Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. augusts, 2013
Drukāt

Maķedonijas epizodes


Foto-Guntis ŠvītiņšFoto-Guntis Švītiņš

Katram braucienam ārpus Latvijas ir iemesli un motivācijas, bet šoreiz notiekošais vairāk līdzinājās spēlei vai improvizācijai, kur ir zināma tikai tēma. Katrā ziņā šis nebūs ceļvedis tūristiem ar norādēm par cenām un izdevīgām nakšņošanas vietām, bet redzētais un piedzīvotais Maķedonijā manu sajūtu līmenī.


 

Viss sākās ar nelielu daiļrades raksturojumu, kuru gada sākumā man palūdza uzrakstīt Maķedonijas māksliniece savas izstādes bukletam. Pēc izstādes viņa jokojot ieminējās, ka tagad ir mana kārta eksponēties Skopjes galerijā “Ko-Ra”. Par humora izjūtu nevaru sūdzēties un tādā pašā garā atbildēju, ka skan ļoti labi un varam palikt pie skaņas. Pēc vairākkārtējām sarunām un pārliecināšanas, ka tas ir reāli, es piekritu. Sākuma doma par pasteļu vai zīmējumu izstādi tika atlikta, jo transportēšanas un pārējie izdevumi bija ievērojami. Vienojāmies par fotogrāfiju izstādi, un saņēmu galerijas uzaicinājumu. Dīvaini. Ik pa laikam sazinājos ar Maķedonijas kolēģēm, drukāju fotogrāfijas, domāju par izstādes koncepciju, sēdēju Stambulas milzīgajā lidostā, jau braucu pa karstajām Skopjes ielām, bet nebija sajūtas, ka tas viss notiek īstenībā.

Beidzot satieku Živku un iepazīstamies realitātē, kaut arī vismaz piecus gadus kopā darbojamies kādā Austrālijas interneta galerijā un visai aktīvi esam apmainījušies ar komentāriem par jaunākajiem radošajiem darbiem, runājušies par idejām. Ar šo brīdi piezemējos, tā nu esmu Maķedonijā.

 

Skaisti, skaļi, laipni

5. jūlijā Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē pieturējās +37 C karstums ēnā. Šādā tveicē, šķiet, prātīgāk būtu baudīt mierpilnu vakaru, nevis doties uz mākslas galeriju. Tādēļ biju priecīgs, ka pulksten 20 manas fotoizstādes “Starp…” atklāšanā ieraudzīju kuplu apmeklētāju pulku. Fotoizstāde vienlaikus bija Latvijas un arī mana vizītkarte, kā es Latviju redzu. Stāstīju, ka Latvija ir divreiz lielāka par Maķedoniju, ka mums nav kalnu, bet daba ir interesanta un dzīves ritms pilsētās straujāks, taču noteikti klusāks.

Maķedoniešiem patika fotogrāfijas, kurās bija redzama migla, jo tas viņiem likās visai eksotiski. Piesaistīja Latvijas pilsētu vaibsti – Rīgas siluets, Jelgavas, Bauskas un Rundāles pils. Patika bildēs redzamās blondās sievietes, un pie šiem attēliem gribēja fotografēties daudzi puiši un vīri.

Maķedonijā pavadītajās dienās pārliecinājos, ka par Latviju šai zemē zina maz, bet Galičicas Nacionālajā parkā, dienvidos pie Albānijas robežas, kāds vīrs zināja, ka Latvijas futbolisti spēlējuši ar Maķedonijas izlasi. Kad pateicu, ka Maķedonijas komanda uzvarēja, vīrs kļuva patiesi priecīgs. Vēl par Latviju bija dzirdējuši albāņi, kuri kopā ar latviešu viesstrādniekiem bija strādājuši Vācijā. Ļoti interesanta tikšanās un saruna izvērsās ar Dr.phil. Nebojšu Viliču no Sv. Kirila un Metodija universitātes Skopjē. Profesors daudz raksta par mākslas vēstures jautājumiem un bijis ar priekšlasījumu vairāku dienu konferencē Rīgā. Tas gan noticis 90. gadu sākumā, un darba dienas bijušas tik piesātinātas, ka atceras vien Brīvības pieminekli un pārskrējienus no vienas sēdes uz citu. Šī satikšanās daudzo un interesanto komunikāciju virknē bija skaists noslēgums atpūtnieku pilsētā Strugā.

