Mobilā versija
+4.8°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
1. novembris, 2017
Drukāt

Latviešiem jātiek vaļā no iekšējā gulaga. Saruna ar politikas zinātnes doktorantu Kristapu Andrejsonu (34)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Politikas zinātnes doktorants, kādreiz – žurnālists no laikraksta “Ludzas Zeme” KRISTAPS ANDREJSONS jau trīs gadus veido interneta raidījumu jeb podkāstu “The Eastern Border” angļu valodā, kurā aplūko padomju un Latvijas vēsturi, kā arī notikumus Krievijā. “Gribu, lai uzzina patiesu manas dzimtenes stāstu,” par savu motivāciju saka Kristaps. Viņaprāt, mēs neesam “kalpu tauta” kā bieži ticis tiražēts, bet uzņēmīga, iniciatīvas un radošuma apveltīta nācija.

 

Kā nolēmāt sākt podkāstu par padomju laiku vēsturi?

K. Andrejsons: Pirmsākums var izklausīties ļoti stulbs. Pirms trim gadiem strādāju laikrakstā “Ludzas Zeme” un man uzdeva rakstīt ārzemju ziņas. Sāku klausīties dažādus podkāstus, lai labāk izprastu notikumus. Laikrakstam “The New York Times” podkās-tu veidoja kāda sieviete, kura bija padzīvojusi nedaudz gan Sanktpēterburgā, gan Maskavā un kļuvusi par “lielo eksperti”. Viņa apgalvoja, ka Baltijā apspiežot krievus. Sapratu, ka tāds priekšstats viņai radīts Krievijā un viņa to bija pieņēmusi kā patiesību un izplatīja tālāk. Man apnika, un sāku veidot savu podkāstu, kurā stāstu padomju laiku un Latvijas vēsturi.

 

Dzinulis darbam ir misijas apziņa?

Par Baltijas valstīm pasaulē zina maz, un es gribētu, lai uzzina patiesu manas dzimtenes stāstu, lai nepaliekam kā baltais plankums. Jo citādi ārzemnieki informāciju par mūsu vēsturi iegūst no Krievijas televīzijas kanāliem, kuri pasaulē plaši izpletušies. Ceru, ka manu podkāstu klausās arī NATO sabiedroto karavīri Latvijā, jo vēlos, lai viņa zina, ko aizsargā. Ceru, ka arī latvieši to zina. Esmu mazliet dusmīgs uz Latvijas Institūtu, jo lūdzu viņiem atbalstu, bet tad sapratu, ka viens izdaru vairāk nekā viss viņu kantoris. Šobrīd maniem raidījumiem vidējā auditorija ir 70 000 klausītāju. Katru raidījumu sāku ar uzrunu “Dārgie biedri!” un skanot PSRS kara dziesmai “Mana armija”. Šāda nostalģiska nots patīk maniem klausītājiem. Auditorija lielākoties ir amerikāņi un briti vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Viņi interesējas par mūsu reģiona vēsturi. Klausītāju vidū ir arī daudz cilvēku, kuri pieredzējuši auksto karu. Vislabākā vēstule man bija no kāda amerikāņa, kurš uzaudzis militārajā bāzē Vācijā, kur dienēja viņa tēvs. Viņš stāstīja par to, kā katru vakaru viņi vērojuši uguntiņas no toreiz atdalītās Austrumberlīnes un domājuši, ka padomju spēki dosies uzbrukumā un viņš mirs. Dažiem klausītājiem šķiet nepieņemami, ka raidījumā stāstu arī rupjas krievu anekdotes. Tomēr tas ir stāsts par domāšanu – anekdotēs parādās, ka dzīve ir skarba un cilvēki vēl par to atļaujas pasmieties! Amerikāņos tas raisa izbrīnu, daži no viņiem reizēm nolamājuši mani par rasistu. Latvijā mani klausās ap 50 cilvēku.

 

Kā veidojat stāstījumu?

