Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. janvāris, 2012
Drukāt

Ledus laikmeta meistardarbs – Lielie Kangari (2)

Foto - Guntis EniņšFoto - Guntis Eniņš

Visa zeme vienos kangaros,
 Kas mums citu zemi dos:
 Latvjiem jādzīvo ir kangaros,
 Pāri elles purviem vijas
 Kalnu grēdas tā kā velna dzijas.
 Ceļš uz Rīgu Lielos Kangaros.
 Visi ceļi laupītāju kangaros.
 Kas mums citus ceļus dos;
 Jābraukā pa tiem, ko Kangars dos. 


 

Tikai putni no augšas zeltītā rudenī redz, kāds Radītāja brīnums ir Lielie Kangaru kalni. Pāri kilometriem tālam, tūkstošiem gadus neapdzīvotam plašumam cauri mūžīgiem mežiem, pāri bīstamiem akaču purviem, nāvīgām laupītāju vietām, garām slīkšņainiem ezeriem līdz apvārsnim aizstiepjas tik stāva kalnu grēda kā baznīcas jumts, ko Lielais cilvēks sabēris jau teiku laikmetā.

Lielie Kangaru kalni ir visneticamākais, visbrīnumainākais, visatraktīvākais veidojums – septiņus kilometrus garš, līdz koku galotnēm augsts, stāvs kalnu valnis kā īpaši gatavots līkloču šķēršļu joslas ceļš.

Šis dabas veidojums ir tik neticami dīvains, ka arī visiem labi zināmais, savdabīgais aizvēstures pētnieks Ivars Vīks Lielo Kangaru izcelšanos mēģināja skaidrot ar citas civilizācijas laikmetu, ar atlantiem.

 

Vislielākais teiku birums

ir par Lielajiem Kangariem. Tas bija vidus Vidzemes zemnieku vienīgais ceļš uz Rīgu, lai tur pārdotu savus ražojumus un iegādātos nepieciešamās rūpniecības preces. Gandrīz vai dzīvības jautājums tajos laikos bija sāls. Tāpēc daudzas teikas stāsta par Lielo cilvēku vai Milzi, vai arī Velnu, kurš brien pāri purvam un Kangaru ezeram uz Rīgu pēc sāls. Lielajā maisā ir izplīsis caurums, un sāls pa Lielā cilvēka ceļu birst purvā, izveidodama Kangaru grēdu. Viena daļa teiku stāsta, ka Lielais cilvēks (Milzis) pats ieber savā maisā smiltis un uzber ceļu, lai, staigājot uz Rīgu pēc sāls, nebūtu kājas jāmērcē, brienot pāri ezeram un purvam.

Lielo Kangaru austrumu galā, Mazās Juglas krastā paceļas Ķoderu pilskalns, ko senos laikos sauca par Lielā Vīra Gultu, kur gulējis Kangaru milzis. Tagad Ķoderu pilskalns ir ieaudzis kokos un brikšņos tik pilnīgi, ka arī ziemā to grūti saredzēt kopumā.

Cita teika stāsta: “Vecākos laikos bijis no jūrmalas līdz Daugavai nepārejams purvs, un vidzemnieki nevarējuši tikt klāt pie Rīgas, ko toreiz tas svešais kuģinieks sācis taisīt, izprasīdams vienam saimniekam tikai tik daudz zemes, ko ar vērša ādu var apklāt, lai varētu kuģi izlādēt. Šinī laikā Lielais Jēkabs ar maisiem sanesis Kangaru kalnus. Vēl šo baltu dienu ceļā vīri rāda to vietu, kur Jēkabs gulējis: pakalnītis esot, kur galva likta, un upīte, kur mīzis; mazs ezeriņš, kur mīzali satecējuši. Jēkabam esot bijusi arī sieva. Arī viņas miteklis topot rādīts.”

