Latgalē jaunatnei tīk jestras dziesmas 0
Saruna ar XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Jevgeņiju Ustinskovu .
Šovasar Dziesmu svētku vainagojumā noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē pirmo reizi virsdiriģenta tribīnē kāps daudzu konkursu laureāta, kora “Daugava” mākslinieciskais vadītājs Jevgeņijs Ustinskovs, kurš, nomainot Terēziju Broku, kļuvis par Daugavpils novada virsdiriģentu. Par viņu teic – visredzamākā figūra kora mākslas aprindās Latgalē.
Vien tikko jaušams akcents visnotaļ lieliskā latviešu valodā ļauj nojaust, ka diriģents pieder mazākumtautībai, ebrejiem. Kaut mūziķim ir padomju izglītība – kā pats teic – “ar visām no tā izrietošajām sekām” – jau kopš Daugavpils skolas laikiem viņš jūtas ieaudzis latviešu kultūrvidē.
– Kāds bija jūsu ceļš uz mūziku?
J. Ustinskovs: – Mani vecāki dziedāja amatieru koros, profesionāls mūziķis dzimtā esmu pirmais. Tīņa gados gribēju kļūt par rokmūziķi. Latviešu kora mūziku un kordiriģenta profesiju Daugavpils mūzikas vidusskolā man iemīlēt palīdzēja Terēzija Broka – Dziesmu svētku goda virsdiriģente. Astoņpadsmit, deviņpadsmit gados sapratu, ka eksistē dažādi žanri un Raimonds Pauls nav vienīgais komponists Latvijā.
Kad man piedāvāja vadīt kori “Daugava”, domāju pusotru mēnesi. Nebiju tam gatavs, jo kā mūziķis jutos pazaļš. Varbūt šobrīd es neuzdrīkstētos stāties tik slavena kora priekšā, jo tas visu laiku jātur līmenī. Arī “Daugavā”, kā jau citur, bija vīru balsu problēma, un, lai to risinātu, izveidoju divus zēnu korus puikām no trīspadsmit gadu vecuma, kad balss lūzums jau garām. Nav viegli tādus ziķerus iesaistīt korī, bet vēlāk no viņiem iznāk lieliski dziedātāji, papildinājums arī vīru korim “Forte”.
– Jūs strādājat ar sešiem koriem. Latviešu kultūras centrā – ar jaukto kori “Daugava” un vīru kori “Forte”, diviem koriem mūzikas skolā – jaukto un 8. – 9. klašu meiteņu kori, un tad vēl – diviem koriem krievu 13. vidusskolā – 7. – 9. klašu zēnu kori un jaukto kori “Nojauta”. Kā spējat apvienot darbu tik daudzos un dažādos kolektīvos?
– Protams, uz visiem mēģinājumiem un koncertiem ne vienmēr fiziski varu paspēt. Tāpēc liels paldies manai kolēģei Larisai Bogatirovai, ar kuru sadarbojamies uz līdztiesības principiem, neviens no mums nav tikai melnā darba darītājs.
– Šovasar Dziesmu svētkos piedalīsies simt mazākumtautību kolektīvi. Krievu vidusskolas jauktais koris “Nojauta”, vairāku skolu koru konkursu laureāts, ir vienīgais vidusskolas koris no Latgales, kas kāps uz podestiem Mežaparka Lielajā estrādē.
– Arī “Daugavā” puse dziedātāju ir latvieši, pārējie cittautieši. Tāda ir arī mūsu pilsēta. Kora “Nojauta” dziedātāji jau no pirmās klases pieraduši pie latviešu mūzikas. Ja paņemu kādu krievu vai angļu dziesmu, skatās ar izbrīnu. Pirms pāris gadiem tikāmies ar toreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, runājām, kāpēc Latvijas Skolēnu dziesmu svētkos tik maz piedalās krievu skolu kori, ja krievu skolās jau no pirmās klases dziedāšanā apgūst latviešu mūziku.
Iesaistīšanās svētkos ir lielisks veids, kā dabiski, nesamāksloti un patiesi cittautiešiem ļaut izjust un ieaugt latviešu kultūrā. Cita lieta, ka no latviešu koru puses reizumis ir pavēsa attieksme. Pats esmu dzirdējis, kā dažs latvietis estrādē mēģinājuma laikā pavaicā blakussēdošajam cittautietim: ko jūs te darāt?
