No Šekspīra līdz Romas pāvesta mīklai – teātri šosezon sola intrigas 0
Teātra jaunā 2019./ 2020. gada sezona sākusies bez asiņainiem, neviennozīmīgi vērtējamiem griezieniem trupu miesā, kas tomēr vismaz sākumā neveicina radošu gaisotni, un arī bez jūtamiem papildinājumiem teātru štatā. Tomēr intriga saglabājas – ko skatuves sola Latvijā? Ar kādām režisoru debijām pārsteigs? Vai iezīmēsies jaunas tendences teātra valodā?
Līdzās pieredzējušiem režisoriem Varim Braslam, Edmundam Freibergam, Mārai Ķimelei, Mihailam Gruzdovam, Alvim Hermanim – viņš šajā sezonā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iestudēs piecas izrādes! –, Indrai Rogai, Oļegam Šapošņikovam, Inesei Mičulei, Dž. Dž. Džilindžeram, Inārai Sluckai, Gatim Šmitam arvien pārliecinošāk sevi piesaka paaudze, kuru pirms dažiem gadiem dēvēja par jauno, bet nu šis apzīmējums tai vairs īsti nepiedien. Elmārs Seņkovs un Valters Sīlis, Laura Groza-Ķibere, Vladislavs Nastavševs, Reinis Suhanovs, Jānis Znotiņš, Krišjānis Salmiņš, Georgijs Surkovs…
Mākslinieciski dauzonīgais savu vienaudžu lugu pārveidotājs Regnārs Vaivars kopš pērnās sezonas ar Tenesija Viljamsa “Kaisles vilcienu” Dailē šogad konsekventi saglabā kā savu jauno vizuāli solīdo tēlu, tā radošo rokrakstu – cieņpilnu pievēršanos klasikai. Liepājā viņš iestudēs Kārļa Lāča mūziklu “Purva bridējs ugunī” pēc Blaumaņa darbu motīviem, bet Dailes teātrī – Ēriha Marijas Remarka “Trīs draugus”. Šo darbu redzēsim arī Nacionālajā baletā, protams, pavisam citā veidolā.
Klasika un pārsteigumi
Teātru repertuāros nozīmīga vieta ierādīta klasikai. Visvairāk – Valmieras teātrī – Hamsuns, Dostojevskis, Hemingvejs, Ibsens, Makdona, Dailē – Remarks, Nacionālajā teātrī – Gogolis, Lorka, Šekspīrs, JRT – Džeimss Džoiss, Liepājā – Ļermontovs, Brukners…
Daugavpils teātrī visnotaļ intriģējošs solās būt skandalozā itāļu kinorežisora Pjēra Paolo Pazolīni lugas “Affabulazione” iestudējums, kuru kopīgi veidojuši režisori Oļegs Šapošņikovs un Lucina Sosnovska no Polijas. Izrādes vajadzībām filmētā kinomateriāla režisore ir Ināra Kolmane, savukārt muzikālo noformējumu radījis komponists Jēkabs Nīmanis.
Būs arī latviešu klasika un jauni oriģināldarbi.
Režisoru debijas
Teātra afišā arvien intriģējoši ir ieraudzīt jaunu – ne tikai gados – režisoru vārdus. M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmoreiz iestudēs aktrise un režisore, pazīstamā dailēniete Rēzija Kalniņa.
Trīs režisori pirmoreiz iestudēs Liepājas teātrī. Režisore no Lietuvas Monika Klimaite veido izrādi “Mēness neredzamā puse” pēc igauņu dramaturga Karla Kopelmā darba, ko starptautiskie eksperti atzina par labāko 2018. gada starptautiskā konkursā, piedaloties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dramaturgiem.
“Maza, trausla meitenīte ar ļoti spēcīgu skatuves valodu veido ļoti jaudīgus uzvedumus, sākusi studēt Klaipēdas universitātē, teātra izglītību turpinājusi Londonā un Ņujorkā,” šādi debitanti Liepājas teātrī raksturoja tā direktors Herberts Laukšteins. Izrāde vēstīs par notikumiem nākotnē, tā būs vispārināts stāsts par Eiropas nākotni pēc Trešā pasaules kara.
