Mobilā versija
+3.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. augusts, 2013
Drukāt

Latkovskis: Būtu jādomā par anonīmas komentēšanas aizliegumu internetā (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Saeimas Sabiedrības saliedēšanas komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis uzskata, ka ir pamats satraukumam par naida kurināšanas pieaugumu un pienācis laiks pārskatīt sodus par šādiem pārkāpumiem. 


 

Turklāt valsts augstākajām amatpersonām vismaz savās uzrunās būtu stingrāk jāvēršas pret šādiem provokatoriem.

Kā liecina Ģenerālprokuratūras informācija, ar katru gadu Latvijā pieaug nacionālā naida kurināšana. 2009. gadā par Krimināllikuma 78. panta (Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana) bija ierosināti tikai seši kriminālprocesi, bet pērn jau 18. Arī šogad tiesa vairākkārt lēmusi par sodu cilvēkiem, kuri internetā rupji lamājuši Latviju un latviešus kā nāciju. Parasti gan sodi par šo pārkāpumu ir nosacīti un tapuši pēc vainīgās puses un prokuratūras vienošanās. Drošības policija joprojām turpina izmeklēšanu par Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika publiskajiem izteikumiem, kuros viņš attaisno 1949. gada deportācijas.

Tas, ka spriedumi ir maigi vai izmeklēšana ievelkas bezgalīgi, daļā sabiedrības rada pašsaprotamu niknumu un aizvainojumu, ka latviešu tautu var lamāt tikpat kā nesodīti.

Turklāt daži, īpaši jaunākā paaudze, pat sāk spriest, ka varbūt Rubikam ir vismaz daļēja taisnība, ja reiz viņš televīzijā stāsta, ka deportācijas bija pamatotas, un par šiem vārdiem ne vien netiek sodīts, bet pat neviena (!) valsts amatpersona nav nosodījusi viņa izteikumus! Nemaz jau nerunājot par grāmatnīcās un internetā brīvi pieejamām vēstures interpretācijām.

Ne mazāk svarīgi, ka pretējā nometnē tiesu varas nevarība rada nesodāmības sajūtu citiem provokatoriem vai pretlatviski noskaņotajiem cilvēkiem, iedrošinot viņus sekot Rubika vai interneta huligānu piemēram.

Taču visbiežākais jautājums, ko uzdod “LA” lasītāji, ir – kāpēc? No kurienes atsevišķos cittautiešos radies tāds naids, ka viņi savos komentāros sapņo pat par jaunām deportācijām? Kādu pārestību Latvijas valsts nodarījusi krievu jaunietim, kurš publiski dedzināja Latvijas karodziņu?

Diemžēl Latvijas tiesas, atsaucoties uz likumpārkāpēju cilvēktiesībām, neatklāj viņu personas datus un adreses. Tā kā pašiem naida kurinātājiem šos jautājumus uzdot nav iespējams, aprunājos ar Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas vadītāju Ilmāru Latkovski (NA).

 

Ģ. Zvirbulis: – Vai, strādājot ar sabiedrības saliedētības jautājumiem, jūs esat analizējuši arī naida kurināšanas gadījumus? Vai ir izdevies noskaidrot šo cilvēku motivāciju tā rīkoties?

– Nacionālā un rasu naida iemesli var būt politiski un vēsturiski, atšķirīgas atmiņas un mentalitātes, tad vēl var rast saprotamu izskaidrojumu, bet bieži vien iemesli var būt pilnīgi iracionāli un dažādu bezapziņas faktoru ietekmēti. Ne vienmēr paši šie cilvēki var apjaust, no kurienes viņos radušās šādas jūtas un kas viņus pamudinājis uz konkrētām izpausmēm.

Pēkšņi kaut kas uzjunda, un tas vienā mirklī izraujas. Var būt tā, ka viss ir mierīgi un nevainojami, bet pēkšņi rodas kāds dūriens, kas izraisa veselu vētru. To lielā mērā ietekmē arī ekonomiskā situācija – ja valstī valdītu stabila labklājība, tad dažādiem provokatoriem būtu daudz grūtāk uzjundīt nacionāla rakstura domstarpības.

– Ar iracionāliem iemesliem cīnīties laikam ir bezcerīgi, bet regulāri taču saskaramies ar pilnīgi atklātiem musināšanas mēģinājumiem. Tiek izdotas grāmatas, kurās Latvijas vēsturi attēlo sagrozīti, ir pat pamācības, kā vājināt valsti, avīžrakstos izsmej Dziesmu svētkus un citas latviešiem dārgas nacionālās vērtības. Vai tos iemeslus nav iespējams laikus identificēt un novērst?

– Identificēt, protams, var, daudzi to dara pilnīgi atklāti un neslēpjoties. Mēs varam skaidri redzēt, ka šajos darbos informācija attēlota selektīvi vai sagrozīti, bet juridiski to pierādīt ir grūti. Arvien biežāk parādās grāmatas vai “pētījumi”, kas apgalvo, piemēram, ka latvieši paši prasījās Padomju Savienībā, paši bučoja tankus, ka nekādas okupācijas neesot bijis. Taču šie apgalvojumi tiek izteikti tik rafinēti, ka juridiski nav kur piesieties.