– Iespējams, ka, aizverot nošu grāmatas, cittautieši savā starpā sāk sarunāties dzimtajā valodā un tas pārējos pārsteidz. Arī latviešu Dziesmu svētkos Amerikā Milvokos viņvasar bija savādi redzēt, kā jaunas latviešu meitenes, tikko dziesmu klades ciet, pāriet uz angļu mēli. Kas “Nojautai” visvairāk pie sirds no šīsvasaras Dziesmu svētku repertuāra?
– Imanta Kalniņa “Lūgšana”, Raimonda Tigula “Dod Dieviņi”, latgaļu tautas dziesma Ilonas Rupaines apdarē “Gaismeņa ausa”, kuru diriģēs Kaspars Ādamsons, diriģents ar labu tehniku, emocionāls, harismātisks mākslinieks. Arī dziesma jautra. Jauniešiem vispār vairāk pie sirds jestras, draiskulīgas dziesmas, nevis sērīgas un lēnas. Cita lieta, ka arī zelta fonda dziesmas, kā, piemēram, Jāzepa Vītola “Gaismas pils” vidusskolēniem, pirmo reizi to apgūstot, ir grūta. Otrs Daugavpils vispārizglītojošās skolas koris Dziesmu svētkos nepiedalīsies, jo nespēj apgūt svētku repertuāru. Īpaši lielas prasības tajā pret vīru balsīm. Sen nebija dziedāta, piemēram, Vītola “Upe un cilvēka dzīve”. Man gan šķiet, ka šī dziesma vispār nav īsti piemērota vidējā līmeņa korim. Sen nebija dziedāta E. Dārziņa “Senatne”, “Ziemeļblāzma”…
Man ir ideja: būtu labi sākt rīkot Latvijas Jauniešu dziesmu svētkus, kas būtu domāti tieši jauniešiem vecumā no 15 līdz 30 gadiem ar viņiem piemērotu repertuāru.
Protams, ir skolēnu svētki, ir studentu “Gaudeamus”, taču tie neaptver apmēram 6 līdz 8 tūkstošus jauniešu, kuriem manis minētajā vecumā ir citas muzikālās intereses. Svētkus vajadzētu veidot ar nopietnu repertuāru, taču mažorīgu un optimistisku, tuvu jauniešu vēlmēm. Ir daudz ļoti spilgtu kormūzikas komponistu, kuriem tuva jauniešu mentalitāte: Uģis Prauliņš, Jānis Lūsēns, Ēriks Ešenvalds, Ārijs Šķepasts, Uldis Marhilevičs un daudzi citi.
– Kas notiek ar kordziedāšanas tradīciju Latgalē?
– No mana jauniešu kora “Daugava” katru gadu uz ārzemēm aizbrauc apmēram pieci dziedātāji, no desmit atgriežas varbūt tikai viens. Vēl pirms sešiem septiņiem gadiem šo tendenci tā neizjuta.
– Šovasar Mežaparka Lielajā estrādē diriģēsit latviešu tautasdziesmu “Kālabad galdiņam” jūsu paša apdarē. Tā droši vien ir īpaša sajūta, kad kādu jūsu skaņdarbu pirmoreiz atskaņo Mežaparka Lielajā estrādē Vispārējos dziesmu svētkos?
– Tautasdziesmas apdari uzrakstīju savam zēnu korim jau pasen, 2000. gadā tieši 7. martā. Puikām pieaugušo vīru koru repertuārs ir daudz par smagu. Pēc tam dziesmu izpildīja “Daugava”, skaņdarbs aizgāja tautās, nācās dzirdēt, kā šo dziesmu izpilda lietuvieši, rumāņi, vācieši, zviedri…
Latvijas diriģentu aptaujā “Kālabad galdiņam” ieņēma pirmo vietu, par ko man bija patiess prieks. Tā izskanējusi arī vairākos reģionālajos Dziesmu svētkos, arī Skolēnu svētkos 2010. gadā.
– Kur atradāt melodiju?
– Mana dzīvesbiedre Iveta, mūzikas pedagoģe, strādāja ar lauku vokālo grupu, kas specializējusies tieši tautasdziesmu dziedāšanā, un man nācās viņiem rak- stīt apdares. Uzgāju šo melodiju un vārdus, kas man ļoti iepatikās. “Kālabad galdiņam” ir jautra kāzu dziesma ar jauniešiem pie kāzu mielasta.
– Un cik bieza garoza kordiriģenta maizei?
