvā vēsture; jā, arī literāri eksperimenti, ar ko it kā “Lata romāns” nemaz nesaistās…


E. Veide: – Manā izpratnē “Lata romāns” ir tādi kā pieskārieni Latvijai noteiktā laika posmā. Sērija pastāv 15 gadus, un tas tomēr ir noteikts nogrieznis valsts dzīvē. Interesanti vērot, kādu šie romāni veidojuši priekšstatu par valsts dzīvi. Nesen dzirdēju kādu vēsturnieku pieminam, ka tautas balss, kas par laikmeta griežiem pavēsta caur daiļdarbu, ir, iespējams, precīzāka par politiski angažētu rakstu presē vai vēstures annālēs. Literārā darbā ienāk dzīvīgums, jo rakstītājs piefiksējis notikumus tā, kā viņš tos redzējis, un ļoti bieži šis redzējums sakrīt ar lielas sabiedrības daļas domām. Līdz ar šo iesaistīšanos lasīšanā aug lasītājs, ko gribam noturēt un atjaunot, un no šiem lasītājiem – vismaz mēs tā ceram – izaug arī kāds drosminieks rakstītājs. Iespējams, visi sērijas romāni nav literatūras augstākā raudze – es ļoti nelabprāt šādi dalu literatūru –, 
taču tie noteikti iekļaujas vidējā lasīšanas mērogā.

I. Bauere: ‒ Man liekas, tiem, kas sāk rakstīt, liela vērtība ir, ka šāds konkurss vispār pastāv, turklāt regulāri. Tas nozīmē, ka vari atnest manuskriptu, zini, ka to izlasīs, un saprast, vai vispār vari rakstīt vai ne. Ja Monika Zīle nokritizē, tas nozīmē, ka rakstīt nevari, bet, ja kaut ko iesaka – tātad ir vērts mēģināt…

M. Krūze: ‒ Pieminējāt stagnēšanu, žanra un autora krīzi – tas ļoti sasaucas ar mani, jo es arī patlaban esmu ceļā uz trešo romānu, un tas nedodas rokā. Bet varbūt jums izdevniecībā vajadzētu sarīkot autoru kursus, iedot rakstītājiem konkrētas vadlīnijas, ko noteikti darīt nevajag? Kā tas notiek amatierteātros, tur arī režisors aktieriem īsumā izstāsta pamatprincipus…

M. Zīle: ‒ Viens no žūrijas locekļiem ar to labprāt nodarbojas – dzejnieks Aivars Eipurs ir arī Latvijas Rakstnieku savienības literārais konsultants, un visiem autoriem, kuru darbi tika noraidīti, pateikts, ka viņi var aiziet pie Eipura un saņemt konsultāciju. Pret kursiem izturos ļoti piesardzīgi, jo gadās cilvēki, kuri uzskata – ja reiz viņi pabeiguši literāro akadēmiju, tad tā ir nepārprotama apliecība, ka viņi ir gatavi rakstnieki.

I. Bauere: – Ja vispār runājam par kādu stagnēšanu vai saspīlējumu “Lata romāna” sērijā, vai tā nav zināmā mērā pašas sērijas robežu radīta? Varbūt problēma slēpjas nepieciešamībā izdot pa romānam katru mēnesi? Varbūt būtu vieglāk, ja iznāktu viens trijos mēnešos?

M. Zīle: ‒ To nevar zināt un saplānot – var būt tā, ka izlemj izdot pa romānam trijos mēnešos, bet konkursā ienāk labi darbi. Pārdomas drīzāk izraisījis šis konkrētais konkurss – varbūt tam atvēlētais laiks bija pārāk īss, jo pat pieredzējuši autori šoreiz neizpelnījās pirmo prēmiju…

‒ Nevarētu teikt, ka šoreiz bija zemāks caurmēra līmenis – tā ne, bet trūka izteikti labāku romānu.


E. Veide: ‒ Es konkursā iesniegtos manuskriptus lasīju pirmo reizi un drīzāk biju patīkami pārsteigta. Tas gan lielā mērā atkarīgs arī no tā, kādā kārtībā sagadījās konkursa darbus lasīt.

Bet noteikti jāuzsver: tas, ko mēs te runājam, nekādā ziņā nenozīmē, ka sērijā 2015. gadā iznāks sliktākas kvalitātes grāmatas. Nē, vienkārši lielākā daļa autoru, kas piedalījās konkursā, tagad īsti sāks strādāt ar saviem manuskriptiem. Mēs vienmēr atgādinām – šā gada konkursa darbi iznāks nākamajā gadā. Tā arī zināmā mērā ir atbilde par literāro akadēmiju – saviem autoriem, kuros esam atraduši to zaļo asnu, vienmēr esam gatavi palīdzēt, mūsu durvis ir atvērtas konsultācijām, šaubām, ieteikumiem. Protams, varbūt kāds jutīsies sašutis par pašu faktu, ka viņam vēl pie romāna jāstrādā… Turklāt mums nav jāatlasa visi gada 12 romāni tikai no konkursa darbiem, jo no autoriem ienāk romāni arī citā laikā, un tie tāpat tiek izskatīti.

