Kultūra
Kultūrpolitika

Latviešu “Zirgs” un citi zvēri pasaulē: konkurētspējīgā grāmatu māksla0


Ilzes Dambes ilustrācija topošajam Ulda Ausekļa dzejas krājumam “Četras otas”.
Ilzes Dambes ilustrācija topošajam Ulda Ausekļa dzejas krājumam “Četras otas”.
Publicitātes foto

Aizvadītajā nedēļā latviešu bērnu grāmatu māksla piedzīvoja divus notikumus – Berlīnes kultūras kafejnīcā “OstPost Berlin” 30. novembrī notika latviešu autoru pēcpusdiena, kurā varēja noklausīties gan Ineses Zanderes lasījumus, gan arī piedalīties radošā darbnīcā kopā ar mākslinieci Ūnu Laukmani, vienu no bērnu iemīļoto Lupatiņu tēlu māmiņām.

Savukārt tepat Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, tika atklāta Kārļa Skalbes klasiskās pasakas “Kaķīša dzirnavas” jaunizdevumam veidoto mākslinieces Ievas Jurjānes darbu izstāde.

Šis ir arī laiks, kad vēl līdz 7. janvārim var iesniegt pieteikumus ikgadējā Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele”.

Turklāt nupat Kultūras ministrija izsludinājusi jaunu, 60 000 eiro vērtu konkursu grāmatu mākslas kvalitātes vērtēšanai un popularizēšanai.

Savukārt nedaudz vairāk kā pusgads apritējis kopš Londonas grāmatu tirgus, kuram speciāli tapa divi ļoti atšķirīgi izdevumi, kas iepazīstina ar Latvijas grāmatu mākslu.

Platformas “Latvian Literature” katalogs – albums “Zirgs” – apkopoja sastādītājas Santas Remeres uzaicinātu 20 rakstnieku un tikpat mākslinieku radošo devumu.

Starp albumā pārstāvētajiem rakstniekiem bija Inese Zandere, Kārlis Vērdiņš, Ieva Melgalve, Jānis Joņevs, Luīze Pastore un citi populāri rakstnieki, kā arī dažādu paaudžu mākslinieki – Anete Melece, Elīna Brasliņa, Gundega Muzikante, Anita Paegle, Reinis Pētersons, Vivianna Maria Stanislavska, Juris Petraškevičs, Aleksejs Naumovs, Maija Kurševa un citi.

Rakstnieka un mākslinieka duetu noteica izloze, kā arī tam tika piešķirts valsts finansējums. Reaģējot uz šo izdevumu, kuru vairāki lielie izdevēji uzskatīja par necaurspīdīgi veidotu un tādu, kas nereprezentē visu grāmatniecības nozari, Latvijas Grāmatizdevēju asociācija (LGA) par pašu izdevēju līdzekļiem Londonas grāmatu tirgum izveidoja lietišķu latviešu grāmatu mākslinieku katalogu, ievietojot informāciju praktiski par visiem grāmatu māksliniekiem, kuri paši to vēlējās, un viņu darbu paraugus.

“KZ” noskaidroja, vai jau šobrīd iespējams noteikt, cik nozīmīga bijusi šo simtgades laika aktivitāšu ietekme uz latviešu grāmatu mākslas starptautisko atpazīstamību.

Atdevi noteikt neiespējami

Noteikt abu tikko minēto izdevumu atdevi gan nav iespējams, un diezin vai to precīzi vispār varēs izmērīt, tā kā izdevēji un mākslinieki sastopas visdažādākajos veidos, turklāt nav nekāda atskaites mehānisma pēc tam, kad izdevums aizgājis pasaulē.

LGA direktore Dace Pugača teic, ka apskatīt katalogu nereti nākot dažādu reklāmas aģentūru pārstāvji, tas bija arī pārdošanā. Pati redzēju katalogu šķirstām stendā Londonā, tur tam uzmanību pievērsa un jaunas idejas teicās atradusi arī izdevniecības “Emma Press” dibinātāja Emma Raita, kura jau sadarbojusies ar vairākām latviešu grāmatu māksliniecēm.