Darbs ar katru raidījumu aizņem vidēji astoņas līdz deviņas stundas. Esmu pats sev priekšnieks, nav neviena, kas mani bakstītu. Podkāsta veidošanas izmaksas un peļņa man nāk no tā sauktā pūļa finansēšanas (“crowdfunding”) rīka “Patreon”. Izmantoju šo naudu, lai tulkotu angļu valodā žurnālistes Annas Poļitkovskas grāmatu, un arī strādāju, lai tulkotu padomju laiku Latvijas filmas. Mēnesī nopelnu Latvijas vidējo darba algu un maksāju nodokļus. Lai veidotu raidījumus, vācu vēstures materiālus – lasu grāmatas, studēju arhīvu materiālus, vācu cilvēkstāstus, tos tulkoju angliski un cilvēciski izstāstu. Klausos, ko par padomju laikiem man stāsta mans tēvs un patēvs, kuri dienējuši padomju armijā. Ieklausos savā vectēvā Vilnī Andrejsonā, pieredzējušā ceļu speciālistā, kurš ir arī aktīvs “Latvijas Avīzes” lasītājs un raksta jums vēstules. Viņš man stāstījis, kā bija PSRS laikos dzīvot komunālajā dzīvoklī, cik lielas rindas bija pēc pārtikas un cik maksāja desas luņķis. Šos stāstus vēlāk izmantoju podkāstā. Strikti ievēroju principu: ja manā raidījumā sākas cilvēkstāsts, tad uzreiz to pasaku. Vēstures grāmatās ir teikts, ka padomju armijā bija “ģedovščina”, bet es, izmantojot cilvēkstāstus, rādu, kā tā izpaudās. Manus klausītājus interesē, kāda dzīve bija tolaik, sadzīviskas ainiņas, kamēr “lielajai vēsturei” patīk aizmirst cilvēku pieredzi, tā tiek novienkāršota. Man ļoti palīdz ārzemju latvieši, kuri man sūta trimdā izdotās grāmatas, piemēram, Alfrēda Kalniņa grāmatu par sarkano teroru, kā arī trimdas izdevuma bērniem “Mazputniņš” numurus. Nesen klausījos citu vēstures podkāstu autoru Denu Karlinu, kurš stāstīja par pūniešu karu. Bija stāstiņš, kurā kareivis stāv pret ziloni ar šķēpu. Man tad uzreiz radās asociācijas par barikādēm. Es meklēju atbildes, kā toreiz bija, kad uz tām stāvējām un bija pretspēks. Esmu veidojis arī rakstu par Vudstokas festivālu 1969. gadā. Toreiz ASV apgalvoja, ka gari mati liecina par komunismu. Tomēr PSRS tolaik arī bija hipiji ar gariem matiem un pretēji ASV valdošajam uzskatam par viņiem PSRS apgalvoja, ka viņi iedvesmojušies no kapitālisma.

Kuri no jūsu veidotajiem podkāstiem jums pašam patīk visvairāk?

Man ļoti patika epizode par latviešu baptistiem, kuri 30. gados izveidoja apmetni Brazīlijā. Lepojos ar epizodēm, kuras veidoju par Černobiļu un PSRS īstenoto Afganistānas katru. Viens no raidījumiem, kurā esmu ieguldījis daudz darba, ir par izsūtīšanām un gulagu. Kad Latvijā viesojas draugi no ārzemēm, vedu viņus uz Okupācijas muzeju un Stūra māju. Tā ir mūsu vēsture, kas jātur atmiņā, lai nekad neatkārtojas. Tomēr mums kā nācijai jātiek vaļā no sava iekšējā gulaga jeb ka-lpa sindroma. Latviešiem jāsaprot, ka neesam kalpi! Vairs neesam nekāda cietēju tauta. Taisām elektromobiļus, mūsu ražotās ierīces ir kosmosā, ir patenti efektīvākiem vēja ģeneratoriem un tā tālāk. Latvijā ir daudz jaunu un veiksmīgu uzņēmēju, kuri darbojas ārzemēs. Mēs esam produktīvi, cīnāmies, varam un darām – tādai jābūt attieksmei. Mūsu politikai raksturīgs, ka latvieši lūkojas pēc glābēja, kurš ieradīsies un visu izdarīs. Tā jau ir noticis piecas reizes iepriekšējās Saeimas vēlēšanās un notiks arī sesto. Tas liecina, ka tauta vēl nav gatava uzņemties politisko atbildību. Latviešiem vēl nav radusies doma, ka suverēnā vara pieder viņiem – paši savu likteni demokrātiski lemjam, nevis dodamies pie vietvalža. Tāpat mūsu tautai jātiek vaļā no domas: “Ja cilvēks zog un nodarbojas ar korupciju, bet mazliet atmet citiem, tas ir pieņemami.” Ja šādu domāšanu apziņā paturēsim, tad tālu netiksim. Lai tiktu vaļā no gulaga jeb kalpa sindroma, cilvēkiem mūsu sabiedrībā jāattīsta kritiskā domāšana un jāapzinās sava vērtība. Ikvienam iesaku lasīt Marka Aurēlija meditācijas katrai dienai “Pašam sev”, lai sakārtotu sevi un vairāk uzzinātu par stoicismu. Mani personīgi interesē, lai saglabājas latviskais, lai pārāk neamerikanizējamies. Tomēr, ja paskatāmies uz sevi, tad Baltijas valstis ir ASV lielākais ārpolitikas sasniegums. Vienīgās uz pasaules, kur ASV izdevās ieviest demokrātiju. Turklāt tas notika miermīlīgā ceļā.

