Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. oktobris, 2014
Drukāt

Mākslas darbu veido mūžībai. Saruna ar Krišu Zilgalvi

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Saruna ar Rīgas Doma jaunās vitrāžas “Ar degsmi par brīvu Latviju” autoru, arhitektu Krišu Zilgalvi.

Rīgas Doma jaunās vitrāžas “Ar degsmi par brīvu Latviju” atklāšana tiek gaidīta ar lielu interesi. Lai arī tās veidošana prasījusi teju trīs gadus, veidotāji to uztver kā neatņemamu daļu no jauna mākslas darba radīšanas procesa. Idejas autors Krišs Zilgalvis teic – šādu mākslas darbu veido mūžībai, tādēļ jābūt pārliecībai, ka tas ir iespējami tuvu ideālam.

Nevar zināt, kur dzīve būs jauno mākslinieku aiznesusi brīdī, kad vitrāžu svinīgi atklās, jo pēc pāris nedēļām viņš atkal dodas prom, lai turpinātu skoloties un strādātu pie jauniem izaicinošiem projektiem. Ar Krišu Zilgalvi tiekamies peldošajā galerijā “Noass”, kur glabājas vitrāžas skices un arī viens no agrīnajiem paraugiem – samērā neliels, toties iespaidīgi smags stikla veidojums, kas ļauj iztēloties iespaidīgo koptēlu.

– Šis vēl ir zilganzaļš, sacījāt, ka pati vitrāža būs praktiski bezkrāsaina. Jādomā, ka procesā diezgan daudz esat uzzinājis arī par stiklu.

K. Zilgalvis: – Jā, man tas bija un vēl joprojām ir ļoti aizraujošs process – drīz jau būs trīs gadi –, kurā pats daudz apguvu. Esam apskatījuši un izpētījuši daudzus stiklus, to tehniskās un vizuālās īpašības. Tagad izmantojam pēc iespējas dzidrāku, tīrāku, uzsverot, lai vizuālais efekts rastos, gaismai saskaroties ar stiklu.

– Saprotu, ka par vitrāžas atklāšanas brīdi vēl netiek runāts. Vai varat pateikt, cik tālu process nonācis?

– Paveikta lielākā daļa un redzams, ka jaunā vitrāža būs brīnišķīgs mākslas darbs, ko varēsim novērtēt arī vēlāk, kad projekts jau būs beidzies. Tā kā ar jauno, septiņus metrus augsto vitrāžu saistām ļoti augstus nosacījumus ne tikai mākslinieciski, bet arī tehniski, nedrīkstam steigties. Pievēršam ļoti lielu uzmanību detaļām, lai tā līdzinātos juveliera darbam. Ņemot vērā, ka jaunā vitrāža ir piemiņas zīme un veltījums, visu darām ļoti rūpīgi, mums nav plāna B, viss jāizdara perfekti.

– Vai kopš brīža, kad iesniedzāt projektu, vitrāža ir vizuāli, saturiski mainījusies?

– Jā, protams! Tā ir daļa no aizraujoša radīšanas procesa, kas man ir vissvarīgākais. Pētnieciskais process, tehnoloģiju izzināšana darbu padara arvien labāku un labāku, idejas laika gaitā izkristalizējas un kļūst stabilākas. Jau pašā sākumā zinājām, ka būs nepieciešama pētniecība atšķirībā no tradicionālas vitrāžas veidošanas, ne tikai konceptuāli, bet arī meklējot tēlniecisko formu.

– Vitrāža parasti saistās ar krāsaina stikla gabaliņiem, kuri savstarpēji savienoti ar svina dzīslojumu. Kā ir ar šo vitrāžu?

– Jaunā vitrāža sastāv no deviņiem atsevišķiem logiem, kuriem katram piešķirta sava simboliskā nozīme, veidojot vienotu kompozīciju. Katram simbolam atrasta īpaša pieeja un tehnoloģija, kas speciāli izvēlēta. Atsevišķi logi veidoti, sakausējot daļas vienā veselumā, citi, piemēram, “Pilnības simbols – Dieva acs”, iekļauj daudzus atsevišķus slīpētus stikla elementus. Vitrāžas formas griezumā sasniedz vidēji ap 120 milimetru reljefu, bet kompozīcijas centrs, Dieva acs, griezums ir 600 milimetri, kamēr klasiskā vitrāža, kā jau teicāt, veidota no nelieliem plāna stikla gabaliņiem, kas savā starpā savienoti ar dzīslojumu. Tā veidojusies atbilstoši sava laika tehnoloģijām, un tobrīd tas arī bija liels sasniegums.

– Stikls vispār toreiz bija liels sasniegums.

