Mobilā versija
+0.5°C
Zeltīte, Andis
Otrdiena, 21. novembris, 2017
10. oktobris, 2017
Drukāt

Literatūras kritikas krējums saldais (2)

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Lietainā 7. oktobra vakarā Raiņa un Aspazijas muzeja telpās notika literatūras un filozofijas interneta portāla “Punctum” rīkotā diskusija par literatūras kritiku.

Viens no formālajiem šīs sarunas katalizatoriem esot bijis rakstnieka un publicista Nila Saksa izteikums par to, ka literatūras kritika nemaz nav iespējama. Tāpat joprojām neiztrūkstoši ir arī latviešu rakstnieku aizvainotie izteikumi par to, ka kritiķi ir patmīlīgi radījumi ar uzmanības deficītu. Varētu tikai nodomāt, ka asa reakcija uz kritiķu izteikumiem rakstnieku vidū drīzāk ir norma un daļējs patiesības grauds skaļajos apgalvojumos pastāv. Taču subjektīva, kritikas dabisko prasību pēc uzmanības apliecinoša un tomēr nedaudz attaisnojoša diskusija ir labāka reakcija.

Ar ko lai atvaira literatūras kritikas virzienā atkal izšautās izaicinājuma bultas? “Punctum” pieeja bija visai loģiska – aicināt uz sarunu paša portāla aprobētās kritiķes, šīs jomas autoritātes un tiešām savdabīgu recenziju autores Andu Baklāni un Ilvu Skulti (bijušo kādreizējā izdevuma “Kultūras Forums” literatūras sadaļas redaktori), kā arī literatūras pētnieku, no 2010. līdz 2015. gadam eksistējošā žurnāla “Latvju Teksti” redaktoru Jāni Ozoliņu, kuram darbs ar visu paaudžu literatūras recenzentiem esot sniedzis spilgtus un paliekošus iespaidus.

Kāpēc nebija aicināts literatūrkritikas guru Guntis Berelis vai literatūrkritikas noliedzējs Nils Sakss? Un kāpēc ne citi nedaudzo vēl eksistējošo kultūras mediju pārstāvji, kas varētu paust savu aktīvo inteliģento attieksmi? Diskusijas gaitā izskanēja nerakstītā patiesība par nespēju recenzijas zīmju skaitā ietilpināt VISU, kas skar kritizējamo literāro darbu, tāpat droši vien jādomā arī par jebkuras sarunas formāta nespēju pulcēt visus potenciālos dalībniekus. Šajā pieejā arī koncepcijas robežas – vēlme iztikt bez liekām emocijām, neieslīgt absurdā, kas noliegtu paša “Punctum” pastāvēšanas pamatus. Diskusijas rīkotājiem bija svarīgi arī atstāt cerību, ka, pat ja viss Latvijā brūk un jūk, tad Noasa šķirstā līdzi varēsim paņemt tieši šos literatūras kritiķus un pētniekus, kas pedagoģiski turpinātu kultūrberzi un veidotu kodolu jebkurā jaunā pasaules modelī.

Kuri ir literatūras kritikai svarīgākie pieturas punkti pašlaik? Sarunas dalībnieki apliecināja, ka kritika tiek radīta tādēļ, ka kritiķis vēlas un spēj reflektēt un saprast mūsdienu kultūras procesus, turklāt svarīgi ne tikai rakstīt patiesi attiecībā pret sevi, bet arī radoši – iespējams, tā, kā neraksta neviens cits. Svarīgs uzsvērums – kritikai ne tikai jāsoda, bet arī jāaizstāv un jāpievērš uzmanība jaunajam. Lai to paveiktu, kritiķim jāpārvar būtiski šķēršļi – noderīga būs teorētiskā bagāža un sevis pozicionēšana citu skatījumu vidū, iespējams, lai modinātu arī lasītāja attieksmi un uzmanību. Ārkārtīgi nozīmīga doma – kritikai jāmeklē jaunas formas, lai pārvarētu draudošo stagnāciju.

Diemžēl grūtāk atrisināms palika jautājums – ko kritiķim darīt ar autoru, kas ir tuvu pazīstams, par kura darbu un dzīvi ir plašas zināšanas citos avotos? Nav izskanējusi arī pārliecinoša atbilde – vai patiešām ir iespējams radīt kritiku, kas reizē būtu gan literārajam darbam līdzvērtīgs mākslas darbs, gan skaidru atbilžu avots nākotnes pētniekiem? Vai pats “Punctum” nepublicē recenzijas, kurās virspusēji atklāts sižets un trūkst dziļākas kritiskas analīzes? Vai prātīgi ir uzskatīt, ka prozas kritikā nav svarīga forma, bet satura laikmetīgums? Un vai spriedumi par LU Humanitāro zinātņu fakultātes nevarēšanu sagatavot spriestspējīgus literatūras kritiķus nav pretrunā ar to, ka tieši šajā fakultātē paši kritiķi plāno iegūt zinātņu doktora grādu?

Jaunākās paaudzes klausītāji sarunā varēja atklāt kritiķu personības tā, kā droši vien tās neatklātos nevienā viņu rakstu darbā: pirmā recenzija var būt arī protests, reflektēšana par kādu mākslas jomu visbiežāk ir talanta un gadījuma saplūsmes rezultāts, izglītības loma utt. Vai jaunie kritiķi tika mudināti rakstīt un mācīties, sūtīt tekstus un ņemt vērā redaktoru padomus? Kā parasti – tiešā tekstā ne, jo ar jaunajiem autoriem strādāt ir grūti. Kritiķa figūra, lai cik vaļsirdīga un draudzīga, netika atbrīvota no savdabīgas izredzētības dūmakas. Slēgtā loka iespaidu varēja stiprināt arī tas, ka sarunas biedru vidū nebija jūtamas polemikas notis – drīzāk pat otrādi, viedokļus it kā savstarpēji balstīja kopējā kritikas pieredze. Jācer, ka kritika pārvarēs arī šo krīzes posmu un tiešām atradīs jaunas, aizraujošas izpausmes formas un dalībniekus.

Atbilde uz Anonymous komentāru

Atcelt atbildi

Komentāri (2)

  1. Mums visiem pietrūkst “Literatūras Dibena” inteliģentās attieksmes pret latviešu rakstniekiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+