Arī Andrejs Pumpurs Lielos Kangaru kalnus iekļāvis savā 1888. gadā sacerētajā eposā “Lāčplēsis”. Pēc A. Pumpura eposa Lielie Kangari latviešu valodu bagātinājuši ar nodevēja Kangara tēlu. Kangars, kurš pārdod savu dvēseli velnam Līkcepurim, nu kļūst par savas tautas ienaidnieku, jo viņam jākrāj manta un jācīnās pret Lāčplēsi un savas tautas varoņiem. Tieši Lielie Kangaru kalni ir tā vieta, kur dzīvoja Kangars, kur savijās eposa visdramatiskākā intriga, kad ļaužu cienīts, godāts dziednieks – burvis kļūst par ļaundari.

 

Laupītāji

Tuvi patiesībai ir nostāsti, kas saglabājuši atmiņas par Kangaru kalnu laupītājiem. Lielkangaru purva salā, ko iesauca par Burlaku kalnu, slēpās laupītāji un uzbruka zemniekiem, kuri brauca no Rīgas ar naudu un vērtīgām mantām. Pirms Lielajiem Kangariem zemnieki ar saviem vezumiem sapulcējās garā karavānā, lai kopīgi spētu turēties burlakiem pretī. Reiz laupītāji trīs gadus turējuši gūstā Ķoderu saimnieka meitu. Meitai izdevās izbēgt. Un tad laupītāju mitekli aplencis karaspēks. Vairāki laupītāji noķerti bēgot, citi sagūstīti un nosūtīti katorgā uz Sibīriju.

 

Pēc laupītāju laiku beigām, auto laikmetā un arī padomju gados pārbrauciens pa Lielajiem Kangariem vienmēr bijis ievērības cienīgs notikums: Latvijas laikā gar stāvajām Kangaru ceļa kraujām bija balto ceļa stabiņu rindas, kas gleznaino ainavu pušķoja vēl vairāk – kā piemērots rāmis dabas gleznai.

 

Bērnībā vācu laikā man nācies braukt pāri Lielajiem Kangaru kalniem. Šis notikums ir saglabājies atmiņā uz visu mūžu. Cilvēki sēdēja kravas kastē uz dēļu soliem. Nekādu papildu aizsardzības pacēlumu pie bortiem nebija. Šoferis bija piedzēris un dzēra arī braucot. Sievieši pārbijušies. Lūdzās, lai nebrauc. Es nepazinu bailes un baudīju brīnišķīgās ainavas.

 

Patiesība

Arī Lielie Kangari tāpat kā daudzi citi kangari pa visu Latviju veidojušies ledus laikmeta jeb šļūdoņa darbības beigu posmā, t. i., apmēram pirms 14 000 gadu. Kūstošais ledus bija ar milzīgām plaisām. Dziļumā – lieli zemledus tuneļi, pa kuriem skrēja dārdošais ūdens un dubļu straumes, līdzi raujot oļus un arī akmeņus. Brīžam iebruka ledus tuneļu griesti, sagāzās ledus upju krasti. Gadījās arī, ka aizsprostojās ledus upju ceļi, sanestais materiāls palika ledus tuneļos un ledus upju gultnēs. Pēc ledāja izkušanas uz zemes sagūla šie vaļņi, ko mēs tagad saucam par Lielajiem Kangariem un citiem kangariem. Bieži vien notika tā, ka ūdens brāzās pa ledus tuneļiem, aizskaloja smalkās frakcijas, bet uz vietas palika izšķirota grants un oļi. Tāpēc kangaru grēdas sastāv no skalotas, izšķirotas, ļoti labas grants, kas lieliski noder celtniecībā. Un tā ir mūsu brīnišķīgo kangaru nelaime, jo daudzi kangari (osi) jau ir norakti un tiek norakti grantī. Ar milzīgiem dubļu, smilšu un grants kalniem vietām tika aprakti lielāki ledus blāķi. Lai tādi dziļi aprakti ledus blāķi varētu izkust, pagāja gadsimti, iespējams pat gadu tūkstoši. Vietās, kur izkusa apraktie ledus kalni, izveidojās dziļas, krāteriem līdzīgas bedres ar augstām malām. Ģeologi šādas vietas sauc par glaciokarstu – šļūdoņa laikmetā veidojušās kritenes – zemes iebrukumi.

