Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. februāris, 2014
Drukāt

Londona. Starta komplekts (5)

Foto - Linda VeitaFoto - Linda Veita

Lielbritānijas galvaspilsētā droši vien pabijis katrs desmitais latvietis, un varbūt katram divdesmitajam tā ir tranzītpunkts ceļā uz darbavietu. Tāpēc tie, kas grib viszinīgi vīpsnāt par acis iepletušās pirmziemnieces atklājumiem Londonā, tālāk var nelasīt. Bet tiem, kas Viņas Majestātes Elizabetes II pārvaldītās Apvienotās Karalistes galvaspilsētā nav vēl bijis, iesaku gan tur paviesoties.

Viesnīca bez blaktīm


Tā kā uz Londonu devāmies pirmoreiz, globālajā tīmeklī salasījām dažādas atsauksmes un ieteikumus par to, kas noteikti katram jāredz, ko var pagūt apskatīt dažās dienās un kādu viesnīcu izvēlēties. Paldies tiem latviešu ceļotājiem, kas atstāj savus pēdu nospiedumus ne tikai britu karaļval­stī, bet arī interneta dzīlēs. Pateicoties viņiem, uzdūros kādas viesnīcas adresei, kas piesaistīja ar zemo cenu (salīdzinoši lēto, jo Londonā, protams, viss ir ļoti dāāārgs…) un izdevīgo atrašanās vietu, proti, ļoti tuvu (piecu minūšu gājiens kājām) Viktorijas stacijai, uz kuru taisni ar vilcienu var nokļūt no Getvikas lidostas. Viktorijas stacija nosacīti ir pašā centrā un ir arī ērts metro krustpunkts. Jūs prasīsit, cik tad tas ir – lēti? 90 lati (130 eiro) par nakti no trim personām vienistabas numurā ar TV, wi-fi, ledusskapi, dušu un tualeti (vēl lētākas, protams, ir istabas ar kopējo tualeti un dušu un ne tūrisma sezonā; mēs bijām vasarā).

Tikai pēc tam, kad viesnīcu jau biju rezervējusi, sāku pētīt atsauksmes. Vai man dieniņ, saķēru galvu… Ļaudis sarakstījuši šausmu lietas. (Protams, netrūka arī pozitīvo viedokļu, galvenokārt par viesnīcas izdevīgo vietu un zemo cenu.) Blaktis, kredītkartes klonēšana reģistratūrā, svešu matu kušķi dušā, neaizverami logi, gultas ar mugurā durošām atsperēm, elektrības slēdži ar uzrakstu “Lūdzu nepieskarties!” un tādā garā. “Nekad vairs tur neatgriezīšos!” “Vai tā tiešām ir viesnīca Lielbritānijā?” “Nenakšņojiet tur nekādā gadījumā!” Tādi bija ieteikumi no neapmierinātākajiem ļaudīm. No rakstītājiem viskaprīzākie gan rādās paši briti, citu valstu pārstāvji ir mērenāki. Turklāt, kad izlasu kašķīgu īgņošanos par to, ka viesnīcā nav lifta (trīsstāvu viesnīcā!) un ka kāpnes tik šauras, ka grūti uznest čemodānu, tad mierinu sevi, ka daudzi rakstītāji tomēr ir pārmērīgi snobi. Nolēmu – tā kā esmu pārdzīvojusi astoņdesmito gadu studentu kopmītņu romantiku, kur blakšu dēļ esam naktī gulējušas pie ieslēgtas gaismas un kur pagrabstāvā sēdējām rindā, gaidot uz dušu, kur dēlīšu paliktnītis bija šķebinoši glums un durvis knapi turējās ciet, tad nez vai Londonas mazzvaigžņu hotelītis mani šokēs vēl vairāk… Galu galā vienojāmies – ne jau tur gulšņāt braucam, viesnīca mums vajadzīga tikai nakts pārlaišanai. Un jāteic – velns nebija tik melns. Viesnīcā blakšu nebija, ar elektrību pa nagiem nesita, ūdens dušā bija, un reģistratūras darbiniece poliete Kataržina bija ļoti laipna un izpalīdzīga. Neizlepušam latviešu cilvēkam gluži pieņemama viesnīca.

Kur vāveres, 
kas ēd no rokas?


