Kultūra
Teātris un kino

Ar jaunu teātra kompāniju gatavs pārņemt Dailes Mazo zāli. Saruna ar Elmāru Seņkovu0


Elmārs Seņkovs: “Šis būs tāds iepazīšanās pieskāriens – sižetisks, asprātīgs, dzīvs.”
Elmārs Seņkovs: “Šis būs tāds iepazīšanās pieskāriens – sižetisks, asprātīgs, dzīvs.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Kad kādu laiku taisi pareizi noapaļotas, skaistas, lielas izrādes, kas patīk cilvēkiem, un, protams, rada prieku pašam, tad gribas atgriezties smilšukastē un padauzīties,” intervijā “Kultūrzīmēm” saka režisors ELMĀRS SEŅKOVS. Pēc sešiem gadiem Nacionālā teātra štata režisora statusā, viņš nu ir neatkarīgais režisors un sestdien, 16. novembrī, sāk sezonu ar huligānisku debiju Liepājas teātrī – Viljama Šekspīra darbu kokteili “Šekspīrs”, kurā netrūkšot asiņu, līķu un melnā humora.

Elmārs Seņkovs arvien tiek pieskaitīts pie Latvijas jauno režisoru paaudzes, lai arī viņa radošais konts ir visai iespaidīgs – 35 daudzveidīgi iestudējumi dažādos teātros, tostarp aizraujoši latviešu jaunās oriģināldramaturģijas darbi, aktuāli Blaumaņa lugu iestudējumi, divas izrādes slavenajā Gogoļa centrā Maskavā. Par Raiņa “Pūt, vējiņi!” izcilo režiju Nacionālajā teātrī Elmārs Seņkovs nominēts kā Gada režisors drīzumā gaidāmajai “Spēlmaņu nakts” balvai. Tāpēc kā pārsteigums nāca vēsts, ka režisors vairs nav Nacionālā teātra štatā un turpina neatkarīgu ceļu, kurā, šķiet, spilgtākie pavērsieni vēl tikai priekšā.

– Pēc izcilā “Pūt, vējiņi!” iestudējuma, kas vainagoja jūsu ārkārtīgi auglīgo darbu Nacionālajā teātrī, šķita, ka turpināsit virzīt teātri uz priekšu savā rokrakstā, tomēr režisora līgumu nepagarinājāt. Kādēļ tāds pavērsiens?

E. Seņkovs: – Tas bija mans personisks lēmums, par ko ilgi domāju. Nav veselīgi ilgi iedzīvoties komfortā vienā vietā vai darbā. Vispār darbs ir jāmaina ik pēc sešiem septiņiem gadiem. Nacionālajā teātrī ir pagājuši brīnišķīgi seši gadi, un es nesaku, ka tur neatgriezīšos kādreiz nākotnē, arī kā štata režisors.

Vienkārši gribēju radīt sev nekomfortablākus radošos apstākļus – labā nozīmē, kas varbūt veicinātu arī manu radošo procesu.

Tas ir līdzīgi kā ģimenē. Kad viss kļūst tik labi, tik jauki, ir mazlietiņ jāpaiet maliņā.

– Izrādē “Arī vaļiem ir bail” galvenais varonis cērt šķietami stabilajā namā jaunu logu. Vai te ir kāda līdzība ar jums pašu šobrīd?

– Tā varētu teikt. Pats biju pārsteigts, ka savā profesionālajā darbībā esmu uztaisījis 35 darbus. Tas ir ļoti liels skaits, kas lika mazliet nobīties no šā apjoma. Varbūt ir vēl ļoti daudz labu režisoru, kas var pārsteigt Nacionālo teātri. Ir svarīgi mainīt teātra asinsriti. Sevišķi aktieriem ir svarīga jauna pieredze, jauni cilvēki, kas nāk un strādā.

Ir forši, ka tagad Nacionālajā teātrī ir Ņikita Kobeļevs, kurš taisa “Revidentu”. Tas ir kaut kāds piedzīvojums. Tieši tāpat kā es šeit – atbraucu uz Liepājas teātri, mēs satiekamies un iegūstam viens no otra kaut ko jaunu.

Par teātra māksliniecisko virzīšanu – tas jau ir cits stāsts. Nacionālais teātris pēdējos gados vienmēr bijis atvērts teātris, te ar Ojāra Rubeņa kā intendanta palīdzību darbojās daudz dažādu režisoru un nebija nepieciešamības kādam kļūt par līderi. Mēs visi bijām viena spēcīga komanda, kas Nacionālo teātra repertuāru padarīja interesantāku, radošāku, bagātāku. Tik liels teātris nevar būt viendabīgs.