‒ Man ir kāda vīzija. Skaidrs, nevar pasūtināt romānu ar balvu komplektā, taču “Lata romāna” visnotaļ bagātajā pieredzē bijušas arī dažādas balvas. Man liekas, ka tomēr vajag tiekties uz to, lai vienu romānu, teiksim, reizi trijos gados noliktu uz galda Literatūras gada balvas žūrijai.


E. Veide: ‒ Tas nu gan mums ir! Vītauta Bubņa grāmata pretendēja uz balvu tulkošanā, arī šogad starp romāniem ir viens – nesaukšu vārdā, lai saglabātu intrigu, – kuram stāv priekšā ceļš pie Literatūras gada balvas žūrijas… Starp mūsu autoriem ir Baltijas asamblejas laureāts­ Vītauts Bubnis – tik titulēts autors mums vēl nav bijis. Tāpat sērijā izdoti Andrusa Kivirehka, Vivi Luikas darbi, nemaz nerunājot par pazīstamiem un skolas literatūras programmā ietvertiem latviešu autoriem. Tādējādi ar sērijas prestižu viss ir pilnīgā kārtībā. Cita lieta – gribētos to celt, jo ne reizi gadījies, ka man atnes absolūti klasisku “Lata romānu”, bet kautrīgi saka: “Vai nevarētu vienoties, ka mēs to izdodam atsevišķi? Cietajos vākos? Nu, izdodam to kā grāmatu…” “Lata romāna” sērijas zīmogs nenozīmē, ka tas ir plakans līdzenums. Ja mēs zīmētu sērijas shēmu, tā drīzāk ir kardiogramma.

Tiem autoriem, kas domā, ka varētu mums iesniegt manuskriptu, man šķiet ļoti svarīgi pateikt: jāizvairās no neveikliem klupieniem. Vienmēr iesaku rakstīt par to, kam spēj maksimāli pietuvoties, ko esi līdz dvēseles dziļumiem izjutis, sapratis, zini; par tēmu, kurā vari iemiesoties, pat ja tās nav mūsdienas – tā, lai, sacīsim, 18. gadsimta cilvēkam neliktu lietot mūsdienu svešvārdus un augstākās sabiedrības dāmām – iepirkties stipri viduvējas kvalitātes veikalā. Tādi klupieni lien ārā pilnīgi kā dadži.

M. Zīle: – Jā, ar to nu mēs ne reizi vien esam sastapušies, ka autori ļoti vēlas aprakstīt augstākās sabiedrības dzīvi, bet viņiem nav pat attālinātas izpratnes par šo sabiedrības slāni, un tad veidojas smieklīgas neveiklības. Un vēl īpaši šogad parādījās skumdinoša tendence: tika iesniegti divi romāni ar pilnīgu svešzemju garšu, kur darbība norisinās nenosakāmā vietā. Es tajos saskatīju pilnīgu plaģiātu – internetā taču tagad publicēts ļoti daudz dažādu “literāru” darbu, un nav fiziski iespējams izsekot visam, ko izdod angļu vai krievu valodā. To ļoti varēja manīt, īpaši tādēļ, ka viena autore bija iesniegusi gan šādu darbu, gan savējo, un viņas pašas darbs vienkārši nebija baudāms.

E. Veide: – Ir tādas nacionālās īpatnības, kuras, lasot tekstu, skaidri saskatāmas, pat ja romāns vēsta par Londonu vai Parīzi. Turpretī, šādu romānu lasot, saskati visus paņēmienus, kurus māca dažādas pašmācības grāmatas un kuri spilgti redzami ārzemju bestselleros, piemēram, beigās vienmēr tiek atstāts āķītis, lai uz tā var uzkabināt nākamo grāmatu.

M. Krūze: – Ja runājam par jauninājumiem – vai jums nevajadzētu padomāt par elektroniskajām vai audiogrāmatām?

I. Bauere: – Tad pazūd “Lata romāna” būtība. Latviešu literatūrā ir tradīcijas jēdziens, un nevajag to lauzt. Lasītājs būs šokēts, pēkšņi saņemot kaut ko negaidītu. Arī vizuālais skats ir būtisks, to uzreiz var pamanīt un atrast, un arī tā ir viena no tradīcijas sastāvdaļām. Pērkot “Lata romānu”, cilvēks zina, ko saņems.

E. Veide: – Tā vajadzētu būt, ka lasītājs uzticas izdevējam arī tad, ja nezina konkrēto autoru. Bet ir bijušas amizantas situācijas, kas apstiprina ideju par “Lata romānu” dažādām lasītāju gaumēm. Kāda pārdevēja grāmatnīcā palikusi bez valodas, kad jauneklis ādas jakā un tuneļiem ausīs jautājis: “Kur jums tie lata romāni?”