Tātad. Ko trīsarpus dienās apskatīt? Mums ģimenē dažas intereses sakrīt, dažas ne, tomēr jārīkojas tā, lai apmierināti visi un Londonas starta komplekts apgūts. Kā apzinīga ceļotāja jau Latvijā esmu nopirkusi biezu Londonas ceļvedi, kur cita starpā ieteiktas Londonas desmit ievērojamākās vietas. Pirmajā dienā no šīm desmit vietām pagūstam no ārpuses caur žogu aplūkot Bekingemas pili (sardzes maiņas ceremonija – plkst. 11.30; dažas no pils zālēm publikas apskatei pieejamas augustā, septembrī), izstaigāt Vestminsteras abatiju (labi noder audiogids dažādās valodās), paklejot pa Sentdžeimsa parku. Starp citu, šā parka apmeklējumā ietilpa viens no maniem sīkajiem mērķiem, kas tā arī palika nepiepildīts! Es pat zemesriekstus biju sagādājusi! Pīles un citus spārnaiņus parkā redzēju, taču vāveres, kas ēd no rokas – nekā… Nevienas vāveres! Vai tie ļautiņi, kas rakstos izlielījušies un videofilmējumus internetā salikuši, tās kuplastes līdzi uz mājām būtu aizveduši?…

No rindas nebīstieties


Vāveres nesatikusi, no bēdām nopērku vienu alu, un kājām dodamies pāri Temzai uz Londonas “aci” (London Eye) – tūkstošgažu mijā pilsētai uzdāvināto panorāmas ratu. Biļešu pārdevēja mums izstāsta par tūristiem izdevīgo piedāvājumu – ja plānots apmeklēt vairākus objektus, ieteicams pirkt biļetes komplektā. Tā arī darām – nopērkot biļeti uz panorāmas ratu un Tiso kundzes vaska figūru muzeju (turklāt tur nav jādodas tajā pašā dienā – biļeti varam izmantot mēneša laikā), saņemam atlaidi. Atsevišķi Londonas “acs” brauciens pieaugušajam maksā 29,50 mārciņas (36 eiro), Tiso muzejs – 30 mārciņas (37 eiro), bet pērkot kopā – 49,95 mārciņas (61 eiro). Ja laikus jau nopērk internetā, tad vēl lielāka atlaide – 20% no cenas (bērniem arī ir atlaides).

Pie panorāmas rata mūs pārsteidz milzonīga rinda. Nu jā, ko gan citu gaidījām – Londonas otrais populārākais simbols (pirmajā slavenākajā – parlamenta ēkas pulksteņa tornī Lielajā Benā – publika taču netiek laista). Taču rinda virzās diezgan raiti. Oi, bitīt matos – skatos, ļaudīm apsargi pārbauda somas, un es atceros savu alus pudeli. Taču britu karaļvalsts sabiedriskā sektora darbinieki mani nebeidz sajūsmināt – apsargs, atradis manā somā šo stikla “ieroci”, to neatņem un neizsviež miskastē, bet noliek plauktiņā, izsniedz numuriņu un žurnālā ieraksta manu vārdu un glabāšanā nododamās preces nosaukumu. Atpakaļceļā es pasniedzu viņam numuriņu, parakstos žurnālā par pudeles saņemšanu, un visi laimīgi! Vai jūs kaut ko tamlīdzīgu esat piedzīvojuši, ierodoties, piemēram, uz pasākumu “Arēnā Rīga”? Brauciens ar ratu caurspīdīgajās olveida stikla kabīnēs (katrā ielaiž ap 25 ļaužu) ilgst pusstundu un skats tiešām lielisks – kāds jau var būt no 135 metru augstuma.

Muzejā – par velti


Nākamajā dienā apmeklējam Britu muzeju – vecāko muzeju pasaulē. Te apskatāmi visas pasaules dārgumi, ko vien britu ceļotāji un kolonizatori uz impērijas galvaspilsētu no klejojumiem atveduši. Te redzami eksponāti no Senās Ēģiptes līdz modernās Japānas laikiem. Redzēsit gan baltiešu saktiņu, gan slaveno Rozetas akmeni, ko izmantoja par atslēgu ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanai. Puse dienas – tas nav nekas, lai izstaigātu muzeju ar tās 94 zālēm, kuru kopējais garums ir četri kilometri. Taču īsts interesents var nākt vēl un vēl, muzejā ieeja ir bez maksas (līdzīgi kā vēl vairākos Londonas muzejos).

Lai visi būtu laimīgi, otro dienas pusi esam nolēmuši veltīt slavenajai Oksfordstrītai un tās veikaliem. Kad izkāpjam no metro, vēl netikuši virszemē, uzreiz saprotam, ka esam nonākuši iepirkšanās karalistes stacijā… Pretim gāžas satraukti čalojošu meiteņu straume ar pirkumu maisiņiem pārpilnām rokām. Iela mudž no tādu pašu veikalu ķemmētāju pūļiem. Kaut kā šis pasākums jāpārcieš un maks vairākas reizes jāatver, lai viens no Londonas brauciena mērķiem būtu piepildīts meitai pusaudzei. Kad vakars jau klāt un drīz veikali jāslēdz, pēdējā drēbju paradīzē ar interesi klausos paziņojumus pircējām: “Dārgās lēdijas, atgādinām, ka uzlaikošanas kabīnēs var ienest ne vairāk kā septiņas preces!” Rindā dažas dāmiņas, kuru sejas knapi redzamas aiz vismaz 15 lupatgabalu kaudzes, manāmi vīlušās…