– Latvijā tomēr spēcīgākie teātri, kā atklātajā vēstulē norādīja arī Alvis Hermanis, veidojušies stipra līdera vadībā. Šobrīd Dailes teātrī šī vieta ir brīva, un zināms, ka Dž. Dž. Džilindžers savulaik izteicis jums piedāvājumu strādāt kā Mazās zāles mākslinieciskajam vadītājam. Šis aicinājums šobrīd jums ir aktuāls?

– Es gribētu precizēt, ka man ar Džilindžeru bija saruna tikai idejas līmenī. Ja man nākotnē izdotos ar savu domubiedru grupu izveidot teātra kompāniju un divu gadu laikā sevi pierādīt profesionāli un radoši – vai Dailes teātris mums varētu piešķirt mazo zāli. Mēs paši jau atradām šai idejai savus plusus un mīnusus, un tā bija tikai viena saruna, kurā Džilindžers bija ļoti ieinteresēts.

Neesmu gatavs kļūt par visa lielā teātra māksliniecisko vadītāju.

Šajā dzīves posmā vairāk esmu ieinteresēts ieguldīties jaunos māksliniekos un strādāt ar viņiem, un turklāt man vēl ir intensīvs darbs Latvijas Kultūras akadēmijā. Ja jauno Dailes teātra valdes priekšsēdētāju šī ideja, par kuru runāju ar Džilindžeru, ieinteresē, esmu gatavs turpināt to attīstīt.

– Kāpēc jaunā režisoru paaudze neuzņemas būt šādi teātra procesu virzītāji?

– Tāpēc, ka mēs ļoti labi saprotam, ka vēl gribam radoši strādāt.

Mākslinieciskā vadītāja postenī ir liela daļa administratīvu lietu, un tev jākalpo trupai un teātrim.

Acīmredzot mēs to nevēlamies, bet vēlamies radīt darbus. Mēs – tā ir tā paaudze, kuru Alvis Hermanis savā vēstulē aicināja izlīst no pagraba. Tas bija diezgan augstprātīgi teikts, un es gribētu viņam oponēt, jo gan Valters Sīlis, gan Vlads Nastavševs, gan Elmārs Seņkovs jau sen strādā ne tikai pa pagrabiem.

Tomēr es piekrītu daudzām lietām, ko Alvis saka šajā vēstulē. Pirmkārt, tam, ka teātris nevar pārvērsties par “Rimi” un kļūt par kultūras namu izrādot dažāda rakstura apšaubāmus projektus. Sevišķi Dailes teātris ar tā eksperimentālo radošo garu, kas tur tradicionāli veidojies, ar tā spēcīgajām personībām.

Nacionālais teātris vairāk atbild par nacionālām vērtībām, tas ir vairāk ģimenes teātris, bet Dailes teātris vienmēr ir bijis traks.

Pat provokatīvs, ļoti eksperimentāls formā. Dailes teātrim ir jāatbild par jauniem mākslas notikumiem un ir jābūt virzītājam. Piekrītu Alvim, ka direktors nevar veidot māksliniecisko virzību – viņš var menedžēt, virzīt. Tikmēr mākslinieciskais līderis var veidot trupu, domāšanas estētiku un jaunu teātra realitāti, kura pašlaik Latvijā nemaz nerodas.

– Jauni radošie spēki mūsu teātros ir, bet jauna teātra realitāte neveidojas? Kāpēc?

– Ar to eksperimentē, bet īsti jauna realitāte nav radusies. Piemēram, neatkarīgie teātri – Ģertrūdes ielas teātris, “Dirty Deal Teatro” – dod iespēju rasties latviešu oriģināldarbiem, parāda aktuālas teātra tēmas un lietas, tomēr nav piedzimusi jauna mākslinieciska vienība, ko varētu salīdzināt ar to pašu igauņu “NO99” teātri, kas atnāca un bija notikums ne tikai viņu valstī, bet izgāja pasaules līmenī. Pašlaik Latvijā ir tāds gaidīšanas process.

Šai jaunajai realitātei īsti nav bijusi iespēja rasties tāpēc, ka valda patērētāju attiecības.

Tas nozīmē – man teātris palūdz uztaisīt darbus, es šo teātri apkalpoju un arī aktierus, aktieri apkalpo mani – tās ir tādas darba attiecības. Bet ne tādas, kurās mēs būtu gatavi ilgāk palikt pēc mēģinājuma, sēdēt, domāt par mākslu.