Kas attiecas uz jauniem formātiem – mums mājas lapā romāni ir pieejami arī elektroniskā formātā, patlaban ejam uz to, ka Latvijas radio lasīs mūsu grāmatu fragmentus. Bet, runājot par audiogrāmatām, mana kā izdevēja sajūta ir divējāda. Sākumā pieminējām lasīšanas tradīciju. Patlaban cilvēka uztveres lauks arvien vairāk pārceļas uz to, ko saņem audiovizuālā formātā, un audiogrāmatas ved uz to pašu pusi, jo cilvēks klausās, uztver saturu, bet nelasa.

M. Zīle: – Vēl, runājot par “Lata romāna” ieguldījumu, protams, jāmin latviešu valodas līmeņa uzturēšana – tas ir ļoti liels korektoru, redaktoru darbs. Autoram pašam nereti pat neienāk prātā, ka viņa grāmata kļuvusi lasāma tādēļ, ka manuskriptā izlabotas kļūdas, atrasti sinonīmi, izskausti vienas saknes vārdi un vietniekvārdi, romāns pareizi strukturēts un tamlīdzīgi…

– Rezumējot es sacītu: vērts atcerēties, ka “Lata romāna” sērija sākās ar lasītāju iemīļoto un Latvijas televīzijas ekranizēto Vladimira Kaijaka romānu “Enijas bize”, un šajos 15 gados izdevies līmeni noturēt un attīstīt.


* Māris Krūze ir autora pseidonīms.

“Lata romāna” sērijā tikko iznākusi 180. grāmata – Maijas Krekles romāns “Zeme mani nes” .

Visvairāk izdoti Egila Lukjanska romāni – lasītājiem piedāvāti 14 šī autora darbi, desmit romāni iznākuši Mildai Geidānei, bet deviņi – Monikai Zīlei.

Vislielākā tirāža – 15 310 eksemplāri – bijuši Vladimira Kaijaka romānam “Zem Marsa debesīm”.

Divi sērijā iznākušie romāni – Lijas Brīdakas “Melnās ogas” un Skaidrītes Gailītes “Taureņa lidojums akmenī” – saņēmuši Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju, savukārt 2010. gada konkursā “Lielā lasītāju balva” par visvairāk lasīto grāmatu Latvijas bibliotēkās atzīts Monikas Zīles romāns “Pati sev māsa”.

Savukārt pēc V. Kaijaka “Lata romāna” sērijā iznākušās tetraloģijas “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm”, “Nārbuļu dēli” un “Mantinieki” ar “Lauku Avīzes” atbalstu režisore Virdžīnija Lejiņa uzņēma televīzijas filmu “Likteņa līdumnieki”, kuras scenārija autore bija rakstniece Māra Svīre.

Novadu aptauja


Jēkabpils Galvenās bibliotēkas vecākā bibliotekāre Anita Katiņa: “Mūsu lasītāji vislabprātāk izvēlas latviešu autoru darbus, tādēļ arī “Lata romānus” turam pašā priekšā, jo cik tad daudz latviešu grāmatu iznāk citā formātā? Starp mīļākajiem autoriem ir Daina Avotiņa, tikko esam saņēmuši Māra Krūzes romānu “Jēkabpils reids”, par ko ir liela interese, jo tas saistās ar mūsu puses notikumiem. Varbūt mazāk izvēlas igauņu un lietuviešu autorus, bet latviešu rakstnieku darbi lasītājiem ir tuvi.”

Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementa vadītāja Zita Gorsvāne: “Protams, “Lata romānus” lasa, ir pat cilvēki, kas īpaši interesējas, apjautājas, vai nav kāda jauna grāmata sērijā atkal iznākusi. No gaidītākajiem – Egila Lukjanska, Birutas Eglītes darbi.”

Vecpiebalgas pagasta bibliotēkas vadītāja Dzidra Ješkina: “Protams, visvairāk pieprasa Vecpiebalgas rakstnieces Ingunas Baueres grāmatas, lai kurā izdevniecībā tās būtu izdotas. Ja runā par “Lata romānu”, tad nevar izcelt kādu vienu autoru. Mūsu lasītājiem patīk latviešu rakstnieki – kāds izvēlēsies romantisku grāmatu, cits dos priekšroku detektīvintrigai, taču sēriju lasa labprāt.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Margarita Grietēna Atbildēt

    Sirsnīgi sveicu ar 180.izdevumu! Necik sen vēl bija 150… Lai veicas, lai daudz labu darbu, ko lasīt! (Uz jautājumu – un tu pati? – ja tāds būtu, atbildu – paņemu pauzi. Jāveic daži sirdsdrbiņi, par kuriem prēmijas nedod, lasītāju balvas arī ne, bet kuri kultūrvēsturē kādu graudiņu atstās!)

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+