Latvijā

Pierunāt Krieviju atgriezties pie sarunu galda. Saruna ar Polijas vēstnieci Evu Dembsku2

Foto – Valdis Semjonovs

Jau divus mēnešus Latvijā strādā jaunā Polijas vēstniece Eva Dembska. Viņa ir karjeras diplomāte un specializējusies ES un Baltijas jūras valstu sadarbības jautājumos. “LA” ielūdza vēstnieci uz redakciju, kur ar viņu par Polijas attiecībām ar Latviju, Krieviju un attieksmi pret ģeopolitisko situāciju reģionā sarunājās žurnālisti Valdis Bērziņš un Ģirts Vikmanis.

Ģ. Vikmanis: – Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par Latviju, un kādus uzsvarus liksiet savas kadences laikā mūsu valstī?

E. Dembska: – Jau vairākas nedēļas esmu Latvijā, un mani iespaidi ir pozitīvi. Esmu priecīga, ka varu te strādāt, jo Latvija Polijai ir ciešs sabiedrotais ES un NATO, kā arī Baltijas jūras padomē, un šajās organizācijās mūsu valstīm daudzos jautājumos ir vienāda pozīcija. Savas kadences laikā Latvijā, ņemot vērā situāciju reģionā, uzsvaru pārsvarā likšu uz sadarbību politikas, drošības un ekonomikas jomā. Mums ir arī daudz kopīgu tematu, sadarbojoties Baltijas jūras reģionā. Vēsture pierādījusi – jo labāk esam tajā integrēti un jo ciešākas ir mūsu saites, jo labākas veidojas mūsu tirdzniecības attiecības. Savā darbā lielu uzsvaru likšu uz sadarbību ar Latvijas poļu minoritāti, kas ir ļoti lojāla Latvijas valdībai un labi iekļāvusies vietējā sabiedrībā. Tāpat Latvijai un tās iedzīvotājiem rādīšu moderno Poliju. Jūlijā Polija sāks savu prezidentūru Baltijas jūras valstu padomē, un mēs vēlamies, lai reģionā starp dažādu valstu nevalstiskajām organizācijām, medijiem, izglītības iestādēm un vietējām pašvaldībām būtu pēc iespējas vairāk savstarpējo saišu un sadarbības tīklu. Jo vairāk tādu būs, jo labāk. Ar ES un Baltijas jūras problemātiku strādāju vairāk nekā piecpadsmit gadus.

– Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un to, ka uz Poliju rotācijas kārtībā nosūtīti NATO sabiedroto spēki, jājautā: vai Polija jūtas droša?

– Mēs pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem iestājāmies NATO, lai uzlabotu drošību, un mēs paļaujamies uz alianses kolektīvās drošības sistēmu. Jūtamies droši un esam priecīgi par NATO samita lēmumiem Velsā, arī par lielāku sabiedroto klātbūtni rotācijas kārtībā mūsu reģionā. Polijai nākamā gada jūlijā jāorganizē nākamais NATO samits, tādēļ vēlamies uzzināt arī Latvijas pieredzi, kas rīkoja samitu Rīgā 2006. gadā. Pašlaik gan NATO ir citāda alianse nekā pirms desmit gadiem, turklāt arī situācija mūsu pasaules daļā ir mainījusies. Polija ir gatava ciešākai sadarbībai militārajā jomā gan ar Baltijas valstīm, gan ar saviem kaimiņiem Centrāleiropā.


V. Bērziņš: – Kā vērtējamas Polijas un Krievijas attiecības?

– Mūsu attiecības ir grūtas. Krievija ir pārkāpusi starptautiskās tiesību normas, veicot Krimas aneksiju. Pašlaik attiecībās starp Krieviju un Rietumiem valda lielākā krīze kopš aukstā kara beigām. Polija robežojas ar Ukrainu, kas tagad ir iesaistīta karā. Polija uzskata, ka dalība ES un NATO dod mūsu valstij papildu drošību. Mums ir jānodrošina ES vienotība, un mums nav jāļaujas dažādiem mēģinājumiem to ietekmēt un attiecībās ar Krieviju atgriezties pie “bizness kā parasti” stratēģijas. Izšķirošā rīcība, lai atgrieztos pie normālām attiecībām, ir jāveic Krievijai, pirmkārt jau izpildot Minskas vienošanos.

– Kā ir ar Krievijas propagandas draudiem, kuru nozīmi uzsvēris arī Polijas ārlietu ministrs Gžegožs Shetina. Vai Krievijas propaganda ietekmē cilvēkus Polijā?

