Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. jūlijs, 2012
Drukāt

Ļauties karaļu kaprīzēm. Saruna ar Guntaru Ķirsi

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jaunnedēļ no 11. līdz 14. jūlijam norisināsies viens no skaistākajiem šīs vasaras kultūras notikumiem – Senās mūzikas festivāls, kura producents ir Guntars Ķirsis.


 

– Var šķist, kas gan varētu būt vēl atsvešinātāks no publikas ikdienas interešu loka kā Francijas Saules karaļa vai arī Spānijas galma mūzika un gars…

G. Ķirsis: – Un kā tad grāmatas, teātra izrādes, filmas, kas stāsta par sen aizgājušiem laikiem? Tās ļauj ieiet citā pasaulē un aizmirsties no ikdienas raizēm. Un, jā, varbūt arī izjust paša karaļa kaprīzes. Šī mākslas pasaule ir vienīgā iespēja iztēloties laikmetus, kurus mums pašiem nav bijis lemts piedzīvot. Ieiet grandiozajā Doma baznīcā, aizvērt acis un dzirdēt to pašu pirms tūkstoš gadiem skanējušo mūziku, manā uztverē ir vienkārši fantastiski. Ļaujies senajai mūzikai un tu būsi pārcēlies laikā un telpā. Tieši tur ir mūsu festivāla burvība. Senās mūzikas festivāla koncerti ļoti atšķiras no pārējiem. Te gaisotne ir it kā elektrizēta. Pat cilvēki liekas citādi. Esmu savām acīm redzējis ainu: ļaudis bariņos ar programmiņām rokās iet no viena koncertu uz otru, cits citam vaicādami – vai tur biji, vai to dzirdēji? Un vēl Rundāles brīnišķīgais dārzs, plaukumā smaržojošās rozes, pils un šampanietis. Cilvēki šajā festivālā acīmredzami jūtas laimīgi. Senās mūzikas festivālā piedalās mūsu izcilākie. Piemēram, varam būt laimīgi, ka mums ir mākslinieciski augstvērtīgais, visā pasaulē ārkārtīgi pieprasītais Radio koris, kuru šeit varam dzirdēt par vienkārši smieklīgu naudu, salīdzinot ar desmitreiz dārgākām biļetēm Eiropā un citur pasaulē.

– Jā, arī šovasar Senās mūzikas festivālā uzstāsies gan Radio koris, gan orķestris “Sinfonietta Rīga”, pie diriģenta pults stāsies gan Normunds Šnē, gan Andris Veismanis, gan senās mūzikas guru Māris Kupčs. Vai publika nepieprasa jaunus vārdus?

– Jā, mūzikas profesionāļu vidū noris nemitīga domu apmaiņa par to, kā cilvēkus pamudināt pievērsties mūzikas profesijai vispār un jo sevišķi senās mūzikas atskaņojumiem.

 

Senās mūzikas perfekts izpildījums prasa laiku tā apguvei, stilistikas un interpretācijas izpēti, ansambļa saspēles prasmi. Tādēļ nav jābrīnās, ka Latvijā jauni vārdi šajā jomā ienāk palēnām.

 

Šogad pirmo reizi parādījusies jauna mūziķu vienība – senās mūzikas ansamblis “Trakula”, kas festivālā debitēs ar programmu “Spānijas karaļa galma mūzika”. Piemēram, ansam­blis “Schola Cantorum Riga” pārsvarā pievēršas baznīcas dziedājumiem, baroka orķestris “Collegium musicum Rīga” – baroka un renesanses karaļnamu galma mūzikai, bet “Trakula” atskaņo arī tā laika sadzīvi atspoguļojošu mūziku.

Šogad laimīgas sagadīšanās dēļ koncertā varēs piedalīties arī solisti Inga Kalna, Pauls Putniņš un Sergejs Jēgers. Par Ingu esmu īpaši priecīgs, jo visus iepriekšējos gadus, lai kā centāmies, tieši senās mūzikas festivāla koncerta datumu nekādi nevarējām saskaņot ar Ingas intensīvo darba grafiku citviet pasaulē. Noslēguma koncertā Rundāles pilī šovasar dzirdēsim vislabāko no pasaulē baroka mūzikā uzrakstītā. Un tradicionāli priekšnesumu spilgtāku darīs gaismu un krāsu mūzika.

– Izņemot pēdējo dienu Rundālē, vai faktiski šis festivāls neveidojas kā Rīgas prerogatīva?

– Noteikti ne. Šogad mums ir divi koncerti, kas notiks ārpusē. Viena no koncerta vietām ir Lestenes baznīca, kurā muzicēs “Schola Cantorum Riga”, otra – fantastiskā mazā Mežotnes pils, kur dosies “Trakula” ar Spānijas karaļa galma mūziku. Šos koncertus iesaku tiem, kuri vēlas doties pie dabas un vakarā baudīt mūziku.