Pievienot komentāru

Komentāri (34)

  1. jābūt naivam, lai ticētu, ka neuzvarot sarkanos, mums tiks patieis atmaskoti sarkanie :O)

  2. Anakondas kungs/dze, es tā neteiktu…… Mani interesē, ko tauta, pārsvarā 45+(tie, kas nav pametuši šo zemi) saka, salīdzinot tos un šos laikus. Kad tauta jūtās drošāk un bezrūpīgāk par savu nākotni?
    Uzskaitīsim to par pētījumu arī.

    • Es arī esmu tas 45+ ,par vairāk un labi atceros sovoku laikus.Labi atceros,glavļitus,specfondus,marksismu-ļeņinismu,obligātās piedalīšanās demonstrācijās,apkaunojošās rindas veikalos un dežūras naktīs pie parakstāmās literatūras veikala Stučkas ielā.
      Ja cilvēkam neko vairāk nevajadzēja kā pierīties,nodrāzties un rakāties ģimenes dārziņā,tad tiešām dzīve tādiem tajā laikā bija labāka,domāt arī nevajadzēja,pravdā viss priekšā bija uzrakstīts.

      • “Ja cilvēkam neko vairāk nevajadzēja kā pierīties,nodrāzties un rakāties ģimenes dārziņā,tad tiešām dzīve tādiem tajā laikā bija labāka,domāt arī nevajadzēja,pravdā viss priekšā bija uzrakstīts.”

        JUMS taisnība, ļoti precīzi sakat! Tomēr,
        TAD dzima bērni! Tagad mēs ar Jums tikai par to parunājāmies… Pamatā, trūkst naudas.

        • Esmu novērojis ka tagad jaunie cilvēki,no sākuma iegūst izglītību,kaut kādu materiālo neatkarību un tad domā par ģimeni un bērniem,turklāt jāpiebilst ka dzimstības krišanās ir raksturīga vispār R.Eiropā.Arī tajā pašā krievijā,ko daži te par paraugu sludina.
          Un par naudu runājot,tās nekad visiem nebūs diezgan,Tikai paskaties stāvlaukumus pie lielveikaliem,kaut kā neizskatās ka tauta badā mirtu.

          • Kas lasa LA, tas zina, kā izskatās visā Latvijā, ne tikai pie lielveikaliem.
            Andrejs Lucāns: Latvju zeme vaļā stāv…
            (..) Sekas: atjaunojusies 1905. gada zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību – pieaugošais revolucionārais spiediens tiek novadīts caur latvju zemes atvērtajām durvīm. No 1995. līdz 2014. gadam iedzīvotāju dabīgais samazinājums 262 577 cilvēki. Emigrējuši 236 000 darba spējīgo, lielākoties no laukiem. Par 137 814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs. Latvijas lauksaimniecība 2015. gadā ražo 70% no 1938. gadā ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā. Notiek latviešu nācijas un Latvijas valsts degradācija. Desmiti tūkstoši pamestu lauku sētu un krāsmatu gaida savus pasaulē kalpu gaitās aizklīdušos mantiniekus, bet visu līmeņu deputāti un valstsvīri neliekas to manām. Latvija gatavojas pompozai simtgades sagaidīšanai. Tas skan lepni un reizē ciniski.”

  3. ….. ko radi stāstījuši par dzīvi Padomijā…….

