Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
19. jūnijs, 2012
Drukāt

Latviešu dramaturģija: starp dzīviem un mirušiem autoriem


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Teātra sezonas izskaņā izvērtējot latviešu autoru darbu īpatsvaru uz Latvijas skatuvēm (summējot klasiku un oriģināldramaturģiju), var secināt, ka Dailes teātrī tie veido trešdaļu kopējā repertuāra, Liepājas teātrī – 35%, Nacionālajā teātrī (NT) – vairāk nekā vienu trešdaļu, bet Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) – 40%.

 

Vienlaikus gan “Latvijas Avīzes” aptaujātie skatītāji, gan arī teātra kritiķi ir vienisprātis latviešu autoru uzvedumu mazuma sajūtā. Teātru direktori un režisori savukārt sūrojas par labas latviešu dramaturģijas trūkumu.

No otras puses, teātru ar Kultūras ministriju noslēgtajos līgumos precīzi nav norādīts iestudējamo latviešu autoru darbu skaits. Līdz ar to atbildības nasta par šo lugu parādīšanos teātra repertuārā ir uzlikta tikai un vienīgi teātru pleciem. Varu saprast direktorus, kuri saka – ja režisors lugu nejūt, ar varu to viņiem neuzspiedīsi. Čiks vien iznāks.

 

Kur nauda – tur ķildas

Zināmā mērā par simptomātisku var uzskatīt arī Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa un dramaturģes Leldes Stumbres konfliktu, kas neierasti atklāti pavēris priekškaru teātru un autoru attiecību zemūdens akmeņiem. Kā zināms, nesen sabiedrību pāršalca O. Rubeņa interneta vietnē paustais paziņojums: “Esmu gatavs darīt visu, lai Nacionālā teātra repertuārā nonāktu sen mirušu latviešu autoru darbi, to, kas paspējuši savu padarīt līdz 1942. gada 15. maijam (tiem, kas nezina – autortiesības mūs vajā vēl 70 gadus pēc autora nāves).”

Teātra direktora emocionālā izkliedziena cēlonis ir dramaturģes Leldes Stumbres atļaušanās viņu publiski nodēvēt par viltnieku un demagogu. Iemesls – viņa jūtas apmānīta, jo teātris veiksmīgi ieguvis jaunu pilnmetrāžas lugu par nieka 750 latiem tā vietā, lai nopirktu to par diviem tūkstošiem. “Kad luga “Bilde” saņēma godalgotu vietu konkursā, man mīlīgi tika palūgts parakstīt līgumu, lai es varētu saņemt prēmiju 1000 latu apmērā pirms nodokļu nomaksas,” saka L. Stumbre.

 

“Līgumā neiedziļinājos, un izrādās, tur bija rakstīts, ka luga tagad ir teātra īpašums. Neesmu alkatīga, taču gribas saņemt adekvātu atlīdzību par savu darbu,” aizvainojumā piebilst rakstniece. Tagad teātris piedāvājot slēgt līgumu par procentiem no katras izrādes ieņēmumiem, kurus piedāvājot vismazākos – sešus procentus, bet saskaņā ar autortiesību likumu vajadzētu vienpadsmit.

 

Kā “LA” nupat informēja O. Rubenis, Leldes Stumbres luga “Bilde” ar nosaukumu “Mīlēt. Mālēt” šobrīd iekļauta Mazās zāles programmā un esot jau bijušas sarunas ar režisoru Mihailu Kublinski. Taču strīds turpinās. “Ja neizdosies vienoties ar autori, lugas uz skatuves nebūs,” strikti teic O. Rubenis. Viņš uzsver, ka teātris latviešu oriģināllugu konkursu izsludinājis pēc savas iniciatīvas no ietaupītajiem līdzekļiem. “Taču teātrim nav ne mazākā pienākuma konkursā uzvarējušo lugu iestudēt,” saka O. Rubenis.

Dzejniece, dramaturģe un Autortiesību aģentūras (AKKA/LAA) padomes priekšsēdētāja Māra Zālīte teic, ka teātru attiecības ar autoriem diemžēl Latvijā nekad nav bijušas īpaši harmoniskas. Protams, autoram visizdevīgāk, ja teātris lugu pasūta, tad jau iepriekš var vienoties par konkrētu abām pusēm pieņemamu atlīdzību. Bet ja ne? Tad staigā pa teātriem un piedāvā…

“Bet vai tas nav kuriozi, ka latviešu dramaturgiem procentos no izrāžu ieņēmumiem jāsamaksā vairāk nekā ārzemju dzīviem autoriem?” vaicā O. Rubenis. “Kad teātris iestudēja Leldes Stumbres “Smiltāju mantiniekus”, dramaturģei caur AKKA/LAA procentos samaksāja 8000 latu! Tā ir fantastiska summa!” uzskata teātra direktors. Bet Lelde Stumbre atgādina, ka teātris ar šo pašu lugu nopelnījis 80 tūkstošus.