Prieks par teātri “Kvadrifrons” – tur dzimst jauna, spēcīga, intelektuāla kopa, kas var veidot jaunu teātra realitāti, kas noteikti atšķirsies no vienkāršām patērētāju izrādēm. Novēlu “Kvadrifronam” to saglabāt un cīnīties, savukārt valsts sektoram, Kultūras ministrijai, – būt acīgiem un ievērot, kur dzimst šīs jaunās lietas, un tās atbalstīt.

– Kādu teātra realitāti šobrīd gribētu veidot pats?

– Joprojām sastrādāšos ar cilvēkiem, ar kuriem to vēlos darīt, un kuri vēlas strādāt ar mani. Nākotnē, iespējams, veidosies teātra kompānija, bet negribu pārliecīgi solīt. Darbs pierādīs, vai mēs to varam vai nevaram. Un vai valsts sektors būs gatavs to atbalstīt.

– Dibināsit savu teātri?

– Nē. Nav jēgas dibināt jaunu teātri, bet ir jautājums, kurš teātris būs gatavs mūs pieņemt. Attiecīgi arī, vai konkrētais teātris atbildīs tiem kritērijiem, kur mēs redzam savu eksistēšanu.

– Šo sezonu sākat ar debiju Liepājas teātrī. Kas bija pirmais – Liepāja vai Šekspīrs?

– Pirmā bija Liepāja. Ar Herbertu Laukšteinu jau sen mēģinājām atrast, kad es varētu tikt – visu laiku bija saplānots divus gadus uz priekšu, un štata līguma dēļ prioritātes bija citas. Herberts mani “noķēra”, un es uzreiz piedāvāju, ka būtu jānāk ar kādu pretenciozu, traku ideju.

Šekspīrs, ar kuru neesmu strādājis, būtu pārbaudījums gan man, gan aktieriem. Teicu – uztaisām Šekspīru kā trilleri! Viņam ir tik daudz iedvesmojošu noziegumu ainu – Ričarda slepkavas aina, Lēdijas Makbetas uzbudinošais monologs Makbetam pirms nogalināšanas. Tas ir tik sulīgi, tik interesanti.

– Liepājā gan top nevis viena Šekspīra darba iestudējums, bet kaut kas līdzīgs Šekspīra traģēdiju kokteilim. Kādās devās šajā izšķērdīgajā maisījumā ir Šekspīrs, Seņkovs un arī dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce?

– Jā, tas ir tāds postdramatisks gājiens, un tā arī uz to būs jāskatās – kā uz kokteili. Pilnīgi brīvi, atvērti un nepretenciozi. Pirmā šajā gadījumā bija forma – ļoti gribēju paspēlēties. Kad kādu laiku taisi pareizi noapaļotas, skaistas, lielas izrādes, kas patīk cilvēkiem un, protams, rada prieku pašam, tad gribas atgriezties smilšukastē un padauzīties. Laikam Šekspīrs ir labākais, kas režisoram piedāvā šādu iespēju.

Tu vari ietērpt Šekspīru jebkādā veidā, un viņš nekad nebūs vecmodīgs. Skaidrs, ka katra no šīm lugām – “Ričards III”, “Lēdija Makbeta”, “Otello”, “Romeo un Džuljeta” – ir iestudējama mūžīgi. Vienu lugu pat var taisīt trīs reizes un ikreiz citādi. Šis iestudējums ir iemesls man izlasīt visas lugas, iemesls palasīt daudz ko par Šekspīru. Šis būs tāds iepazīšanās pieskāriens – sižetisks, asprātīgs, dzīvs.

– Skatītājs tiks intelektuāli pārbaudīts šekspiroloģijā?

– Nē, drīzāk koncentrējamies uz katru mazo ainiņu, nevis uz konkrētu lugu. Šekspīra teksta oriģināls gan ir ievērots, varbūt ar mazām Rasas piebildēm un transformācijām, bet neradām jaunu stāstu, drīzāk – postdramatisku ārprātu. Te patiesībā ir reflektēšana par pasaules cinisko modeli – varas mehānismu, kurš nav apstādināms, un mēs esam šajā varas mehānismā iekšā. Tas būs stāsts par ciniska cilvēka likteni.

– Tāpat kā Šekspīra teātrī, arī jūsu izrādē visas lomas spēlē aktieri vīrieši, izņemot Inesi Kučinsku Ričarda III lomā. Kādēļ šīs dzimumu un lomu spēles?