Maķedonijā dzīvo skaisti cilvēki, īpaši vīrieši, gluži kā antīkās pasaules skulptūras – paliela auguma, klasiskiem sejas pantiem. Mani pārsteidza, kā viņi pārvietojas pa trotuāru – iet savu ceļu. Bez kādiem kompleksiem un zemtekstiem iet un pārējos it kā neievēro. Līdzīgi uzvedas arī pie stūres. Autosatiksme galvaspilsētā ir, maigi sakot, – savdabīga, īpaši sastrēguma stundās. Šoferi signalizē, cenšas spraukties citiem auto garām, skaļi sniedz norādījumus cits citam, izsaka piezīmes, diezgan liels haoss un troksnis… Jā, maķedonieši skaļā balsī var ilgi diskutēt. Man radās tāds mazliet savdabīgs secinājums, komunicējot ar šiem pašlepnajiem un neatkarīgajiem vīriem. Katrā no viņiem it kā personificējas kāds lielāks vai mazāks Maķedonijas Aleksandrs, un nav grūti iedomāties, kas notiek, ja satiekas divi, trīs vai vairāki desmiti Aleksandru ….

Bet vienlaikus viņi ir ļoti laipni. Galvaspilsētas iedzīvotājiem tāpat kā pie mums attieksme pret citiem vairāk atkarīga no rakstura, nevis kopējās noskaņas. Bet mazpilsētās cilvēki ir ļoti laipni, allaž atbildēs, ja pavaicā ceļu, gatavi tevi aizvest pie rokas. Maķedoniešiem patīk darboties lēni, nesteidzoties, ar dienvidniekiem piemītošo attieksmi – viss būs, viss veidosies, varbūt pat pats no sevis.

Lielākoties maķedonieši ir atbrīvoti un arī ieinteresēti. Vai nu kaut ko pārdot, vai pastāstīt, vai vienkārši ieinteresēt par Maķedoniju. Tirgojot viņi nopelna katrs atsevišķi, bet, stāstot par savu zemi, labums visiem – vai nu kāds atbrauks, vai draudzēsies. Uzbāzīgi viņi noteikti nav.

Vēl ievēroju, ka maķedonieši ir lepni, ar savdabīgu neatkarības izpratni. Piemēram, restorānā pienāk viesmīlis un vaicā: “Ko vēlēsieties?” Bet maķedonieši sarunājas un nepievērš viņam nekādu uzmanību. Viesmīlis stāv pie galdiņa un gaida. Kad restorāna apmeklētāji ir izrunājušies, izvēlas ēdienu. Ēdieni ir stipri, asi un ļoti garšīgi. Lai sarunātos gandrīz ar visiem, būtu jāprot maķedoniešu vai albāņu valoda. Angļu valoda nav pārāk populāra, krievu ne tik. Vecākās paaudzes ļaudis atminas krievu valodu dzirdējuši, taču nerunā. Man visu laiku laimējās, jo satikos ar cilvēkiem, kuri prata angļu valodu, bet uz beigām jau nojautu kādus 70% no maķedoniešu teiktā. Bija patīkami gan man, gan runātājam.