    Sorry, bet ko radi saka par šodienas dzīvi “brīvajā” Latvijā….?

  4. Džeks dara savu darāmo uz goda. Pasniedz faktus, pēc paša veiktiem pētījumiem. Nezinu par viņa devumu Ludzas pusē, bet tas, ko pasniedz ārzemniekiem, diezgan labi iet kopā ar to, ko radi stāstījuši par dzīvi Padomijā. Cilvēki, kā tagad, tā agrāk, ir dažādi – kādam paveicies mazāk, kādam vairāk. Kam mazāk – tam bezgalīgs rūgtums, un meklē, kur žulti izgāzt – kaut vai ķeroties pie izskata un vecuma, kad vairs nav, no teikt. Varbūt viņus tajā nevar vainot, bet tas joprojām nav attaisnojums atgrūst informāciju, kas tomēr varbūt ir patiesība, kaut arī neiet kopā ar paša pieredzi.

  5. Kristaps Andrejsons Atbildēt

    Labdien, te es, no intervijas. Nezinu, kā lai sevi verificē, piedāvāju rakstīt ziņas uz manu FB lapu vai epastus, bet nu, gan jau ka būs labi. Pirmkārt, paldies par atbalstu, bet šeit vēlējos sniegt atbildes kritizētājiem.

    1. Par 3x vecumu – man ir 28, esmu precējies. Un uzskatu, ka iesīkstējuša domāšana ir mūsu lielākā problēma. Ja jūs esat 3x vecāks, jums ir 84 un būtu jāatpūšas pensijā, nevis jāuzskata, ka jāvada valsts. Bet tas tā, gan jau ka tika domāts, ka es tikko no skolas sola, nevis ar lielu izglītības un pieredzes bagāžu.

    2. Par sirdsapziņu: nejauciet tipisko činkstēšanu un sūdzēšanos, ka mums viss ir slikti ar sirdsapziņu. Mēs esam saimnieki savā zemē, kā tādiem arī jāuzvedas. Kalpiskai, ‘ko tad nu es’ domāšanai ar sirdsapziņu nav nekāda sakara, man, piemēram, tā neļauj klusēt par padomju un putina noziegumiem.

    3. Par ārzemju finansējumu. Jā, man ‘algu’ maksā amerikāņi, austrāļi, viens mongolis un daži vācieši, caur privāto ziedojumu mājaslapu patreon. Cik pelnu par epizodi, un no kā tā nauda nāk, redzams šeit: patreon.com/theeasternborder ja man CIP vai soross kaut ko maksātu, justos komfortablāk. Bet pašlaik no klausītājiem tikai aptuveni vidējā Latvijas alga sanāk, ap 750 eur mēnesī uz rokas, par ko uzturu sevi un sieviņu, kas pašlaik mācās lai būtu angļu valodas skolotāja, un ir manu epizožu redaktors.

    4. Par propagandu: nu te es gan nezinu. Manu epizožu saturs nāk no reālām intervijām ar cilvēkiem par padomju laiku īstenību. Tās nav tikai mans viedoklis, tas ir JŪSU viedoklis, pieredze un pārdzīvojumi, kurus es pārtulkoju angliski, un audio formātā pasniedzu tālāk. Un tam, atvainojos, pilnīgajam pāķu muļķim, kurš nesaprot vārdu podkāsts, vai Latviskojot, ‘aplāde’ aicinu abtbraukt pie mums uz Ludzu, un paskatīties kā Latvieši dara lietas. Citādāk, šim cilvēkam Pēterburgas troļļu fermā droši vien ir vientuļi, esot Latviešu valodas ekspertam.

    Bet jā. Intervija protams ir rediģēta, un bilde nav tā labākā. Bet es cenšos darīt savu darbu godam, pēc labākās sirdsapziņas. Vairot labo pasaulē, nevis pīkstēt, ka viss ir slikti. Un tas nemaz nav viegli. Un KKK komentētājs droši drīkst doties pie saviem rasistu draugiem – es šo personu nepazīstu, viņš mani arī nē. Tā ka, droši, jūsu naidpilnie komentāri nav ne pat puse no tā, ko es saņemu dienā no krievijas apmaksātajiem troļļiem. Centieties labāk. Citādāk, jūs tikai pierādat, ka man ir taisnība.