– Tas ir smags darbs. Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas strādā ar mazajiem pagastu koriem. Tajos ir neliels dziedātāju skaits, un viņi nav profesionāļi, baudījuši mūzikas izglītību. Sanāk reizi nedēļā un Dziesmu svētku repertuāra apguvei iegulda milzīgu darbu. Apmēram reizi mēnesī visi sabrauc uz Daugavpili, kur mēģinām izjust kopā skanējumu. Manā reģionā ir četrpadsmit kori, apriņķī ietilpst bijušais Krāslavas, Preiļu rajons, pavisam desmit novadi. Mums ir arī stipri kori, kas spēs balstīt mazākos.
– Latgales pusē jūs pazīst ne vien kā diriģentu, bet arī komponistu, kura radošajā pūrā ir kā tautasdziesmu apdares, tā oriģināldziesmas un arī lielākas formas skaņdarbi. Kas iedvesmo komponēt?
– Parasti rakstu konkrētam korim, “Daugavai”, vīru korim “Forte”, jo zinu savu dziedātāju spējas. Bieži rakstu skaņdarbu tieši konkursam, kurā esam nolēmuši piedalīties.
– Esat idejiskais iedvesmotājs arī starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam “Sudraba zvani”, kas Daugavpilī šogad norisinājās desmito reizi. Ar jūtamu dalības maksu – simt latiem no kora.
– Tādas tradīcijas ir arī citos Eiropas valstu konkursos. Diemžēl arī izdevumi lieli: starptautiska žūrija, ap 3000 latu balvu fonds un citi ar festivāla organizēšanu saistītie izdevumi. Starp citu, ar dalības maksu vien nepietika, vajadzēja pašvaldības atbalstu. Konkursam arvien ir liela konkurence.
No vairāk nekā simt pieteikumiem izvēlējāmies sešdesmit korus. Ir tādi, kas pie mums brauc pat trīs un četras reizes. Tādēļ līdz šim bija noteikums, ka iepriekšējā konkursa “Grand Prix” ieguvēji vairs nedrīkst piedalīties konkursā. Šogad 10. jubilejas festivālā no tā atteicāmies un, lūk, iznākums: “Grand Prix” vēlreiz ieguva “Swedbank” koris, pirmo vietu – kādreizējais “Grand Prix” ieguvējs “Austrums”, otro – “Daugava”, arī “Grand Prix” īpašniece, un ļoti labs koris no Lietuvas bija patiesi sarūgtināts par savu tikai trešo vietu.
– Arī pats ārzemēs esat bijis daudzu starptautisku koru konkursu žūrijā. Kas ir atšķirīgais, tieši Latvijas koriem raksturīgais, ar ko gūstam uzvaras?
– Latvijas koriem ir sava dziedāšanas maniere, vokālā tehnika, lieliski izlīdzināts ansamblis. Tā ir mūsu stiprā puse. Taču tagad ir ļoti spēcīgi kori Ķīnā, Indonēzijā, Filipīnās, citās austrumvalstīs, arīdzan ar ļoti skaistu dziedājumu. Nedrīkstam sēdēt uz pārliecības lauriem – Latvija dziedoša zeme, mums ir vislabākie kori. Vairākās valstīs, arī ASV, pie universitātēm, koledžām ir spēcīgi, skanoši kori. Tāpat Austrijā, Vācijā, arī kaimiņos Lietuvā kori izceļas ar vērienīgumu. Labai muzicēšanai jāaizskar dvēseles stīgas.
– Teicāt, ka nevaram dusēt uz lauriem. Kordiriģentu aprindās jau ilgi cīnās, lai mūzikas stunda būtu obligāta ne vien vispārizglītojošo skolu pirmajās klasēs, bet arī vidusskolā.
– Nepiekritīšu.
Vidusskolā jau par vēlu kaut ko veidot. Tur mūzikas stundas un koris var palikt kā izvēles nodarbe. Pietiek, ja koris būs obligāts visiem skolēniem pirmajās četrās klasēs, bet vēlāk lai koris ir izvēles priekšmets. Ideāli būtu, ja pamatskolā ieviestu divas mūzikas stundas nedēļā. Ja pamati ielikti pareizi, arī vidusskolā būs īsta interese par mūziku.
– Obligātās stundas pamatskolā arī tiem, kam lācis uzkāpis uz ausīm?
– Tā kā strādāju arī vispārizglītojošā skolā, varu apgalvot – to lāču, kā smejies, mums Latvijā tik daudz nemaz nav…
– Tāda savulaik bija arī Imanta Kokara pārliecība, ka pirmajās klasēs dziedāt jāmāca visiem. Ar ko vajadzētu sākt dziedāšanas stundu?
– Ar Latvijas valsts himnu un “Pūt, vējiņi!”.