 

Skopje_pieminekli_1Skopje

Galvaspilsētu Skopji šķērso upe Vardara, un tās krastā atrodas gan 6. gs. celtais Kale cietoksnis, gan vecpilsēta, saukta arī par Veco Tirgu. 1963. gada postošajā zemestrīcē vairāk nekā 83% pilsētas apbūves tika sagrauta, tāpēc arī šodienas Skopjes plānojums ir visai savdabīgs, bez noteikta vēsturiskā centra. Šajā ziņa ir zināmas līdzības ar Jelgavas pēckara plānojumu. Neskatoties uz lielajiem postījumiem, vecpilsētā un Skopjes apkārtnē ir daudz kultūras, vēstures un arhitektūras pieminekļu, arī brīnumu. Piemēram, vecpilsētā jeb tā sauktajā Vecajā Tirgū atrodas 18. gs. celtā Sv. Demetrija bazilika ar vecām un gleznieciski interesantām freskām, kuras laika gaitā diemžēl ir ļoti samelnējušas. Pagājušajā gadā šie sienu gleznojumi ieguva pasaules uzmanību, jo vienā naktī atjaunojās gandrīz visi zeltījumi freskās. Minējumu daudz, bet izskaidrojuma šai parādībai nav līdz pat šodienai. Atrodoties bazilikā, ir tāda sirreāla sajūta, jo sienas līdz pat kupolam ir nomelnējušas un kristāla lustras gandrīz nemanāmi vibrē uz šī fona, veidojot melnbaltu telpu. Vienīgie krāsainie akcenti ir atsevišķie spožie zeltījumi freskās un koši sarkanais altāra pārsegs. Skaisti.

Vecpilsētā atrodas daudz veikaliņu, dažādu darbnīcu, restorānu, te var iegādāties galvenokārt tūristiem domātas mantas – ādas izstrādājumus, rotaslietas, apģērbus, suvenīrus. Daudz tirgotavu pieder turkiem un albāņiem. Šeit atrodas arī viena no Skopjes lielākajām mošejām. Maķedonijas Nacionālā galerija ierīkota vēsturiskajā celtnē Daut Pasha Hamam.

Interesanta vieta ir Mātes Terēzes memoriālā ēka/muzejs, kurā viņa savulaik dzīvojusi. Patiesībā vecā ēka ir modernas būves centrā un rada ļoti savdabīgu noskaņu. Bagātā, ļoti sarežģītā Maķedonijas vēsture aplūkojama vairākos muzejos. Maķedonijas muzejā redzama arheoloģija, vēsture un etnogrāfija, Maķedonijas galerijā apskatāma ekspozīcija, kurā atklājas maķedoniešu profesionālās mākslas attīstība.

Netālu no Skopjes ir vērts apskatīt 1. gs. celto romiešu akveduktu.

 

Pieminekļu kults

Jau pirmajā dienā, kad centos apgūt Skopjes ģeogrāfiju, lai varētu bez pavadoņiem brīvi pārvietoties pa pilsētu, manu skatu piesaistīja pieminekļu daudzums. Maķedonijas laukumā vien bija kādi četri. Pošoties braucienam, tīmeklī redzēju pieminekļu kompleksu Skopjē. Nodomāju, ka šīs trīs dimensiju skices domātas kādam nākotnes projektam, bet atbraucis skatos – pieminekļi ir jau īstenība. Tiešām, pēdējos desmit, piecpadsmit gados Maķedonijas galvaspilsētā ar vērienu ceļ pieminekļus. Galvenais un centrālais, protams, ir veltījums Maķedonijas Aleksandram, šeit mirušajam un apbedītajam Rietumbulgārijas caram Samuilam, arī revolucionāriem un Maķedonijas revolucionārās organizācijas dibinātājiem. Visi šie tēli ir ļoti iespaidīgos mērogos, masīvi un vēstoši. Šie pieminekļi ievērojami arī ar to, ka tajos izmantoti pamatīgi, īsti un dārgi izejmateriāli – marmors, bronza, dzelzs. Interesanti, ka daļa tautas ar pieminekļu celtniecību ir visai neapmierināta. Un tie nav cilvēki, kas būtu daudz braukājuši pa pasauli un spētu salīdzināt, viņi vienkārši redz – tie ir nevajadzīgi izšķiesti līdzekļi. Pēdējā laikā veidojas kustība, kas gribētu ierobežot šo pieminekļu celtniecības tempu un veidu.