Šajā oriģināldramaturģijas tirgū autors un teātris atstāts aci pret aci. No otras puses, nupat izskanējusi arī nostalģija pēc vecajiem labajiem laikiem, kad Kultūras ministrija iepirka lugas. Māra Zālīte uzskata, ka tā būtu atgriešanās pie sociālisma vienlīdzības.

 

“Kultūras ministrijas iepirktās lugas gulēja kā krātuvē, kur ik pa laikam pameklējās teātra cilvēki un bieži vien neko jēdzīgu neatrada. Vai mums atkal vajag vāju lugu bibliotēciņu?!”

 

Starp autoru 
un režisoru

Ojārs Rubenis skaļi teic, ka režisoriem šad tad, lai neteiktu bieži, no ne pārāk kvalitatīva darba ar sava talanta palīdzību nākas uzburt puslīdz skatāmu variantu. Tā bijis ar “Vadoni”, arī pie “Smiltāju mantiniekiem” krietni strādājusi režisore Indra Roga. Līdzīgās domās ir arī Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins: “Diemžēl latviešu lugas iegūst dramaturģijas veidolu pārsvarā gadījumos, kad tās tapšanā klāt bijis režisors, kurš pastāv uz konflikta un darbības klātbūtni.” Pretējās domās ir Mihails Gruzdovs, kurš izteicies, ka arī latviešu autori pelnījuši tādu pašu cieņu kā klasiķi un ārzemju dramaturgi. Inga Ābele neslēpj – nav patīkami, ja režisors lugu sagriež kājām gaisā. Patlaban Māra Ķimele Lietuvā Panevēžas teātrī, iestudējot “Jasmīnu”, daudzviet tekstu svītros. “Es režisorei uzticos,” teic autore.

 

Viena trešdaļa. 
Bet kā ar spilgtumu?

Pirms pāris sezonām Nacionālajā teātrī bija brīnišķīgs latviešu dramaturģijas gads. Arī patlaban vadošās izrādes uz šīs skatuves ir, sākot ar nozīmīgiem latviešu autoru darbiem un beidzot ar publikas hitiem – no Skroderdienām līdz Žurkām. Publicists Ēriks Hānbergs uzskata, ka tā īsti neesam novērtējuši teātrī iestudētās lugas par Latvijā nozīmīgām personībām – mākslinieku Leo Kokli, prezidentu Kārli Ulmani, rakstnieku un politiķi Vili Lāci. “Pat ja daļai kritiķu un publikas ir kādi mākslinieciski iebildumi, tas nemazina šo darbu parādīšanās vērtību.”

Nākamajā sezonā teātrī būs divi Blaumaņa uznācieni. Valters Sīlis iestudēs “Indrānus” un Elmārs Seņkovs – “Purva bridēju”. Tas ir labi, bet vienlaikus mudina jautāt – bet kā ar mūsdienu Blaumaņiem? Šķiet, tie būs tikai divi. Lielajā zālē priekškaru vērs Ingas Ābeles jau minētais “Jasmīns. Pārdaugava” un, ja izdosies vienoties ar Leldi Stumbri, – “Bilde” ar jauno nosaukumu.

 

Manuprāt, klusi un bez plātīšanās daudz latviešu dramaturģijas labā šogad ir darījis Dailes teātra režisors Mihails Gruzdovs. Sezonas sākumā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja Ingas Ābeles “Labās asinis”, kas tapa pēc režisora pamudinājuma un nu ir viena no skatītākajām izrādēm.

 

To pašu var teikt arī par “12. nakti” Dailes teātrī, kur, šā paša režisora mudināti, četri dažādu paaudžu dramaturgi radīja pa viencēlienam kopīgam un aizraujošam uzveduma audumam. Neapšaubāma veiksme bija Dž. Dž. Džilindžera “Pūt, vējiņi!” iestudējums Liepājā.

Allaž urdīgā teātra zinātniece Silvija Radzobe gan ir kritiska. Viņas vērtējumā, Nacionālajā teātrī lielisks iestudējums ir vairāku latviešu autoru kopdarbs “Gals” Jaunajā zālē Elmāra Seņkova režijā (nupat viņš lieliski iestudējis “Indrānus” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī), taču kopumā, izņemot dažus jaunus, asprātīgus, tikai savu ceļu iesākušus cilvēkus, latviešu dramaturģiju viņa tikpat kā nejūtot. “Taču es nevainoju teātrus,” saka kritiķe, “nacionālā pienākuma dēļ tiem nav jāņem repertuārā nevarīgu autoru vājas kvalitātes lugas.” Ne latviešu dramaturģijā, ne teātrī nav ekonomiskās emigrācijas izjūtas. Turklāt tā nav vienīgā pilnīgi ignorētā aktuālā tēma.