“Latvian Literature” pārstāves norāda, ka vieglāk “nosvērt” ieguvumus no platformas rīkotajiem starptautiskajiem semināriem. Nupat latviešu valodā iznākušas divas grāmatas, kurās sadarbojusies māksliniece Elīna Brasliņa un amerikāņu–spāņu rakstnieks Laurenss Šimels

Inga Bodnarjuka-Mrazauska, platformas “Latvian Literature” vadītāja, Elīnu Brasliņu uzskata par vienu no šobrīd starptautiski konvertējamākām latviešu grāmatu māksliniecēm, kurai patlaban top grāmatas Īrijas un Beļģijas izdevniecībās, bet sadarbība ar Laurensu Šimelu izveidojusies tieši bērnu literatūrai veltītā semināra laikā Rīgā.

Platforma “Latvian Literature” organizējusi arī latviešu grāmatu mākslinieku viesošanos Lielbritānijā. Tā grāmatu dizainere, ilustratore un autore Rūta Briede – viņas grāmata “Kaiju karalienes noslēpums” iznāca angļu tulkojumā Lielbritānijas apgādā “Emma Press” – šovasar viesojās Bredfordas festivālā, savukārt Oksfordā festivāla “Alises dienas” ietvaros izveidotajā izstādē “Mūžīgais tējas laiks”, kas radīta 2015. gadā par godu Lūisa Kerola grāmatas “Alise Brīnumzemē” 150 gadu jubilejai, līdz ar 72 māksliniekiem no 18 valstīm piedalījās Gundega Muzikante, Anita Paegle un Aleksejs Naumovs no Latvijas.

Te gan jāpiebilst: gan Gundega Muzikante, gan Anita Paegle, gan Aleksejs Naumovs un daudzi citi Latvijas grāmatu mākslinieki bijuši pazīstami ārpus Latvijas robežām ilgāku laiku.

Piemēram, Anitai Paeglei bijušas vairāk nekā desmit personālizstādes Latvijā, Francijā, Polijā, Itālijā un Čehijā, Krievijā, viņa divas reizes nominēta prestižajai Hansa Kristiana Andersena balvai grāmatu mākslā.

Gitas Okonovas-Treices ilustrāciju oriģināli grāmatām “Ķiparu, ļerpatu čieps” un “Kafka un ceļojošā lelle” divus gadus ceļojuši pa Japānu, turklāt ilustrācijas grāmatai “Kafka un ceļojošā lelle” 2013. gadā iekļautas pasaules skaistāko grāmatu sarakstā Leipcigas grāmatu izstādē, bet šoruden viņas ilustrāciju izstāde bija atvērta Parīzes “Germaine Tillion” bibliotēkā.

Baltijas grāmatu mākslas konkursā 2014. gadā diplomu saņēmusi Anetes Meleces ilustrētā Ingas Gailes dzejoļu grāmata “Vai otrā grupa mani dzird?”. Elīna Brasliņa un Anna Vaivare ilustrējušas britu autoru grāmatas. Diemžēl apkopojums par latviešu grāmatu mākslinieku veikumu un panākumiem nav ticis veidots.

Mākslinieki: katalogus vajag!

Ko par līdzdalību grāmatu katalogos domā paši mākslinieki? Anita Paegle uzskata – darbs pie “Zirga” bijusi ļoti interesanta pieredze: “Tik daudz mākslinieku, tik dažādi rokraksti, priecājos, ka esmu nokļuvusi tādā kompānijā, tā ir sajūtu bauda, kas mainās līdz ar katra mākslinieka zīmēto pasauli.” Viņa arī atzīst – pēc izdevuma jutusi izdevēju interesi, jo katrs jauns katalogs ir solis uz priekšu, taču rezultāts vēl tiekot gaidīts, jo “viss notiek ļoti lēni”.