 

Burbuļsaktas maķedonietēm

Maķedoniešu fantastiskās laipnības dēļ man izdevās ielūkoties pāris lielajos muzejos. Devāmies uz Maķedonijas Vēstures un kultūras muzeju, tā ir lielākā krātuve valstī. Izrādās, pirmdienās muzejs ir slēgts. Mana laipnā pavadone Živka uzmundrināja – pagaidi, iešu parunāt. Pēc brīža vīrs policista formā māj man ar roku, izrādās, viņš ir muzeja apsargs un apvaicājies, no kurienes esmu atbraucis, aicina muzejā. Viņš atslēgšot signalizāciju un parādīšot pamatekspozīciju. Neesot gan vēsturnieks, bet viņam patīkot vēsture. Un muzeja apsargs angļu valodā, vienkāršā formā pastāstīja par sarežģīto Maķedonijas vēsturi.

Maķedonijas muzejs, kurā atrodas arheoloģijas, vēstures un etnogrāfijas ekspozīcijas, arī bija slēgts. Mana pavadone sastapa arheoloģi, kura arī nožēloja, ka muzejam brīvdiena, un aicināja atnākt rīt. Garām gāja kāds vīrs un teica: “Sveiks, Gunti! Vakar biju uz tavas izstādes atklāšanu!” Tas bija tik neparasti, ievēroju, ka mana pavadone un arheoloģe pieklust. Nesapratu, ko tas nozīmē. Vīrietis tik stāsta, ka muzejs ir slēgts, bet vai es gribot paskatīties. Jā, tas būtu vienreizēji, bilstu. Vīrs dodas pie apsardzes un sarunā, ka ciemiņam no Latvijas jādod iespēja. Pabrīdinājis mani, lai nevicinu rokas, jo otra signalizācija ir pusmetru no eksponātiem, novēl pavadīt laimīgu dienu Skopjē un aiziet. Arheoloģe un mana pavadone atdzīvojas un jautā, vai es zinu, kas ir šis cilvēks. Izrādās, man ir laimējies, jo šis vīrs ir muzeja direktora vietnieks un patlaban aizvieto direktoru. Muzejā ir ļoti interesanta etnogrāfiskā daļa. Ne tikai Maķedonijas novadu tautastērpi, bet arī ieskats, kā ģērbušās tautas, kas šajā zemē dzīvojušas kopš senlaikiem – bulgāri, grieķi, turki, albāņi. Patīkami pārsteidza, ka ne tikai Kurzemē ir valkātas burbuļsaktas. Arī maķedoniešu sieviešu tērpa jostai ir trīs milzīgas sprādzes, kas ļoti atgādina mūsu kurzemnieču burbuļsaktas. Šāds tērps – brunči, blūze, vairākas sagšas, josta un smagas metāla krelles – var svērt ap 35 kilogramiem. Tas liecina, ka maķedonietes ir bijušas brašas sievas. Muzejā ir plašs ikonu klāsts, kas pārvietotas uz šejieni no pussagruvušām bazilikām. Bazilikas un klosteri ir Maķedonijas neatņemama kultūras mantojuma sastāvdaļa, kas rada savu starojumu. Nav svarīgi, vai šī vieta ir tikai muzejs vai arī piepildīta ar lūgšanām un tradicionālajiem rituāliem.

 

Matka_kanjons_2Matkas kanjons – varenības un skaistuma simbols

Viesojoties pie mākslinieku Ilijevsku ģimenes, kurā ir trīs gleznotāji – tēvs un divi dēli, pirmo reizi uzzināju par Matkas kanjonu. Kaut arī šie mākslinieki darbojas katrs savā žanrā un ir pietiekami atšķirīgi pasaules uztverē, viņi ir vienoti un rūdīti plenēra gleznotāji. Tieši viņu gleznās manu uzmanību piesaistīja šīs varenās klintis. Visi vienā balsī teica – tas tev jāredz. Pēc dažām dienām es jau biju tur.