– Krievija mēģina būt ļoti aktīva informācijas jomā, bet poļiem atšķirībā no Latvijas iedzīvotājiem Krievijas propagandas televīzijas kanāli nav tik viegli pieejami. Turklāt esam imūni pret Krievijas propagandu, esam pret to neuzņēmīgi. Krievijas propaganda ir bīstama ne tikai Latvijai un tās pilsoņiem, bet arī Krievijas iedzīvotājiem. Krievijas kanāli veido negatīvu Polijas tēlu Krievijas sabiedrības apziņā. Tomēr vēlos nošķirt līmeņus attiecībās ar Krieviju – politiskajā līmenī Polijas un Krievijas attiecības nav ideālas, bet pavisam citādas, ja lūkojamies uz attiecību cilvēcisko dimensiju. Daudzus poļus aizrauj krievu klasiskā kultūra – opera, teātris, literatūras dižgari. Un šeit mēs redzam atšķirību starp nāciju un režīmu. Mums ir svarīgi kontakti starp cilvēkiem, tāpēc ir atvieglots robežšķērsošanas režīms ar Kaļiņingradas apgabalu un šo iespēju izmanto ļoti daudz cilvēku – pērn mūsu robeža šeit no abām pusēm tika šķērsota 6,5 miljonus reižu, un tas liecina par labiem cilvēciskiem kontaktiem.

– Bet vai jūs apzināties, ka liela daļa Krievijas iedzīvotāju ir gatavi pieciest grūtības? Viņiem radies mīts, ka Krievija pakāpjas no ceļiem un kļūst varenāka, un viņi ir lepni, ka pasaule baidās no Krievijas…

– Mums nepieciešama skaidra un vienota ES pozīcija. Krievija nenoliedzami ir būtisks ES partneris. Ikviena ES dalībvalsts vēlētos tirdzniecību ar Krieviju, jo no sankcijām un Krievijas embargo ir cietušas abas puses. Tomēr mums jāturas pie starptautiskās sabiedrības atzītiem principiem un vērtībām. Kopš beidzies 2. pasaules karš, šajā pasaules daļā vairs nav bijis karu. ES tika izveidota, lai izvairītos no tālākiem militāriem konfliktiem un lai bijušajiem kara pretiniekiem dotu iespēju sadarboties miera apstākļos un veidot attiecības. ES bija pievērsusies ekonomisko krīžu risināšanai un konkurētspējas celšanai. Polija iestājās ES, jo tajā redzējām garantiju mūsu brīvībai – labāk būt daļai no lielākas organizācijas nekā būt vieniem pasaulē. Būtiska ir Eiropas vienotība. Lai Krievija nemēģinātu to šķelt, mums ir jāatgādina, ka tai jāievēro Minskas vienošanās un jāpanāk karaspēka izvešana no Ukrainas austrumiem. Sankcijas ir miermīlīgs līdzeklis. Mūsu mērķis nav ar tām sagraut Krieviju, bet gan pierunāt Krieviju atgriezties pie sarunu galda, nodrošināt, lai situācija normalizējas un būtu iespējama atgriešanās pie normālām attiecībām ar Maskavu, arī ekonomiskām attiecībām.


Ģ. Vikmanis: – Kādu atbalstu Polija sniedz 
Ukrainai?

– Polija un Ukraina ir dzīvojušas viena otrai kaimiņos gadsimtiem ilgi, esam dzīvojuši pat vienā valstī. Ir bijusi gan laba, gan slikta vēsturiskā pieredze. Mūsu, kā arī visas Eiropas interesēs ir, lai Ukraina būtu stabila, uzticama un demokrātiska valsts. Mums ir iespēja palīdzēt Ukrainai tās izvēlētajā ceļā. Tāpat kā mēs lēmām par savu ceļu 20. gadsimta 80. gadu beigās, tā tagad Ukraina ir izvēlējusies, kurā virzienā tā vēlas doties. Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis uzsvēris, ka bez brīvas Ukrainas nav brīvas Polijas. Mēs palīdzēsim Ukrainai reformu ceļā – pašvaldību, likumdošanas reformās, pretkorupcijas pasākumu nodrošināšanā, enerģijas taupīšanā. Viens no divpusējiem projektiem paredz arī Polijas un Ukrainas jauniešu padomes izveidošanu. Piemēram, energotaupības uzlabošanai nesen esam piešķīruši Ukrainai aizdevumu 100 miljonus eiro.