Viesis no Maskavas Aleksandrs Moločņikovs kopā ar Rasu Bugavičuti-Pēci veido iestudējumu “Vienaldzības gadsimts” – stāstu par tehnoloģijām un to biedējošo pusi. Kā saka dramaturģe, tehnoloģiju dotā iespēja sarunāties ar jebkuru jebkurā pasaules malā jebkurā mirklī ir ļoti salda, bet tam visam ir arī ēnas puse.
“Mēģināsim iekļūt kaut kurienē un saprast, kā tehnoloģijas mūs var vai nevar kontrolēt, kā cilvēks reaģē brīžos, kad nokļūst ķīlnieka lomā,” viņa paver izrādes priekškaru. “Būs paskaudrs stāsts un valoda necenzēta, taču lai skatītājs nenobīstas…” Režisors ir gados jauns, patlaban filmē Losandželosā, visnotaļ brīvdomīgs un grūti “pieķemmējams”.
Trešais debitants Liepājā būs Nacionālā teātra štata režisors Elmārs Seņkovs, kurš kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci no ļoti daudzām Šekspīra lugu izlasēm strādā pie dramaturģiskā materiāla izveides izrādei “Runā, Šekspīr!”.
Tā režisoram ir debija ne tikai Liepājas teātrī, bet arī darbā ar Šekspīru, ja neskaita diplomdarbu kopā ar studentiem.
“Tas ir nopietns pētījums, kuru esmu veicis, lasot ne tikai Šekspīra lugas, bet arī par viņu pašu,” stāsta Elmārs Seņkovs. “Izrāde būs šausmu trilleris ar komēdijas elementiem. Šekspīrs vienmēr iestudēts, vismaz cik esmu redzējis, kā ļoti smagnējs, smags akmens, ko cenšas ripināt ar lielu pasaulīgu domu.
Protams, Šekspīrs ir ļoti dziļš un bagāts, bet mēs mēģināsim no vairākām lugām vienā stāstā izveidot Šekspīra pasauli, kurā satiksim gan Otello, gan Ričardu III, gan lēdiju Makbetu, īstenībā vēl līdz galam nav skaidrs, kuri tēli izturēs atlasi.”
Scenogrāfs būs Reinis Suhanovs, mūzikas autors – Edgars Mākens. Aktieri – pārsvarā vīrieši, bagāti lomām – gan Leonam Leščinskim, gan Kasparam Godam. Iespējams, vēl kādam būs arī pa kādai sieviešu lomai – kā jau Šekspīra laikā.
Bet interesantākais uzdevums tiks teātra prīmai Inesei Kučinskai, kura spēlēs Ričardu III.
Režisors Elmārs Seņkovs jau sen vēlējies sadarboties ar šo aktrisi un dot viņai grūtu uzdevumu. Un kas varētu būt sarežģītāks kā nospēlēt maniakālu, varaskāru, kroplu vīrieti? Caur Šekspīra fabulām izrādes veidotāji mēģinās runāt par lielo pasaules mehānismu, kurā visi esam manipulējami, jo baidāmies par savu vietu, eksistenci. Stāsts būšot par pasaules nežēlību, bet izstāstīts caur viedumu un asinīm.
“Vēlējos pārbaudīt savus spēkus, veidojot teātra trilleri ar šausmu elementiem, dauzonīgi, dulli un reizē jautri, kur ir pārspīlēti daudz groteskas un asiņu, tas vienmēr ir mazliet smieklīgi,” saka Elmārs Seņkovs. Savukārt Nacionālajā teātrī Šekspīra “Sapni vasaras naktī” viņš pieteicis kā mītisku komēdiju krāšņā tumsā. Gribētos cerēt, ka skatījums uz Šekspīru vienā sezonā divos teātros – turklāt abos uz lielajām skatuvēm – vienam un tam pašam režisoram izdosies gana atšķirīgs.