– Tā vienkārši ir interesantāk. Kāpēc neiedot spēlēt lēdiju Makbetu tik labam aktierim kā Egons Dombrovskis vai arī Ričardu – Inesei Kučinskai, ar kuru gribēju strādāt jau sen? Turklāt gribēju, lai rodas tas foršais atsvešinājums starp aktieri un varoni, kad svarīgs kļūst tas, ko viņš saka un spēlē, nevis kaut kāds psiholoģiskais reālisms.

Kāpēc cilvēki gāja un skatījās Šekspīra teātri? Tāpēc, ka tas bija interesanti – izklaidējoši!

Viņi gāja uz Globusa teātri, jo nebija seriālu. Dzēra alu un ēda desiņas, smējās skaļi un gardi un līdzpārdzīvoja, pat vairāk nekā divas stundas stāvot kājās. Tas bija īsts tirgus teātris. Mēs arī ejam šajā žanrā – šis ir brutāls, tiešs un nekaunīgs teātris. Tā, lai varētu ar to uzrunāt arī, izrādot to Centrāltirgū.

– Klasiķis, pārcelts mūsdienās – šo formulu izmantojāt, arī iestudējot Moljēra “Mizantropu” Maskavā, Kirila Serebreņikova vadītājā Gogoļa centrā. Tā izpelnījās labas atsauksmes un ir iekļauta repertuārā arī šoruden.

– Kaut kā spējām apvienot Moljēra izklaidējošo momentu ar saturisku atbilstību gan tam, kas notiek šajā teātrī, gan Krievijas politikā. Uz to paskatījāmies ar vieglu cinismu, un cilvēki ir gatavi no tā baroties, ja to dara viegli – varbūt bez kaut kāda asa protesta, lai gan reizē ar cinismu un jau pat bezspēcīgu humoru.

“Mizantropu” Gogoļa centram piedāvāju jau sen, kādu laiku tā tika atlikta, līdz atradās Dmitrijs Bikovs, kurš šo lugu pārtulkoja šodienas kontekstā – tulkojums bija tik labs, ka būtu grēks to neiestudēt. Tas viss noveda tik tālu, ka sākotnējais piedāvājums iestudēt Mazajā zālē tika pārcelts uz Lielo zāli.

Bija grūti atteikties no šā vilinājuma – pārbaudīt savus spēkus Maskavas prasīgajā auditorijā šajā teātrī, kurš šobrīd ir uzmanības centrā un, nebaidos teikt, pirmajā vietā, saprotams, arī režisora Serebreņikova situācijas dēļ – starp citu, arī šo situāciju izrādē apspēlējam.

– Šāda pieeja, runājot «caur puķēm par notiekošo» brīdī, kad teātra režisors tiek politiski represēts, atgādina mākslas valodu padomju laikā, kad tā iedarbojās kā zemteksts.

– Tā ir vienīgā izeja, jo varas mehānisms pret šo mākslinieku ir tik cinisks, ka nav jēgas protestam.

Tomēr prieks, ka cilvēki vienalga nepadodas un tam tic. Tiesas procesi ir atsākušies, Kirils filmē naktīs, jo dienā viņam jāsēž tiesā. Šobrīd vienīgais protests un cīņa ir vienkārši strādāt un radīt.

– Tiekamies novembrī, “Spēlmaņu nakts” mēnesī. Jūsu kuplo nomināciju skaitu šogad papildina “Pūt, vējiņi!”. Kas pašam no simtgades teātru sezonas šķiet balvas vērts?

– Ir tik ļoti labi darbi! Es ļoti priecājos par kolēģiem, īpaši par Valteru Sīli, turēšu īkšķus par Edgaru Mākenu, kurš rakstīja mūziku mūsu izrādei “Par tēviem”. Tāpat – par Moniku Pormali, jo uzskatu, ka viņa ir Latvijas laikmetīgās scenogrāfijas pamatlicēja – ceru, ka žūrija šo sadzirdēs. Tāpat ceru, ka svētkus neaizēnos pēdējā laika notikumi Dailes teātrī, un mēs svinēsim Smiļģa dzimšanas dienu.

– Šis gads pašam arī turpmāk aizritēs Šekspīra zīmē Liepājā un Rīgā. Kādreiz jūs varēja uzskatīt par Blaumaņa ekspertu, vai tagad kārta nākamajam klasiķim?

– Man vienmēr grib piedēvēt klasikas interpretētāja tēlu, bet absolūti no tā izvairos. Īstenībā man ir bijis ļoti daudz oriģināldarbu, kaut vai “Par tēviem” un “Arī vaļiem ir bail”. Jā, man patīk strādāt ar labiem klasikas darbiem, labu materiālu.