    • Kungs Andrejson! Jūsu privātā dzīve un ienākumi, kamēr neesat ierēdnis vai vēlētā amatā, nevienu nedrīkst interesēt un nav neviena darīšana. Pat pazīšanās Rīgā, kas nodrošinājusi jums doktoranta studijas fakultātē, kur ņem tikai par naudu vai blatu, nav. Savukārt jūsu dīvainā diskusijas maniere ”trakais krancis gaisā leca” ir, jo pie atkārtotiem recidīviem radīs jums nelieša reputāciju, pat ja tas nav taisnība. Ja sasniedzis 28 gadu vecumu joprojām neapjēdzat, ka ļoti daudzi Latvijas ļaudis, īpaši tuvāk Ludzai, darba elektroniku iegādāties nevar un angļu valodu nemācīsies, vairs nekas nav glābjams.

    • Cilvēks Komentētājs @ facebook Atbildēt

      Izlasīju rakstu, arī šo Jūsu komentāru. Un pilnīgi piekrītu Jums. Skumji, ka joprojām ļoti daudzi nesaprot, ka paši varam ietekmēt valsts procesus. Par šo tēmu ar visādiem padomju mīļiem esmu paspējusi izstrīdēties visādos komentāros. Parasti, kad argumenti beidzas, ķeras pie personīgiem apvainojumiem. Kad prasu, vai uz vēlēšanām maz bijuši, tad sākas atrunas – vēlēšanās tāpat balsis godīgi neskaita, neviens viņu viedokli vērā neņem u.t.t. Man arī ir daži stāsti par padomju laikiem no radinieku atmiņām. Vectēvs savulaik ieklīda kādā veikalā – un viss pilns ar gaļu un desām! Nu tik būs, nu tik būs… Nekā nebija, prasīja attiecīgo dokumentu. Tas bija specveikals, kurā parastiem pilsoņiem nebija ko meklēt.

      • Ne tas vien.Skolā,Ņikitas laikā,atceros,pēc stundām dalīja baltmaizes “saikas” Tā sauca mazos baltmaizes kukulīšus,jo veikalos baltmaizes nebija.
        Un arī to kā Jāņos,Pārdaugavā,miliči braukāja apkārt izspārdīdami Jāņu ugunskurus.
        Nevaru noliegt,zāle bija zaļāka un debess zilāka,šnabis arī garšīgāks.

  6. Tiešām ,malacis puisis.Katrs kas kaut ko dara lai izkliedētu visādu kluču un tam līdzīgo propogondonu izdarības,ir pelnījuši cieņu.

  7. Piekrītu Jums, Līga!

    Malacis šis jaunais cilvēks. Viņa aprējēji joprojām tic mītiem par “labajiem” atbrīvotājiem”no Krievijas, “lieliskajiem”padomju laikiem, kā arī viņiem gluži labi izdodas tiražēt Krievijas propagandistu brēkas par “ļauno”Ameriku. Protams, dievi netaisa politiku. Tomēr vajadzētu atšķirt lietas.

  8. Redzu, ka daži tautieši nav sapratuši, ar ko tēvzemes ozoliņš īsti nodarbojas. Redziet – viņš ir amatieru dokumentālo filmu un raidījumu režisors, ar pašreizējo tehniku tas ir daudz vieglāk kā senāk. Taču savas filmiņas viņš demonstrē tikai tīmeklī, speciālam visticamāk maksas klientu tīklam un saņem par to atalgojumu no abonentiem vai reklamētājiem. Lūk tas ir pod-cast jeb latviski – raidījums interneta uztvērējam. Latvijā tauta skatās galvenokārt bezmaksas pod-cast jūtūbā vai sociālajos tīklos un par dižgara daiļradi nemaksātu, tāpēc viņš apkalpo amerikāņus, kur tādas lietas vairāk modē. Dabiski, tā kā amerikāņi vairākumā nesaprot ar ko Lat-vian atšķiras no Les-bian, viņš spiests veidot filmiņas uz ”tur es dzēru” stāstu vai anekdošu par čukču, kurš divreiz ēda šokolādi, bāzes.

  9. “Tā ir tautas sirdsapziņa, / un tai mūžam tādai būt – / pūt, vējiņi, dzen laiviņu, / pūt, vējiņi, pūt…”
    (O.Vācietis).
    “Sirdsapziņa” – tas šiem amerikanizētajiem tipņiem ir tas “gulags” no kura latviešiem jātiek vaļā? Tālu ar savu dermokrātiju ASV tikuši, ja sāk viens otru apšaut. Skat’, vakar atkal Ņujorkā lija asinis.