Arī Signe Ērmane uzskata – katalogi ir vajadzīgi, un ļoti labi, ka līdzās ir gan konceptuāli izdevumi kā “Zirgs”, gan lietišķi kā Grāmatizdevēju asociācijas veidotais. “Domāju, visiem ilustratoriem būtu vienāda atbilde, ka vajag. Protams, Latvijā daļa sabiedrības māksliniekus zina, bet, ja dodas uz kādu starptautisku grāmatu gadatirgu, kuros Latvija sākusi nopietni piedalīties, tie ļauj iegūt priekšstatu par šo jomu.”

Arī Gundega Muzikante ir par mākslinieku katalogiem, un pieredze “Zirga” tapšanā viņai šķiet ļoti īpaša. “Man krita Ulda Ausekļa stāsts, un domāju – ļoti veiksmīgi, jo Auseklis ir romantiķis, un tas saskan ar manu romantisko dabu.”

Māksliniece atklāj, ka īsajā stāstiņā par zirgu, kas skaitīja zvaigznes, bijusi brīnišķīga noskaņa, kas ļāvusi iedarbināt iztēli, zināšanas par zvaigznājiem un papildināt esošos un zināmos ar Sienāža zvaigznāju, Kaķa zvaigznāju un citiem.

Gundega Muzikante domā – ja līdzīgu albumu veidotu nākotnē, atkal varētu izvēlēties citu tēmu, citus rakstniekus un māksliniekus, lai veidotos plašāka aina: “”Zirgs” ir konceptuāls izdevums, kam izvirzīta tēma un virsuzdevums, tas kalpo kā albums, kā stāstu krājums, un šāda veida izdevumā apjoma dēļ nebūtu iespējams pārstāvēt, piemēram, simt autorus un māksliniekus.”

Tomēr viņa ļoti pozitīvi vērtē arī lielo ilustratoru katalogu, ko LGA paspējusi izdot uz gadatirgu: “Tajā parādās plašāks spektrs, kaut arī varbūt ne gluži pilns, jo noteikti ir mākslinieki, kas netika pārstāvēti. Man, to atverot, pat bija sajūta, ka tas nav vienas valsts ilustratoru katalogs, bet gan starptautisks, jo tajā redzamas ļoti dažādas pie­ejas grāmatu mākslai.”

Ja Kultūras ministrija plāno turpināt latviešu literatūras popularizēšanu ārvalstīs, ilustratoru katalogu regulāra izdošana noteikti būtu jāieraksta plānos, turklāt būtu vēlams, lai līdzvērtīgi noteikumi ir gan lietišķajiem, gan konceptuālajiem izdevumiem, jo tie viens otru papildina.

Arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, gleznotājs un arī vairāku skaistu grāmatu ilustrators Aleksejs Naumovs atzīst: jo vairāk dažādu izdevumu par tiem, kas strādā grāmatu mākslas jomā, jo labāk. Lietuvieši, igauņi un poļi esot krietni aktīvāki par mums katalogu veidošanā – Lietuvā šogad iznācis pat mūsu grāmatu māksliniekiem veltīts izdevums. “Cik zinu, pie mums nekā līdzīga ne par lietuviešu, ne igauņu māksliniekiem nav,” atzīst Aleksejs Naumovs.

Savukārt igauņu ilustratore Vīve Nora ir kuratore bērnu rakstniecības un ilustratoru izstāžu zālei, tieši viņas vadībā tapusi arī Lielbritānijā pabijusī izstāde “Alise Brīnumzemē”, kurā bija pieaicināti 20 ilustratori no teju 15 valstīm, arī Latvijas.

Kopumā patlaban situācija grāmatu mākslā Latvijā esot cerīga, atzīst Naumovs, jo interese par šo jomu parādījusies ne tikai grafiķiem, bet arī gleznotājiem. Starp citu, tieši šonedēļ Tallinas ielas kvartālā apskatāma LMA Grafikas katedras Ilustrāciju kursa studentu darbu izstāde “Māja”, kur var iepazīt jauno un topošo grāmatu mākslinieku idejas.