Fantastisks dabas skaistums baudāms Matkae kanjonā. Vareni klinšu monolīti, kuros saskatāms milzu dabas spēka rezultāts – savērpti slāņi no tiem laikiem, kad pusmīkstā masa tika kustināta un pārvietota. Dīvaini zaļganais ūdens veido skaistu harmoniju ar koku lapotni, un kustīgo atspulgu spēle atdzīvina klinšu mieru. Šeit arī darbojas pirmā elektrostacija Maķedonijā, kas celta 30. gadu otrajā pusē. Pie milzīgajām klintīm pastāvēšanas sev mājvietu radušas grieķu ortodoksālās baznīcas bazilikas un klosteri. Brīnišķīga sajūta – ieiet vēsā klusumā, kad laukā ir apmēram +36 C ēnā.

Šī vieta mani fascinēja un aicināja uz kāpelēšanu pa kalnu takām. Karstums pamatīgs, bet vietās, kur valdīja dziļa ēna, pēdām uz akmens takas bija pat vēsi. Taciņa vijas gar upi apmēram 70 cm platumā. Dažviet tā iet gar kraujas malu un lejā aiza – kādus septiņus metrus dziļa. Pārsteidza, ka vietās, kur taciņa ved taisni, ir nožogojumi, bet, kur tā strauji metas apkārt klintij, nožogojumu nav. Domāju, kas tas par joku? Tā arī nesapratu. Pa takām pārvietojas diezgan daudz ceļotāju, divi cilvēki blakus gan nevar samainīties, jāgriežas šķērsām.

 

Antīkās pasaules maģija Stobi un Hēraklejas pilsētās

Ja ir vēlme pietuvoties, ielūkoties un pat pieskarties seno pilsētu mūriem, kolonnām, tad jādodas uz Stobi un Bitolu (Hērakleja). Stobi kā apdzīvota vieta zināma jau kopš 217. gada pirms Kristus dzimšana. Romas impērijas laikā Stobi bija Maķedonijas provinces galvaspilsēta ar milzīgu amfiteātri 3000 skatītājiem. Amfiteātris bijis gan sapulču, teātru izrāžu, gladiatoru cīņu un vēlāk arī pagānu soda vieta.

Bitola bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā, un tur atrastas unikālas civilizācijas liecības. Hērakleja grieķu pārvaldības laikā bijusi ievērojams reģiona centrs, bet, iekļauts Romas impērijas sastāvā, zaudēja savu nozīmi un tika izpostīts. Bizantijas agrīnajā pastāvēšanas laikā, 4. – 6. gadsimtā, pilsēta kļuva par ievērojamu reliģisko centru. Ir ļoti interesanti vienuviet redzēt gan grieķu mozaīku, romiešu skulptūras un Bizantijas laika arhitektūras iezīmes.

 

 

Ohrida

Ohrida atrodas pie tāda paša nosaukuma ļoti krāšņa ezera.

Ohrida – tās ir divas pasaules. Vecā pasaule arhitektūrā, kustībā, noskaņā. Šīs pasakainās pilsētas slavu vairo arī 365 baznīcas, pa vienai katrai gada dienai. Tas ir jāredz un jāpiedzīvo, tas nav izstāstāms. Un otra – kūrorts pie Ohridas ezera, kurp sabrauc atpūtnieki no visas Maķedonijas, arī ārzemniekus te redz vairāk nekā galvaspilsētā. Ohridā ir divas iespējas – vai nu ezerā slīdi uz vējdēļa, vai staigā pa vecpilsētu. Izvēlējos otro – vecpilsēta cietoksnī, baznīcas, klosterus, šaurās ieliņas, darbnīcas, galerijas… Izgāju vienu pamatīgu riņķi ar gidu, kundze nepārcentās, nebiju noguris, kaut arī tās bija kādas trīs stundas. Patika redzēt savienojošās vietas arhitektūrā – grieķu, romiešu mozaīkas un kāda detaļa no turku kultūras. Bizantijas laiks ar bijušo varenību, restauratoru skrupulozais darb, konservējot un atjaunojot, ieinteresēti tūristi, viltus gidi, brīnišķīgas ainavas – tas viss kopā veido Ohridas vecpilsētas garu. Paviesojos pie mākslinieka Ļjupčo Panevska, kurš pats izgatavo papīru un uz vecas preses pavairo ofortus ar Ohridas vecpilsētas skatiem. Kā gatavo papīru, zināju, bet mani interesēja, kā viņš par to stāsta, kā šo procesu pasniedz. Viss notika interesanti un saistoši. Kad bija izdrukāta tipiska ainava, ieminējos, ka vēlētos pāris lapu nopirkt. O, nopirkt, tad izlaidīšu labāku kvalitāti, mākslinieks sarosījās. Nopirku divas grafikas. Ņem trešo, to es tev uzdāvinu, viņš bija sirsnīgs un priecājās, ka esmu iegriezies viņa “Gūtenberga spiestuvē”. Vēl parunājos ar kokgriezēju, kurš veidoja biezus, bet filigrāni izgrieztus rāmjus.