 

Lielie Kangari ir veidojušies kā asmuguru osi – tas nozīmē, ka šie kangari ir īpaši stāvi ar šaurām, asām mugurām. Šo osu lielākais augstums virs apkārtnes ir 27 m (deviņstāvu mājas augstumā), bet absolūtais augstums virs jūras – 78 m.

 

Osu vaļņa ziemeļu pusē atrodas aizaugošais Kangaru ezers un Lielkangaru purvs ar akačiem un nesaskaitāmi daudziem maziem ezeriņiem. No putna lidojuma tie izskatās kā zili sapņi, kas iekrituši sarkandzeltenā purvā. Katrā gada laikā purvam krāsas būs citādās kombinācijās.

Latvijas dabas draugi un vēstures pētnieki ar satraukumu gaida, kā būs, kad asfaltēs Rīgas–Ērgļu autoceļu pāri Lielo Kangaru mugurām. Ir jau nogāztas pēdējās vēsturiskās balto ceļa stabiņu rindas. Projektētāji sola, ka iztaisnos un pielīdzinās tikai vienu visasāko ceļa līkumu. Katrs Lielo Kangaru līkums ir aizsargājama vērtība! Gribas jautāt – vai tad pa Latvijas gleznaināko un vēsturiskāko ceļu jābrauc ar ātrumu 90 kilometri stundā?

 

Atveriet ainavu, lūdzu!

Lielo Kangaru ģeoloģisko brīnumu no ceļa nevar redzēt un izjust, jo stāvās nogāzes līdz pat augšai ir noaugušas ar kokiem un vērotājiem liedz skatu no augšas uz purvu, akaču un aizaugušo ezeru ainavu. Tikai no debesīm var apjaust šā neparasti grandiozā vaļņa burvību, gandrīz kā mistēriju.

Ropažu pašvaldība ir izveidojusi puskilometru garu dabas taku pa stāvās kraujas nogāzi līdz purvam.

 

Ļoti svarīgi būtu kaut dažās vietās izcirst skatu stigas kā ainavu atvērumus, lai tūristi un ceļa braucēji nejoņo velnišķīgā ātrumā, bet piestāj un ierauga, pa kādu jumta kori viņi brauc un cik dziļi lejā ir purvs, akači, meži ar Latvijas mazajām pērlēm: pundurbērziem, dzeltenajām degužkurpītēm, sirdsveida divlapjiem, sīko lēpi, sniegbaltajām ūdensrozēm un citiem dabas retumiem.

 

Purvā un Kangaru grēdas nogāzēs patvērumu atradušas Latvijā un Eiropā retās un aizsargājamās 20 augu sugas, trīs sēņu, sešas ķērpju un divas sūnu sugas, kā arī 19 putnu un divas zīdītāju sugas. Tāpēc jau 1957. gadā tika izveidots Lielo Kangaru dabas liegums, kas paplašināts 1977. gadā un 1995. gadā. Bet 2005. gadā liegums apstiprināts par Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju – “Natura 2000”. Lielkangaru purvs ir 832 ha liels un sasniedz deviņu metru dziļumu. Bet viss dabas liegums “Lielie Kangari” aizņem 1972,4 ha Ropažu novadā un Suntažu pagastā.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Lai izbaudītu pilnībā šo dabas brīnumu, vajadzētu uzbūvēt skatu torni. Tad varēs redzēt to, ko līdz šim redz tikai putni lidojot pāri šai brīnišķīgajai vietai.

  2. Skaists dabas veidojums, tepat Rīgas pievārtē.

Draugiem Facebook Twitter Google+