  10. Kas podkāsts? Kaut kas, kas podā kāsts? Tātad kaut kas šķidrs? Diezgan nenopietni tādi nezināmi šķidrumi.

  11. Varbūt nav likti, bet – latviešiem kultūrā un mentalitātē pamatā ir tikumiskais un garīgais, ne materiālais – desa utt. “Nolūkoju tautu meitu, kura liela dziedātāja” t.dz. (un daudzās) Strādīgums arī tika izteikts ne tikai ar maizi un sviestu, bet ar sakārtotu vidi un sakārtotu daiļu cilvēku. Mīļā Māra rītā agri pamāca malējiņu – tev mutīte nemazgāta, tev matiņi neķemmēti. Mīļā Māra vairs apkārt nestiaigā un nav, kas pamāca topošajam doktorantam – tev matiņi neķemmēti. Okupācijas muzejā ir fotogrāfijas, kur redzams, ka arī tur latvieši neizskatās kā pufaiku krievi, ne arī tā, kā Berlīnē no tiltapakšas izlīduši.

  12. Pazīstot šo puisēnu, varu teikt, ka galīgi garām ar viņa saprātu. Melo tā, ka ausis nekust. Ar prātu arī nedraudzējas, bet iedomas par sevi – uh, kādos augstumos. Bēdīgs variants. Atraduši ko intervēt, kauns.

  13. Es tik turpinu gaudot līdz ar senčiem par to cik slikts ir krievs,un cildinu ASV miermīlīgi atvesto demokrātiju (ko nevarētu teikt Āzijas valstis un Balkāni) kura pamazām iznīcina latviešus ka tautu.
    Un cik tā maksāja tā desa ,sakaiti cik no algas biedri tērēja komunālajā (kura tika uz halavu pēc partijas lēmuma)dzīvokli lai nomaksātu īres,komunālos un pārtikas rēķinus?Vai stāsti saviem demokrātiskajiem draugiem arī to ka drīz būs daudz brīvas vietas pie Krievijas robežas jo latvieši izmirs ar šādu demokrātiju un izmirs ātrāk nekā Tu doma.Varbut baidies ka atkal vedis uz Sibīriju un Tu un Tev līdzīgi varētu būt pirmajos bisness vagonos?Pareizi dari.

  14. Ļoti labi, ka mums ir jauni , pastāvīgi cilvēki. Un tas ka te tiek “apriets” tas nozīmē , ka ceļš ir pareizais. Izturību jaunais cilvēk!

  15. Jāāāāā…… Jūs. onkulīt, esat tīri ASV propogandas rupors, un vēl algots, labi algots…… Fui!!!

  16. gluži manas domas Atbildēt

    Piekrītu, ERM. Jaunkungam ir tipisks Rīgā iebraukuša provinciālā saimniekdēla komplekss, kas sāk apdraudēt viņa saprātu. Viņa veidotajam izklaides raidījumam nav nekāda sakara ar patriotisma vai kultūras darbu, tā ir parasta The Pastala, sliktākajās trimdas bļauru tradīcijās, ar to atšķirību, ka trimdiniekiem pietika goda nepelnīties ar rupjību stāstīšanu. Viens jautājums dievišķajam – kāpēc tad jūs tagad neesat megalaikraksta Super Ludza redaktors, bet tā vietā tikāt no turienes mērkaķa ātrumā izsviests. Un piebildei – špicbuks, kas jums klārēja par trollēšanu, trollēja jūs personiski – jūs tikai dēļ augstu paceltā deguna nesapratāt, LOL.

  17. Šitais bērniņš paudīs īsto patiesību tiem , kuri ir par viņu vismaz 3x vecāki !

  18. Labs darbs tiek darīts. Veiksmi

  19. Doktorants, kas izskatās pēc pārauguša un attīstībā aizkavējušos skeiterboja. My mind is blown

    • Diemžēl par paša cienītā ERM izskatu komentārs paklusē… Toties Šlesers mums ir kikbokseris un Aivars no V-pils vispār skaists un gudrs…

Draugiem Facebook Twitter Google+