Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. jūnijs, 2015
Drukāt

Latvijas ezeru peldošās salas. Kur meklēt šos dabas brīnumus, iesaka Guntis Eniņš (8)

Foto - no grāmatas "Nezināmā Latvija"Foto - no grāmatas "Nezināmā Latvija"

Ezeri lido, salas peld, akmeņi aug, pilis nogrimst un paliek ezeru dzelmē, pīles izpeld pilskalniem cauri. Kur te patiesība? Katrai teikai, arī visneticamākajai, vēstures dziļumos slēpjoties kāds patiesības grauds. Bet par peldošām salām taču teiku nav.

Es esmu atradis desmitiem aizmirstu dižakmeņu, atklājis daudzas alas un pazemes ezerus, un slepenas buramzīmes uz klintīm, esmu uzgājis arī nezināmus pilskalnus.

Esmu apzinājis tūkstošiem dižkoku, bet peldošas salas vēl nebiju redzējis. Tāpēc sāku pieņemt, ka peldošās salas ir tikai tāda izdoma un pārspīlējums kā mednieku stāsti; kaut gan dažādos rakstu avotos peldošas salas šad tad ir pieminētas. Bet nebija redzēta neviena dokumentāla fotogrāfija ar peldošu salu.

Manu brīnumu garajā virtenē peldošas salas atpeldēja tikai 2007.  gadā pie Vidzemes robežas ar Latgali. Par to jāpateicas foto vecmeistaram Jānim Elmeram. Viņš mūs noveda kalnu ielejā pie maza, maza aizaugoša ezeriņa, kurš nav atrodams nevienā kartē, jo tā lielums nesasniedz pat hektāru. Kā dzeltenzaļas laivas ar baltu bērziņu mastiem pie krasta stāvēja 13 salas, tik lielas kā piepūšamās gumijas laivas un arī lielākas. Ezera krasts šūpojās kā batuta tīkls. Tomēr Edmunds Cepurītis, jaunākais un vieglākais no mums, spēra platu ķengurlēciena soli uz mazās salas no šūpīgās ezermalas. Izskatījās, ka pieredzējis bocmanis ielec glābšanas laivā. No kāpiena inerces sala viegli sakustējās un svinīgi atpeldēja no krasta.

Nu jauneklis ar visu mugursomu bez airiem slīdēja virs noslēpumainā ūdens bezdibeņa. Mēs stāvējām līganā krastā kā šūpolēs un fotografējām brīnumu. Peldošās salas vienā galā kā zaļa bura šūpojās piecus metrus garš bērziņš. Edmunds nolika mugursomu, notupās, noliecās pār salas bortu un abām plaukstām sāka airēties pa ūdeni; un sala lēnām, bet paklausīgipeldēja pa mežezera spoguli, kurā kā lieli gredzeni izplatījās Edmunda saviļņojums. Citas salas kā laivas ostā stāvēja rindā ezera šaurumā. Ar koku pastumjot, mēs palaidām ezerā vēl dažas salas.

Edmunda veiksmīgā un skaistā peldējuma iedrošināti, arī mēs, vēl citi divi, uzkāpām katrs uz savas salas, lai visi kopā braukātu ar salām: tas bija vēl brīnumaināk nekā rāpot pa nezināmām alām. Salām bija cietas, stāvas malas, tas ļāva ar šādu salu cieši piebraukt pie ezera slīkšņas krasta, kuram arī bija cieta, stāva mala. Un tāpēc samērā droši varēja uzkāpt un nokāpt no peldošās salas, kaut arī tā atradās virs tumša nezināma dziļuma akača. Salas nebija apaugušas ar gariem meldriem. Tās bija gandrīz kailas, ja neskaita zemu sūnu un dažus nelielus vientuļus kokus. Dzeltenzaļganajā sūnā kā asins lāses jau sārtojās dzērveņu ogas.

Ezera dibenu ar 5m garu koku nevarēja uztaustīt. Salas biezumu nebija iespējams noteikt, jo bija bail laisties šādā nezināmu briesmoņu ūdenī. Ar izplestām kājām es sāku šūpot savu salu; un tā patiešām vareni šūpojās kā laiviņa viļņos, kamēr biedri mani brīdināja: “Uzmanies! Tūlīt tu savu salu apgāzīsi un dabūsi peldēt nezināmos ūdeņos!”

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Arī manā mazajā ezeriņā ( Vērsītis ) ir peldoša saliņa — apmēram 6–7 metri platumā un ap 15 garumā . Peldās pa ezeriņu atkarībā no vēja virziena.

  2. Ir, ir Kāla ezerā peldošās salas 🙂 Bet nebiju iedomājusies, ka Latvijā to ir tik daudz 🙂

  3. Pirms gadiem 30-40 it mans kaimiņš zināja stāstīt,ka zinot peldošu salu nelielā meža ezerā Kurzemes
    pusē .Orintieris -ceļš Kuldīga-Graudupe .Dažus km aiz Graudupes pa ,, labi” ceļš mežā pa kuru jābrauc
    km vai vairāk un tad ,,kreisajā” pusē tas atrodams.
    Toreiz ,viņš stāstot zināja teikt,ka kaut kur uz šādas nelielas saliņas dzērveņu lasītāji sanākuši šādas
    salas vienā malā un ….sala sākusi grimt,līdz ,,apmetusi kūleni” un visi ogotāji vairs nav bijuši atrodami.

  4. Kādreiz peldošās salas bija arī Ungurpils ezerā. Sen nav būts tajā pusē – varbūt jau pieaugušas pie krasta un privatizētas?

  5. Ungurpils ezerā kādreiz bija lielas 3 un vairākas mazas peldošas salas . Savā bērnībā esmu pa salu taciņām staigājusi , lasījusi dzērvenes . Dažreiz uz tām varēja nokļūt no krasta ,dažreiz tikai piebraucot ar laivu. Uz tām auga lieli bērzi ,alkšņi ,pavasarīsaldi smaržoja ziedošie pūpoli…Brīnišķīgas atmiņas . Dīvāinākais tas , ka nemaz nevajadzēja citreiz lielu vēju , lai tās ceļotu.

  6. Ungurpils ezerā salas peld un bieži. Un uz visām ir koki. Lielo salu pati nesen nofilmēju, tā kā nevajadzētu rakstīt nepārbaudītu informāciju.

  7. Cik zinu Ungurpils ezerā joprojām 2 lielas salas ir gana kustīgas un peldošas. Tā ka nevajadzētu izmantot terminu ”bijušas”. Tās joprojām IR un peld!

  8. Ungurpils ezerā vairākas salas joprojām peld. Arī tā ar bērziem.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+