Šekspīru redzēsim arī Dailē. Pazīstamais viesis no Lietuvas Rolands Atkočūns iestudēs Lī Hola lugu “Iemīlējies Šekspīrs”, kas radīta pēc Toma Stoparda un Marka Normena rakstītā kinoscenārija tāda paša nosaukuma 1998. gadā iznākušajai amerikāņu filmai.
Bet ar itāliešu autora Luidži Lunari mistisko komēdiju “Trīs šūpolēs” Kamerzālē Dailes teātrī debitēs patlaban Krievijā strādājošais rīdzinieks, aktieris un režisors Nikolajs Korobovs, kuru redzējām komersanta lomā filmā “Homo Novus”. Stāsts būs par trīs nepazīstamu vīriešu – uzņēmēja, profesora un armijas kapteiņa – ierašanos vienā telpā katram ar savu, ļoti atšķirīgu mērķi.
Jaunajā Rīgas teātrī ar Aspazijas lugu “Zalkša līgava” kā režisore debitēs šī teātra aktrise Inga Tropa.
Viņa iecerējusi atklāt jaunas sievietes Ziedneses pašanalīzes procesu. Lugā minētais ezers būs kā vārti, caur kuriem izejot jaunā sieviete grims arvien dziļāk zemapziņas dzīlēs, un ar katru mirkli ceļojums kļūs arvien sarežģītāks, grūtāks, baisāks, reizē skaidrāks un krāsaināks.
Uzvedumā kā scenogrāfs iesaistīts arī mākslinieks Miķelis Fišers. Interesanta sakritība, ka minētais mākslinieks šajā sezonā strādās arī Operā – veidos scenogrāfiju Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju”, ar kuru 26. septembrī LNO atklās jauno sezonu. Inga Tropa debitēs arī Nacionālajā teātrī, iestudējot izrādi bērniem, Luisa Kerola “Alisi Brīnumzemē”.
Aizkulisēs runā, ka iepriekšējā “Spēlmaņu naktī” “Grand Prix” saņēmušā “Dvēseļu uteņa” režisori šajā sezonā vēlējies uzaicināt arī Dailes teātris, bet Inga Tropa devusi priekšroku jau minētajiem darbiem JRT un Nacionālajā teātrī. Tas visnotaļ saprotams, jo divi uzvedumi divos vadošajos teātros lielajās zālēs jaunajai režisorei ir nopietns un atbildīgs izaicinājums.
Nacionālajā teātrī debitēs vēl divi režisori. Redzēsim, cik asprātīgi viesim no Maskavas Ņikitam Koboļevam kopā ar scenāristu Reini Suhanovu caur Gogoļa “Revidentu” izdosies runāt par notikumiem mūsdienu Latvijā. Un trešais debitants Nacionālajā teātrī ir jaunais Klāvs Mellis, kurš iestudēs Džeinas Ostinas romāna “Lepnums un aizspriedumi” dramatizējumu.
Tehnoloģiju brīdinājumi un nākotnē – Gorbačovs
Interesanti, ka JRT uzrunājušas tās pašas tēmas, kas Liepājas teātri – par dažādām tehnoloģiju izraisītām negācijām nākotnē.
Par izrādi “Jaunās asinis” režisors Alvis Hermanis saka: “Tā veltīta Silīcija ielejai, moderno tehnoloģiju mekai.
Mūsdienās jaunās tehnoloģijas ir vispārējs jaunās pielūgsmes objekts, kurš nomainījis Bībeli un citas reliģijas un kuru uztveram pilnīgi nekritiski.
Izrāde veltīta vienam no visskaļākajiem 21. gadsimta skandāliem ar Elizabetes Holmsas firmu “Theranos”. Pirms trim gadiem tās akcijas kotējās ap 11 miljardiem dolāru, bet pirms divām nedēļām sākās tiesas process pret Holmsu. Moderno tehnoloģiju entuziasms vienmēr balansē uz robežas starp krāpniecību un mesiānisku ticību labajam un pasaules pārveidošanai, bet šī robeža ir ļoti trausla.”