Ar Kamberbaču nenofotografēties


Iepriekšējā dienā, kad ilgi snauduļojām, Tiso kundzes vaska figūru muzejā ieradāmies ap pusdienas laiku un sapratām savu kļūdu. Rinda bija tik liela, ka divas stundas garantēti zaudētas… Vienojamies, ka nākamajā dienā jāierodas no paša rīta uzreiz pēc atvēršanas. Šī taktika izrādās pareiza (turklāt biļetes mums jau bija). Vieta vēl arī ir jāizcīna vai jāizstāv mazā rindā pie iekārojamākajām figūrām, lai kopīgi nofotografētos, piemēram, ar karalisko ģimeni, smukulīti Bredu Pitu vai citiem jauniešu elkiem. Pie Vladimira Putina blakus Dauningstrītas 10. nama ieejai konkurence gan nav liela.

Varu iedomāties, kāda rinda būtu, ja te varētu nofotografēties ar Benediktu Kamberbaču. Žēl, šā Šerloka iemiesotāja figūras muzejā vēl nav. Kamberbača stāvu neredzēsit arī Šerloka Holmsa muzejā Beikerstrītā 221B, kas ir turpat ap stūri netālu no Vaska figūru muzeja. Tā kā arī uz slavenā izmeklētāja (kāds nemaz nav eksistējis, lai gan 60% britu uzskatot, ka Artura Konana Doila stāstu varonis ir reāla persona) muzeju bija gara rinda, un Benediktu tur nevar satikt, tad samierināmies tikai ar muzeja veikaliņa apmeklējumu, kas arī ir gana interesants. Te var nopirkt arī slaveno rūtaino cepuri.

Jābrauc atkal


Vieglāk ir uzskaitīt, ko vēl paguvām apskatīt, nevis to, ko neredzējām un neapmeklējām. Slavenais Haidparka brīvās runas stūrītis svētdienās patiešām eksistē, lai gan biju domājusi, ka līdz mūsdienām izdzīvojusi tikai leģenda. Pati redzēju, kā Oratoru stūrītī ļaužu bariņus bija pulcējuši vairāki runātāji, kas ceļ gaismā savus pasaules uzlabošanas plānus, salīdzina Jēzu ar Allāhu, Bībeli ar Korānu utt., un klausītāji patiešām viņus izvaicā un diskutē.

Izbraucām arī ar kuģīti pa Temzu, apmeklējām Zinātnes un tehnikas muzeju, iekodām Čainataunā (daudzviet darbojas princips – samaksā 7 vai 10 mārciņas, krauj uz šķīvja un ēd ķīniešu ēdienus, cik gribi), pabijām Tauerā – 
bijušajā cietumā, kur atkal stāvējām rindā, šoreiz uz Anglijas kroņa dārglietu apskati, un satikām pat vienu no slavenākajiem Tauera iemītniekiem – krauk­li. Pārējie laikam ar Sentdžeimsa parka vāverēm kaut kur pavadīja atvaļinājumu… Bet tik daudz kas palika neapskatīts – Sv. Pāvila katedrāle (šajā dievnamā notika prinča Čārlza un Diānas laulību ceremonija), Nacionālā galerija, Viktorijas un Alberta muzejs, Kensingtonas pils (bijusī princeses Diānas mājvieta), krāmu tirdziņi, veikalu karalis “Harrods”, kāds mūzikls. Nekas cits neatliek – jābrauc vēl, pēc starta komplekta jāķeras pie nākamā līmeņa…

 

Ieteikumi 


Vērtīga informācija un noderīgi fakti plānošanai – oficiālā mājaslapa pilsētas apmeklētājiem www.visitlondon.com.

Londonas centrs ir ļoti plašs jēdziens, un kājām tomēr visu nevar izstaigāt. Ļoti ērts un ātrs pārvietošanās līdzeklis ir metro. Ja dienā brauksit biežāk par divām reizēm, pērciet dienas biļeti.

Uz Londonu gaisa kuģi no Rīgas ceļo biežāk nekā dažviet pasažieru autobusi pa Latviju – gan “Air Baltic”, gan “Ryanair” lido divreiz dienā, viens reiss dienā ir aviokompānijai “Wizzair”. Tā ka atliek tikai pētīt – kam izdevīgāks lidlaiks un kā parocīgāk nokļūt no lidostas (Getvikas, Lūtonas vai Stanstedas) pilsētā. Piemēram, februārī pērkot biļetes lidojumam jūnijā, zemākā cena vienai personai bija 93 eiro (turp – 39 eiro, atpakaļ – 54 eiro), ja ļoti pacenšas un ja konkrēts datums nav svarīgs, varbūt izdodas sakombinēt pat lidojumu turp un atpakaļ par 50 eiro.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Paldies par rakstu

  2. Vai kāds zinātājs tomēr var pateikt – kur un kad tās no rokas ēdošās vāveres var sastapt?

  3. Lieku 5 zvaigznes. Precīzi un labi ieteikumi!!! Paldies.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+