– Atsevišķos gadījumos gan lietas par nacionālā naida kurināšanu ir izdevies novest līdz tiesai, bet tad sodi ir bijuši pavisam maigi. Tas var radīt nesodāmības sajūtu un iedrošināt citus naida cēlājus. Varbūt vajadzētu domāt par sodu pārskatīšanu?

– Neesmu domājis par konkrētiem pasākumiem, bet skaidrs, ka sodiem būtu jābūt stingrākiem. Tāpat būtu jādomā par atteikšanos no anonīmas komentēšanas iespējām interneta portālos. Vismaz autora IP adresei būtu jāuzrādās, lai liktu kādas barjeras pašreizējai visatļautībai.

Runājot kopumā par naida kurināšanu, jādomā par to, lai Krimināllikuma 78. pants tiktu lietots biežāk. Neesmu jurists, bet, manuprāt, tas bieži vien netiek lietots, kaut ir skaidri redzams, ka izteikumi mudina uz nacionālo nepatiku un naidu.

Diemžēl, jāatzīst, arī deputātu vidū atrodas pa kādam naida kurināšanas gadījumam, bet vienīgais iespējamais sods šajos gadījumos ir sabiedrisks aizrādījums un nokaunināšanas no tribīnes, kas, iespējams, tikai uzlabo rupjā deputāta reitingu viņa vēlētāju vidū.

– Šonedēļ valdība pieņēma plānu, kā cīnīties pret tiem, kas vardarbīgi izturas pret bērniem. Tas cita starpā paredz arī apmācīt policistus, kā saskatīt un novērst vardarbību ģimenē. Varbūt vajadzētu līdzīgu programmu, lai drošībnieki labāk atpazītu pretvalstisku darbību?

– Mums ir bijusi saruna ar speciālistiem par naida kurināšanas gadījumiem internetā, bet tā nebeidzās ar kādu konkrētu lēmumu. Manuprāt, pie tā vajadzētu atgriezties. Kaut gan mūsu komisijas darbs nav karot pret naida kurinātājiem, bet gan vairāk meklēt pozitīvos un vienojošos aspektus.

– Bieži vien nacionāli aizvainojošus izteikumus izdara ne tikai anonīmi interneta komentētāji, bet arī redzami politiķi. Piemēram, A. Rubiks attaisno 1949. gada deportācijas. Vai valsts augstākajām amatpersonām šādos gadījumos nevajadzētu nekavējoši reaģēt un nosodīt eiroparlamentārieša mēģinājumu attaisnot noziegumu pret cilvēci?

– Es piekrītu, ka tas atstāj zināmu apjukuma iespaidu sabiedrībā, ja amatpersonas un politiķi klusē un nekādi nereaģē uz šādiem provokatīviem izteicieniem.

No otras puses, es viņus arī saprotu, jo, sākot oponēt un kaunināt, viņš riskē kļūt par vientuļu saucēja balsi tuksnesī. Turklāt šo jautājumu nevajadzētu reducēt tikai uz amatpersonām! Te aktīvu pozīciju var ieņemt jebkura sabiedriska organizācija, jebkurš pilsonis, izvirzot prasību par krimināllietu.

 

 

“LA” jau rakstīja, ka vismaz Rubika gadījumā ir atradies šāds pilsonis – komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns, kurš vērsies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu izvērtēt eiroparlamentārieša izteicienus, un pašlaik Drošības policija par šo lietu turpina izmeklēšanu. “Šajā gadījumā mani pārsteidza politiķu pasivitāte. Ja, piemēram, kāds žurnālists paveic sodāmu darbību, tad pārējā nozare caur savām organizācijām, asociācijām izplata paziņojuma, kurā norobežojas un nosoda amata brāļa rīcību. Līdzīgam principam jādarbojas arī uz politiskās skatuves. Ja pārējie politiķi šajā gadījumā klusē, tad viņi uzņemas morālu līdzatbildību par šiem Rubika izteikumiem. Attaisnojumi, ka viņi nav vēlējušies pievērst tam lieku uzmanību, šeit nederēs. Tā var ignorēt anonīmus komentārus internetā vai mazzināmu cilvēku zvanus uz mediju bezmaksas tālruņiem. Taču Rubiks, patīk mums tas vai ne, ir ievērojams Latvijas politiķis, kura viedoklī daudzi ieklausās,” skaidro komunikācijas doktors.

Tikmēr valsts augstākās amatpersonas turpina klusēšanas politiku. Raksta tapšanas gaitā mēģināju uzzināt Valsts prezidenta, Ministru prezidenta un Saeimas priekšsēdētājas viedokli par nepieciešamību reaģēt, ja kāds politiķis sagroza vēstures faktus, kurina nacionālo naidu vai attaisno noziegumu pret cilvēci. Diemžēl, atrunājoties ar aizņemtību vai gluži otrādi – atvaļinājumu, viņi izvairījās runāt par šo jautājumu.

 

UZZIŅA

Krimināllikuma 78. pants. Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana

(1) Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību vai draudiem vai ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Domāju, ka iespēja komentēt anonīmi varbūt ļauj tādiem pavisam trakiem cilvēkiem, kādu sabiedrībā ir ne mazums, nolaist tvaiku un savu destruktīvo enerģiju izpaust internetā.

Draugiem Facebook Twitter Google+