Mākslinieka un rakstnieka alķīmija: kā top grāmatu tēli

Signes Ērmanes ilustrācija Ulda Ausekļa krājumam “Bante un tante”.
Publicitātes foto

Sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks, un daudzu vecīšu dāvanu maisā noteikti būs arī grāmatas. Īpaši bērniem domātie izdevumi Latvijā tradicionāli bijuši bagātīgi ilustrēti, turklāt ne tikai pavisam mazajiem domātie – arī lielāku bērnu un pat pusaudžu grāmatās atrodamas gaumīgas, pārdomātas ilustrācijas. Arī pasaulē noticis pavērsiens ilustrētu grāmatu virzienā, tādēļ Ziemassvētku noskaņā jautājām pazīstamiem grāmatu māksliniekiem, kā top viņu tēli.

Mākslinieka un rakstnieka mijiedarbība grāmatas tapšanas procesā savā ziņā līdzinās alķīmijai – divi saskaitāmie šajā gadījumā rada nevis summu, bet gan gluži jaunu pakāpi, kur ilustrācijas ne tik daudz attēlo uzrakstīto, kā iztēlojas un parāda lasītājam arī nepateikto, vidi, kurā notiek darbība, vai tēla īpatnības.

Signe Ērmane stāsta, ka viņai mākslinieka darbs šķiet līdzīgs režisora veikumam: “Viņš gan izvēlas tēlus kā aktierus, gan tos apģērbj, jo arī apģērbs raksturo emocijas un to, ko tēls katrā ilustrācijā dara.” Signei Ērmanei daudz sanācis ilustrēt Ulda Ausekļa grāmatas. Izveidojusies jauka sadarbība, un viņa gatava pastāstīt, kā top tēli.

“Drīz jau būs 20 gadi, kopš sadarbojos ar Uldi, parasti viņš man iedod savus dzejoļus, es vispirms izlasu visu krājumu, lai iegūtu priekšstatu par noskaņu, un, kad lasu otrreiz, manī jau krājas iespaidi un pirmās domas. Tās pieskicēju, un tad sākas nākamais posms, kad jau ķeros pie maketa, domājot kompozīciju un tēlus. Sākumā tās ir mazas skices, 3×5 cm, pēc tam zīmēju brīvi uz A4 lapas ar zīmulīti, ar roku to dzejoļa daļu, kas, kā man šķiet, visvairāk noderētu ilustrācijai.”

Tā kādā dzejolī, kur kurmīši rakušies viens pie otra, māksliniece uzzīmējusi brīdi, kad abi jau satikušies un dejo – un ļoti bijis jāpiedomā, lai būtu skaidri redzams, ka kurmīši tieši dejo, nevis kustina ķepas vai vienkārši stāv.

Savukārt citas grāmatas “Bante un tante” tituldzejolī galvassāpes sagādājis tantes tēls: vispirms tā iznākusi pārāk jauna, turklāt vēl, pēc dzejnieka atzinuma, pārāk līdzīga kādai latviešu politiķei. Nācies tēlu diezgan jūtami pārveidot.

Tāpat ļoti svarīga esot vide: kad ilustrēta Jura Zvirgzdiņa grāmata “Knorke! Jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu”, kurā darbība galvenokārt risinās Vīnē, palīdzējis gan tas, ka pati šajā pilsētā bijusi, gan arī fotogrāfes Māras Brašmanes uzņemtie attēli.

“Lasītājam jāsajūt, ka tā ir cita vide – tā var būt Mocarta konfekšu pārdevēja vai apgleznotās sienas, zirgu pajūgi,” prāto māksliniece.