Bet kāds es ar četriem iestudējumiem Blaumaņa speciālists – smiekli nāk!

Nu manā obligātās literatūras sarakstā ir nonācis Šekspīrs. Jūtu vajadzību apgūt šo literatūru. Kā man sanāks, to lai vērtē citi. Man ir tiesības kļūdīties, bet ir arī tiesības uzvarēt. “Sapnis vasaras naktī” Nacionālajā teātrī būs no jauna pārtulkota luga, ko Justīne Kļava kā dramaturģe palīdzēs padarīt saprotamāku šodienai. Scenogrāfs (Vladislavs Ogajs. – A. K.) ir pieaicināts no Maskavas – strādāju kopā ar viņu, veidojot “Mizantropu”. Ir fantastiska, grandioza iecere, kurai vēl meklējam realizācijas iespējas. Šis būs mūzikas apvīts, apcerīgs, erotisks, vitāls stāsts.

Iestudējums “Šekspīrs” Liepājas teātrī

* Pirmizrāde 16. novembrī; tuvākās izrādes: 17., 29. novembrī.

* Dramaturģija: Viljams Šekspīrs / Rasa Bugavičute-Pēce, režisors – Elmārs Seņkovs, objektu teātra režijas konsultants Matīss Budovksis, scenogrāfija, kostīmi Reinis Suhanovs, mūzika – Edgars Mākens,. gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.

* Lomās: Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Rolands Beķeris, Pēteris Lapiņš.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

ELMĀRS SEŅKOVS (1984)

* Dramatiskā teātra režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves mākslas pedagogs.

* Režijas Nacionālajā teātrī: Raiņa “Pūt, vējiņi!”, 2018 (nominācija “Spēlmaņu nakts” balvai); A. Dīča “Arī vaļiem ir bail”, 2018; A. Čehova “Kaija”, 2017, H. Ibsena “Mežapīle”, 2016, V. Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”, 2016; H. Majorga “Zēns”, 2016; Ž. Anuija “Antigone”, 2015; A. Rutkēvičas “Mans nabaga tēvs”, 2014; J. Ezeriņa “Ezeriņš” (“Spēlmaņu nakts” balva Gada režisors un Gada mazās formas izrāde), 2014; R. Bugavičutes “Meitenes”, 2013; Brāļu Grimmu, R. Bugavičutes “Sarkangalvīte un vilks”, 2013; R. Blaumaņa “Purva bridējs”, 2012; R. Bugavičutes, E. Niklasona “Izrāde “Gals””, 2011.

* Režijas M. Čehova Rīgas Krievu teātrī: B. Brehta “Krietnais cilvēks no Sečuānas”, 2017; M. Gorkija “Vasarnieki”; 2014; R. Blaumaņa “Indrāni”, 2012; “Graņonka”, 2011.

Saistītie raksti

* Režijas Valmieras teātrī: A. Strindberga “Nāves deja”, 2015; R. Blaumaņa “Raudupiete”, 2013 (“Spēlmaņu nakts” balva Gada latviešu autora darba iestudējums).

* Saņēmis augstāko Lietuvas teātra apbalvojumu “Zelta skatuves krusts” un atzīts par labāko Lietuvas režisoru par Klaipēdas drāmas teātra iestudējumu “Mamma Drosme” (Mama Drąsa).

 

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
LNB Draugu telpā notiks saruna par rakstniekiem un viņu ģimenēm
20 stundas
IK
ILZE KĻAVIŅA
Kultūra
Ideālais cilvēks, ko mēs gribētu “lietot”. Ilze Kļaviņa vērtē izrādi “Bītlu jaunais albums”
20 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Doma laukumā muzicēs projekta “Ziemassvētku tubas” orķestris
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

JL
Juris Lorencs
Latvijā
“Dižojieties, ka esat latvieši!” INTERVIJA ar baltu valodu pētnieku Alvīdu Butkus 1
Intervija 9 stundas
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Piektdien Latvijā vietām smidzinās lietus: šorīt īpaši Kurzemē ir apledojuši ceļi
13 minūtes
LA
LA.LV
Sports
Sensācija izpalika – Latvijas florbolistes netiek pusfinālā
8 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Rīgas un Ventspils ostas nodod valsts pārvaldībā: noraida visus Saeimas opozīcijas deputātu priekšlikumus
13 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Lemberga sieva lūdz Trampam un Latvijas amatpersonām skaidrot, kāpēc noteiktas sankcijas pret viņu un bērniem 4
15 stundas