V. Bērziņš: – Polija bieži ir runājusi par enerģētisko neatkarību. Vai Polijas balsi šajā jomā sadzird arī ES līmenī?

– Energoresursu piegādes jautājums mums ir ļoti svarīgs, jo tas saistīts ar drošību un ir politisks līdzeklis dažām energoresursu piegādātājvalstīm. Eiropas Komisija februārī nāca klajā ar dokumentu, kas veido ES enerģētiskās ūnijas pamatus, raksturo tās dažādus aspektus – enerģijas piegādi, enerģijas patēriņa mazināšanu un kaitīgo izmešu mazināšanu, kā arī pētniecību un attīstību enerģētikas jomā. Vienošanas par enerģētisko ūniju, kurā piedalās 28 valstis, būs citādāka nekā Polijas sākotnējais piedāvājums. Bet būtiski ir tas, ka ES sākas diskusijas saistībā ar noslēgto energoresursu piegādes līgumu atvērtības un pārskatāmības nepieciešamību, lai tie atbilstu ES likumiem. Pozitīvi vērtējams arī tas, ka šajos līgumos nevarēs iekļaut liegumu reeksportēt energoresursus. Otrs būtisks elements enerģijas ūnijā ir solidaritāte: ir nepieciešams pēc iespējas vairāk starpsavienojumu – jo vairāk to būs, jo būsim enerģētiski neatkarīgāki. Polija šogad pabeigs savu sašķidrinātās gāzes termināli. Lietuvai ir terminālis Klaipēdā. Būtiski ir būvēt starpsavienojumus ar Latviju. Tie ir dārgi projekti, bet ļoti, ļoti nepieciešami.


Ģ. Vikmanis: – Kādas jūsu vērtējumā ir Latvijas un Polijas tirdzniecības attiecības?

– Mūsu savstarpējās tirdzniecības apgrozījums pērn palielinājās par 26 procentiem, katru gadu ir bijis pieaugums. Polijas eksports uz Latviju pērn bija 1,62 miljardi eiro, bet no Latvijas Polija importēja preces un pakalpojumus 343 miljonu eiro apmērā. Tirdzniecības bilance ir par labu Polijai. Ja dosieties uz Latvijas veikaliem, atradīsiet daudzas Polijā ražotas preces visām dzīves jomām. Man ir svarīgi, lai Latvijas veikalos būtu augstas kvalitātes piena produkti, dārzeņi un augļi, kā arī dzērieni no Polijas – mūsu piedāvājums lieliski apvieno cenu un kvalitāti. Tikmēr Polijas veikalos no Latvijas nonāk augstas klases ekoloģiskā pārtika un produkti, kuri atrodas veikalu “premium” klases plauktos.

Jāpiebilst, ka Polijai pēc ES noteiktajām sankcijām Krievijai un Krievijas embargo Eiropas pārtikas precēm nav klājies viegli ar jaunu tirgu atrašanu, taču tas ir izdevies. Kopējais Polijas savstarpējās tirdzniecības apjoms ar Krieviju bija krities par deviņiem procentiem, un Krievijas embargo samazināja pārtikas eksportu uz Krieviju par 44 procentiem, un tie bija 500 miljoni dolāru. Polijas uzņēmumi sāka nodarboties ar globālu mārketingu un ieiet jaunos tirgos, pērn mums izdevās pārtikas produktu eksportu kopumā palielināt par septiņiem procentiem. Mūsu būtiskākais virziens bija piedāvāt savus pārtikas produktus Āzijas valstīm, un tas mums izdevās.

V. Bērziņš: – Polijā tuvojas valsts prezidenta vēlēšanas. Kādas ir diskusijas par to norisi?

– Mēs esam tuvu kampaņas beigu fāzei – 10. maijā būs vēlēšanu pirmā kārta, un, ja nepieciešams, tad 24. maijā būs to otrā kārta. Vēlēšanās pieteikušies 11 kandidāti. Līderis ir pašreizējais prezidents Broņislavs Komorovskis, kam, pēc sabiedriskās domas aptaujām, ir ap 43 līdz 48 procentu liels vēlētāju atbalsts. Viņa tuvākajam sekotājam no partijas “Likums un taisnība” Andžejam Dudam ir aptuveni 23 – 28 procentu vēlētāju atbalsts. Vēlēšanu galvenie temati ir drošība, ekonomika, plānotā eiro ieviešana, valsts politika ģimenes atbalstam. Mums tautas vēlēts prezidents ir tradīcija, un esam priecīgi, ka ikviens pilsonis var izdarīt savu izvēli.

LA.lv