Māksliniece Anita Paegle šobrīd strādā pie grāmatas “Rožu spoks”, kas, cerams, iznāks vēl šogad un būs dāvana Rundāles pils ilggadējam saimniekam Imantam Lancmanim. “Brīnišķīgi atceros to brīdi, kad man radās šī ideja,” stāsta māksliniece, kurai Bīrona celtajā pilī Elizabete Bīrona uzdāvināja pasaku grāmatu.

“Tu saproti, ko gribi zīmēt, un saproti arī, ka tas notiks uz citas grāmatas rēķina, jo strādāju īpatnējā, ļoti lēnā akvareļa tehnikā, viena grāmata man prasa aptuveni divus gadus,” stāsta māksliniece. Tādēļ ļoti svarīga esot pacietība un spēja iecerētos tēlus nepazaudēt.

Anita Paegle priecājas, ka par topošās grāmatas dizainu rūpējas Rūta Briede, un smejas – kad pirms daudziem gadiem vēl Latvijas Mākslas akadēmijā par grāmatu dizainu un maketu stāstījis zinošais Valdis Villerušs, tas nešķitis interesanti, galvenais bijis zīmējums. “Tagad es saprotu, ka tas ir svarīgi, bet man prieks, ja to izdara kāds cits, jo tā ir Rūta, ar kuru mums sakrīt uzskati, un es ar prieku gaidu gatavo grāmatu,” saka māksliniece.

Fragments no Ievas Jurjānes ilustrācijas Kārļa Skalbes pasakai “Kaķīša dzirnavas” (izdevniecība “Latvijas Mediji”).
Publicitātes foto

Māksliniece Ieva Jurjāne stāsta, ka, veidojot ilustrācijas grāmatai, ietekmējas no darba kino: “Kopš strādāju pie kino, nereti maniem zīmējumiem ir it kā kadrējums. Iztēlojieties, kā strādājam pie filmas, – sēžam kopā ar režisoru un operatoru, izrunājam, kam katrā kadrā jānotiek, izlemjam, vai būs tuvplāns, vidējs plāns vai arī “ainava ar stafāžu” – nelielu cilvēka figūriņu. To visu uzzīmējot, sanāk tāds kā komikss. Grāmatas ilustrēšana ir brīnišķīgs luksuss, jo man nav jāsaskaņo viedoklis ar režisoru un operatoru, bet varu to veidot tādu, kā man pašai liekas atbilstoši. Arī grāmatu vispirms izstrādāju “pa kadriem”, attīstībā, jo tā manā uztverē jāveido tāda, lai, vēl nesākot lasīt un tikai pāršķirstot, izietu cauri stāstam.”

Gundega Muzikante stāsta – visinteresantāk ir zīmēt tēlus, kuriem nav prototipa realitātē un par kuriem paši rakstnieki lāgā nezina, kā tiem vajadzētu izskatīties. “Teiksim, ja ir dzejolis par mājiņu, kuru uzzīmējis bumbulītis, skaidrs, ka jāzīmē bumbulītis, un viņā jābūt cilvēciskām iezīmēm, lai var komunicēt ar ārpasauli – jāpiezīmē actiņas, rociņas, kājiņas. Bet, piemēram, Lindas Šmites grāmatā “Aušas un tiepšas” rakstniece pati nezināja, kādiem jāizskatās tiepšām. Man ļoti palīdzēja tas, ka esmu daudz zīmējusi dabas tēlus, nodevusies augu studijām – kādi ir ziedi, lapas un drīksnas, un visas šīs zināšanas par augu detaļām, kombinējot dažādos variantos, var brīnišķīgi izmantot tēlu veidošanā.”

Tāpat palīdzot ieradums pētīt cilvēkus – to, kādas viņiem ir ausis, deguni, acis: “Tā ir milzīga daudzveidība, un es domāju – no tā, ka vēro, kaut kas arī nosēžas vizuālās atmiņas apcirkņos, un, radot tēlus, to var arī pavilkt laukā un izmantot.”

LA.lv