Par modernajām tehnoloģijām būs stāsts arī izrādē “Es, tu un biorobots”.
Alvis Hermanis pievērsies arī divām spilgtām personībām. Vienai – šajā sezonā, otrai, iespējams, tālākā nākotnē. Lugā “Baltais helikopters” viņš veicis savu izmeklēšanu, kāpēc atkāpās iepriekšējais katoļu baznīcas pāvests Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers, kuru spēlēs baletdejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs.
Lugu Alvis Hermanis veidojis no publicētām intervijām ar pašu pāvestu, sarunām ar cilvēkiem, kas viņu pazinuši personiski, tajā skaitā diviem Itālijas vēstniekiem Vatikānā. JRT mākslinieciskais vadītājs runājis arī ar Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, kurš dzīvojis un strādājis Vatikānā. Lugā ir bezgala daudz citātu, un tā atklāj pēdējo dienu no rīta līdz vakaram, līdz pāvests paziņoja par savu atkāpšanos.
“Vatikānā bija tieši tā pati konfliktsituācija un sadursme kā citur pasaulē starp liberālo un konservatīvo spārnu,” stāstīja Alvis Hermanis. “Tur lietoja citātus, bet domāja par zemtekstiem. Augstākā līmeņa katoļu priesteri izsakās ļoti uzmanīgi un ļoti diplomātiski, un ir grūti saprast, ko viņi vēlas vai nevēlas pateikt.”
JRT mākslinieciskais vadītājs kādai no nākamajām sezonām gatavo arī izrādi par Mihailu Gorbačovu.
Pavasarī Alvis Hermanis divarpus stundas runājis ar bijušo PSRS vadītāju: “Tiekoties sapratu, ka Gorbačovs ir ārkārtīgi emocionāls cilvēks. Viņam ir astoņdesmit astoņi gadi, un man ilgi nācās gaidīt, kurā brīdī viņu izlaidīs no slimnīcas. Esmu trīs reizes ticies ar dalailamu, bet no Gorbačova iespaids bija daudz spēcīgāks, viņa harisma daudz stiprāka. Lai no parasta Stavropoles kombainiera kļūtu par PSRS ietekmīgāko cilvēku, tiktu cauri bezgala daudziem džungļiem, tur vajadzēja lielas pārliecināšanas spējas.
Kā zināms, pēdējais KGB priekšnieks teicis, ka lielākā KGB kļūda bijusi tā, ka “nenovaktējām Gorbačovu”.
Kādā krievu kanāla aptaujā atklāts, ka 90 procenti cilvēku Krievijā Gorbačovu nevarot ciest. Dīvaini, ka krievi nesaprot – ja nebūtu Gorbačova, viņi atvaļinājumā nebrauktu uz Ēģipti, bet ēdnīcā ēstu aukstus makaronus. Krievi kaut kā nesaprot šo sakarību, savukārt es nesaprotu fenomenu, kāpēc viņos ir naids pret Gorbačovu, kurš vairāk ir saskarsmē ar cilvēkiem no Rietumu pasaules.
Bet mēs vairāk runājām par cilvēciskām lietām, un man radās sajūta, ka vienīgais cilvēks, kuram Gorbačovs līdz galam uzticējās, bija paša dzīvesbiedre.”
Teātris nedrīkst būt augstprātīgs
Interesanta tendence komunikācijā starp teātri un sabiedrību iezīmējās Elmāra Seņkova sacītajā, runājot par Šekspīra iestudējumu: “Teātris ir tikai teātris, to vajag uztvert ar pietāti, bet teātrim nevajag būt augstprātīgam. Teātris nedrīkst būt svešs cilvēkiem, tas domāts, lai kaut ko vēstītu auditorijai, nevis augstprātīgi skatītos uz skatītāju nezināšanu vai neizglītotību.
Teātrim, kā to savā laikā centies darīt Šekspīrs, jāuzrunā jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa intelektuālā vai sociālā stāvokļa.