– Gan Radio koris, gan Mārtiņa Klišāna vadītais Rīgas Doma skolas zēnu koris daudzus gadus sniedzis labdarības koncertus Senās mūzikas festivālā Iecavā. Kādēļ šogad labdarībai esat izvēlējušies Lesteni?

– Jā, jau daudzus gadus atbalstām Iecavas bērnunamu, taču šogad šķita, ka lielāku pienesumu kopā ar “Schola Cantorum Riga” varam dot Lestenei, palīdzot sakopt unikālo arhitektūras pieminekli – Lestenes baznīcu. Gribam pievērst tai sabiedrības uzmanību, jo baznīcas atjaunošanai nepieciešama plašas sabiedrības iesaistīšanās.

– Senās mūzikas festivāls allaž sagādājis arī kādu īpašu pārsteigumu, uzaicinot ārzemju mūziķus.

– Būs klāt allaž gaidītais ansamblis no Zviedrijas “Villancico” ar jaunās pasaules baroka mūziku no Ekvadoras. Pie mums viesosies arī amerikāņu ansamblis “Musica Nuova” – mecosoprāns Amanda Keila un klavesīnists Gabriels Šafords.

 

Amerikāņi ir slaveni ar attieksmi – ja ko dara, tad uz visu banku. Mēs dažkārt uzbrūkam mūsu kultūras ministriem par niecīgo atbalstu profesionālajai mākslai, bet neviens nebūtu laimīgs, ja te notiktu kā Amerikā.

 

Protams, nav salīdzināma situācija Latvijā un Amerikā, arī iespējas, etniskā situācija un potenciālo klausītāju daudzums ir atšķirīgs, taču Amerikā valsts neko neatbalsta. Par visu jāmaksā klausītājam. Savukārt, lai kļūtu par atzītu mūziķi, tev ar zobiem, elkoņiem un nagiem, bet visvairāk ar savu talantu un profesionālo varēšanu jācīnās, lai izsistos uz augšu. Pašam sevi jāprot piedāvāt un ar savu muzicēšanu pārliecināt gan koncertu rīkotājus, gan publiku, ka esi labāks par citiem. Mūsu ciemiņi tam visam izgājuši cauri, abi strādā Bostonas Senās mūzikas centrā gan kā pasniedzēji, gan koncertējoši mūziķi, un tādēļ viņu virtuozitātes un mākslinieciskās meistarības līmenis ir ārkārtīgi augsts. Šo pieredzi no sirds iesaku papētīt mūsu mūziķiem, sevišķi jaunajiem, kuru nostāja bieži vien ar šāda: tagad pabeidzu Mūzikas akadēmiju, kāpēc jūs man nepiedāvājat 100 koncertu gadā ar pasaules līmeņa honorāru? Es taču to esmu pelnījis!!!

– Vai esat saskāries ar situāciju, kad ārzemju mūziķi, aicināti uz festivālu, vaicā: Latvija, kas tas tāds?

– Nekad. Un šī ir lieta, ko mums vajadzētu apzināties un ar ko lepoties. Jo mūziķi – gan mūsējie, gan šeit koncertēt atbraukušie nes Latvijas vārdu pasaulē ar pozitīvu ziņu. Mūsu izcilākie koncerttūrēs pa pasauli brauc nepārtraukti, un par Latviju pasaules mūzikas vidē nav pilnīgi nekādu jautājumu. Mūs zina visi.

– Cik grūti pierunājami ir viesmākslinieki, un cik pieejami ir viņu prasītie honorāri?

– Ārzemju mūziķi izprot situāciju, ka nevaram maksāt tādus honorārus kā pārtikušajās zemēs, un ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem mums izdodas vienoties. Taču šeit viņi iegūst daudz ko naudā neizmērāmu. Ne viens vien atzinis, ka tik lieliska publika kā Latvijā nav nekur citur pasaulē. Varu paslavēt savus kolēģus, ka mūziķiem nodrošinām tādu servisu, kādu citur varētu apskaust.

– Pēc kā izjūtat, ka festivāls joprojām ir dzīvs?

– Pēc noskaņas koncertos Rīgā un Rundālē, pēc automašīnu virknes, kas vēlā naktī atgriežas Rīgā, un stopotājiem, kas vēlas tajās iekļūt… Taču tā ir emocionālā puse. Pragmatisku lēmumu pieņemšanai reizi gadā veicam tā saucamo brendu analīzi – pēc noteiktas teorijas analizējam koncertu un festivālu dzīves ciklu. Skatāmies gan finansiāli, gan emocionāli, kā festivāls spēj piepildīt savas mākslinieciskās ambīcijas, nodrošināt vērtīgu saturu, ko rāda kases ieņēmumi. Senās mūzikas festivāls joprojām ir ārkārtīgi pieprasīts, tam ir ļoti stipras tradīcijas un cilvēki to gaida.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+