 

Uzmanīgi – čūskas!

Vienvakar bijām laukos pie romiešu akvedukta. Valdīja brīnišķīga gaisma, un saviem pavadoņiem teicu, ka vēlētos šeit kādu laiku pakavēties un pafotografēt. Izkāpām no auto, un mani ceļabiedri uzreiz aiztaisīja durvis un aizskrūvēja ciet logus. Kāpēc tā – jautāju. Tuvumā taču nav neviena ļaundara. Čūskas, viņi saka, tās pamanās ielīst automašīnā, mierīgi gulēt nedēļu un izlīst, kad tām sagribas ēst.

 

Daži ieteikumi ceļotājiem

Baudiet visus Maķedonijas jaukumus uz vietas. Necentieties vest uz mājām ne romiešu kolonnas, ne kapiteļus, kaut arī tie var gadiem mētāties kaut kur ciematu nomalēs vai atrasties nekoptās puķu dobēs. Maķedoniešu muitnieki ar lielu prieku un azartu pārbauda viesu mantas (runāju par lidostu). Mana rokas bagāža tika vairākkārt caurskatīta skenerī un saldumu kārbiņas rūpīgi izārdītas. Ar interesi vēroju viņu darbu, un tas tiešām bija ļoti nozīmīgi un atbildīgi. Tagad, protams, nevaru noturēties nepasmaidot par šo akciju. Tas bija jauki!

 *

Parastais jautājums ir, cik maksā tas, tas, un tas … Šajā ziņā neesmu interesants sarunu biedrs, jo, godīgi sakot, īsti nepievēršu uzmanību šiem rādītājiem. Man ir citas intereses. Cilvēkiem ir tik dažādas prasības un tradīcijas. Varu vienkārši nosaukt dažas un aptuvenas cenas, kuras noskatītas kādās ēdienu kartēs.

 *

1 EUR ir aptuveni 62 Maķedonijas denāri

Šeit redzamais cenās ir tāds vidējais aritmētiskais, kur netiek maksāts par zīmolu vai zvaigznīti.

 Šķiņķburgers 70.00 MD

Sierburgers 100.00 MD

Vistburgers 110.00 MD

 Siltie ēdieni

Cūkas un vistas karbonāde ir vienā cenā 110.00 – 210.00 MD

Pildīta vista 100.00 – 250.00 MD

Espresso kafija 40.00 – 70.00 MD

Alus ”Skopsko” ap 70.00 MD

Tikko no lauka atvests, smaržīgs 5 – 6 kg smags arbūzs maksā 30.00 MD

 *

Ledu un bieži vien arī dažādi sagatavotus sarkanos, čilli piparus dod bez maksas. Reiz, uzklausot manu lūgumu pēc viena pipara, viesmīlis atnesa septiņus marinētus skaistuļus. Mani draugi palika bez valodas, jo kaut ko tādu viņi nebija piedzīvojuši, ka vienai personai atnes septiņus. Bija garšīgi un divus apēdu ar gardu muti. Interesanti, kas viesmīlim bija padomā. Vai viņš mani gribēja paturēt Maķedonijā uz mūžīgiem laikiem?

 

{gallery id=”1993″}

Pievienot komentāru

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+