Es būtu ļoti priecīgs, ja jebkurš liepājnieks varētu uztvert mūsu iestudēto Šekspīra stāstu.” Līdzīgu domu izsacīja arī Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba, runājot par gadumijas koncertu, ko veidos Edmunds Freibergs un kas iecerēts gana mīļš, savā ziņā vienkāršs un piesaistošs ģimenei ar bērniem.
“Vēlamies, lai ģimenes ar bērniem iestaigātu taciņu uz teātri,” sacīja Jānis Vimba, “lai nedomātu, ka teātris ir tikai nelielam elitāram lokam, kas vairāk saprot no mākslas un kultūras. Kā parādījuši Kultūras ministrijas pasūtītie pētījumi un Valsts kontroles atzinums, teātra skatītāju auditorija diemžēl samazinās, neskatoties uz to, ka kopējais apmeklējumu skaits aug. Ir jādomā, kā teātrī iemīlināt jaunu auditoriju.”
Līdz šim kritika vairāk uzteica uzvedumus, kuri prasīja no skatītāja intelekta un gara piepūli.
Lai veicinātu jaunas auditorijas piesaisti, Nacionālais teātris atklājis ceturto spēles laukumu – režisore Daiga Kažociņa Jasmīnas Rezā “Slaktiņa dievu” iestudējusi izpildījuma ziņā tradicionāli, bet pēc formas eksperimentāli – tas tiks spēlēts pārsvarā ārpusē un būs viegli pārvedams uz dažādām skatuvēm visā Latvijā.
Jaunu skatuvisko telpu apguvē visradošākais šajā sezonā solās būt Rīgas Krievu teātris. Jau 15. augustā veiksmīgi īstenots pilotprojekts – izrādes “Graņonka” uzvedums uz “Tallink” prāmja kruīza laikā maršrutā “Rīga–Stokholma–Rīga”.
13. septembrī atklās jaunu norises vietu, radošo eksperimentu telpu – teātra ostu “Andrejsala”. Tur pirmais iestudējums būs izrāde bērniem “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums”, kura pamatā ir Edgara Niklasona režisētā Selmas Lāgerlēvas pasaka. Izrādē bērni un vecāki ar autobusu ceļos uz kādu noslēpumainu Andrejsalas angāru, kurā, kā runā, ir viss nepieciešamais, lai piedzīvojums kopā ar meža zosīm varētu izdoties.
“Kultūrzīmju” IZVĒLE
Intriģējošākie jaunās sezonas iestudējumi
• Daugavpils teātrī – Pjērs Paolo Pazolīni, “Affabulazione” (režisori Oļegs Šapošņikovs, Lucina Sosnovska).
• Valmieras teātrī – pēc K. Hamsuna stāsta “Viktorija” motīviem veidotā izrāde “Viktorija” (režisori Indra Roga un Mihails Gruzdovs); Ernests Hemingvejs, “Ardievas ieročiem” (režisors Varis Brasla).
• Liepājas teātrī – Kārlis Lācis, Regnārs Vaivars, “Purva bridējs ugunī” (režisors Regnārs Vaivars); Mihails Ļermontovs, “Dēmons” (režisors Viesturs Meikšāns).
• M. Čehova Rīgas Krievu teātrī – “Kankuna” (režisors Sergejs Golomazovs).
• Dailes teātrī – Ērihs Marija Remarks, “Trīs draugi” (režisors Regnārs Vaivars); Artūrs Dīcis, “Dons Kihots” (režisors Gundars Silakaktiņš).
• Jaunajā Rīgas teātrī – Alvis Hermanis, “Baltais helikopters” (režisors Alvis Hermanis); “Vēsā jaunava” (režisore Inese Mičule).
• Nacionālajā teātrī – Aivars Freimanis, “Katls” (režisore Ināra Slucka); Nikolajs Gogolis, “Revidents” (režisors Ņikita Kobeļevs);Ivo Briedis, “Pēdējais salmiņš” (režisors Toms Treinis).