Kāpēc Dailē Harija Gulbja “Cīrulīši” vai Raimonda Staprāna “Gūsteknis pilī” nevarēja tikt uzvesti Lielajā zālē? Aiz bailēm – uz Raini jau nenāks? Mazo zāļu izrādes, kaut tās būtu publikas iecienītas, piemēram, Dailes teātra Mazās zāles uzvedums “Pasaka par vērdiņu” vai pārpildītais Kamerzāles līderis E. Hānberga “Pirmā grēka līcis”, gluži objektīvi mazākās ietilpības dēļ apmeklētāju skaita ziņā nekad nevarēs sacensties ar lielajām. Un tāpēc labu latviešu autoru darbu nobīdīšana mazajos spēles laukumos rada mazliet greizu skatītāja intereses ainu.

O. Rubenis uzskata, ka būtu vajadzīga iezīmēta mērķprogramma latviešu literatūras nokļūšanai uz teātru skatuvēm kā sava veida nacionālais pasūtījums. Taču jau tagad valsts Kultūras ministrijas personā, slēdzot līgumu ar teātriem, ietver prasību iestudēt latviešu mūsdienu dramaturģijas un literatūras darbus. Otrkārt, teātri finansiālu atbalstu var gūt, piedaloties Valsts kultūrkapitāla fonda izsludinātajos konkursos.

Liekas apšaubāmi, ka patiesi laba nacionālā dramaturģija būtu īpaši stutējama publikas neieinteresētības dēļ. Kāpēc tad, piemēram, uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm “Latviešu stāsti” un “Latviešu mīlestība” biļetes izķēra mēnešiem uz priekšu?

 

Izpārdots ir arī šā teātra uzvedums “Oņegins. Komentāri”, kas nav Puškina, bet gan aktieru un režisora Alvja Hermaņa radīta oriģinālluga, kuru var iestudēt jebkurā teātrī. Daugavpils teātrī Kristīnes Jokstes “Klepernieku pagasta zvaigzne” ir visskatītākā un pelnošākā izrāde. Izpārdota ir arī Monikas Zīles “Rūžys byudu golūs”.

 

Tātad visdrīzāk runa ir par radošu un māksliniecisku atradumu un veiksmi. Acīmredzot risinājums rodams visu kopīgā vēlmē meklēt latviešu autorus, spējā viņiem piedāvāt interesantas iespējas. Jo vienīgi latviešu lugās – gan klasiskās, gan modernās – uz skatuves varam redzēt tieši latviešu mentālo pasauli un mūs pašus. Šoceturtdien Latvijas Teātra darbinieku savienība darīs zināmus tradicionālajām “Spēlmaņu nakts” balvām nominētos uzvedumus un teātra māksliniekus. Vai oriģināldramaturģiju nevarētu veicināt arī ar atsevišķu nomināciju? Manuprāt, nav īsti lāgā, ja par balvu nominācijā “Gada latviešu autora iestudējums” ar Raini spēkiem mērojas Māra Zālīte vai Inga Ābele.

 

Skatītāju apmeklētākie latviešu autoru darbu iestudējumi 2011./2012. gada sezonā Latvijas teātros (Lielā zāle)

Teātris Autors Luga Apmeklētāju skaits
Nacionālais Danskovīte “Latgola.lv” 63 240
Daile R. Pauls, Evita Sniedze, Leons Briedis “Marlēna” 34 191
JRT Alvis Hermanis un aktieri “Ziedonis un Visums” 10 780
Liepājas Rainis “Pūt, vējiņi!” 10 000
Valmieras Lauris Gundars “Advents Silmačos” 5199
Daugavpils Kristīne Jokste “Klepernīku pogosta zvaigzne” 1930
M. Čehova Rīgas Krievu teātris Inga Ābele “Labās asinis” 5000

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vērtē “Latvijas Avīzes” lasītāji

Vizma Zīle (Rīga): “Man jau visvairāk iet pie sirds latviešu autoru lugas. Nacionālajā teātrī ļoti patika “Vadonis” un arīdzan sezonas atklāšanas uzvedums “Tikai tā”. Vēl tagad acu priekšā noslēguma aina ar bērnu ratiņu virteni uz skatuves. Man bija pārsteigums, cik patiesībā lieliski ir ne vien teātra vecmeistari, bet arī jaunie aktieri.”

Dace Spridzāne (Rīga): “Neesmu apmeklējusi visas izrādes, taču ir sajūta, ka latviešu autoru darbu uz skatuves varētu būt vairāk. No sirds žēl, ka nekādi nevaru dabūt biļetes uz Nacionālā teātra “Skroderdienām”. Esot labs gabals. Bet Dailē mani aizkustināja “Cīrulīši”.”

Rihards Melgailis (Vecumnieki): “Nacionālajā teātrī ar baudu noskatījos izrādi “Leo. Pēdējā bohēma”. Tajā gan daudz aizkustinoša un izzinoša par tiem laikiem, gan labi izdevusies sasaiste ar mūsdienu personāžiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+