– Taisnība. Šī vitrāža iecerēta kā laikmetīgs mākslas darbs, kas izpildīts ar laikmetīgām metodēm, kas ļauj pieiet vitrāžu veidošanai pilnīgi no jauna, un tehnoloģiskās iespējas arī ļauj paskatīties uz stiklu kā izteiksmes līdzekli no cita skatu punkta. Parasti mākslinieka izteiksmes līdzekļus diktē industrijas noteiktās iespējas, bet šajā gadījumā viss sākās ar ideju un tad tika meklēta un pielāgota tehnoloģija īpaši šim mākslas darbam.

Ideja prasīja laikmetīgus risinājumus, paturot prātā, ka saturam un formai ir galvenā nozīme. Jāpiebilst, ka radīt iespējams arī lieliskās komandas dēļ. Biedrības “Ascendum” un Rīgas Doma degsme mani ļoti iedvesmo, noteikti jāpiemin “AM studio” stikla mākslinieces Andas Munkevicas aizrautība un meistarība, kā arī britu kompānijas “Arup” inženieru, pašmāju “Vincents arhitektūra” un citu iesaistīto profesionalitāte. Un, protams, bez tēva Dzintara Zilgalvja līdzdalības man tas nebūtu bijis iespējams.

– Vai arī no citām pusēm šajā laikā radusies interese par šo tehnoloģiju, ko esat attīstījuši?

– Ļoti ceru, ka stikla mākslinieki izmantos un attīstīs to tālāk. Daudz enerģijas un laika pagājis tieši izpētes procesā.

– Varbūt jums šī ideja jāpatentē?

– Nē, uzskatu, ka jādod iespēja attīstīties tālāk. Varbūt kāds varēs šo izmantot par pamatu, lai radītu vēl kaut ko jaunu un aizraujošu.

– Nupat noslēdzies teju gadu ildzis cikls, kad stāstījāt par jauno vitrāžu novados. Kad Latvijā stāstāt par šo vitrāžu, kā cilvēki to uztver?

– Jā, mēs esam izceļojušies pa Latviju no Rēzeknes līdz Liepājai. Jaunā vitrāža kā piemiņas zīme ir veltījums jebkuram brīvības cīnītājam, arī brīvas valsts nākamajām paaudzēm. Simboliski tas ir katrs indivīds, kas, kopā sakausēti, veido vienotu veselumu, vitrāžā ir arī ietverti četri vēsturiskie novadi. Tieši tādēļ ir ļoti svarīgi doties pie cilvēkiem ārpus Rīgas un uzsvērt, ka jaunā vitrāža ir veltījums viņiem visiem, kas tieši vai netieši piedalījušies Latvijas neatkarības atgūšanā. Tikšanās bija brīnišķīgas, ļoti emocionālas, ļoti cilvēciskas.

– Tad jau var teikt, ka vitrāža veltīta arī jums pašam, jo esat tā nākamā paaudze, kura nāk ar degsmi par brīvu Latviju…

– Tādā ziņā, jā, protams, bet apzinos, ka esmu tikai viena ļoti maza daļiņa no liela veseluma.

– Kā jūs sevī un savā paaudzē izjūtat šo degsmi un patriotismu?

– Man tas šķiet pašsaprotams, it sevišķi, sastopoties ar saviem vienaudžiem, nekas dīvains vai nesaprotams. Tā degsme noteikti ir visos līdzcilvēkos.

– Daļēji jautāju tādēļ, ka ir cilvēki – visdažādāko paaudžu pārstāvji –, kuri aizbrauc, pamatojot to ar domu, ka viņi Latvijā sev neatrod vietu, ir pārāk kvalificēti šejienes iespējām. Un, ja to dara jauni, labi izglītoti cilvēki, tad es domāju: kur ir problēma?!

– Šobrīd es plānoju nākotni, skolu un citus projektus tā, lai nepārtraukti varētu būt klāt jaunās vitrāžas veidošanai. Es noteikti novēlētu jauniem cilvēkiem doties pasaulē, gūt atziņas, pieredzi un iespēju salīdzināt. Pašam man ir sajūta, ka esmu tikai izbraucis tieši ar mērķi izglītoties un iegūt pieredzi. Arī pēc projekta beigām, studiju laikā, pēc iespējas vairāk braukšu uz Latviju.

– Bet jums nav sajūtas, ka esat pārāk kvalificēts Latvijai?

– Noteikti ne. Man liekas, šeit ir iespējas, it sevišķi jaunajiem māksliniekiem, piedalīties mākslas procesos. Es pazīstu daudzus izcilus māksliniekus, kuri dzīvo Londonā un kuriem tur jākonkurē ar tikpat izciliem profesionāļiem, kuri ieradušies no visas pasaules, konkurence ir milzīga. Šeit ir daudz labāka iespēja izveidot bāzi, no kuras varētu atsperties. Protams, jābūt atjautībai, idejas ir jārada, un, lai to darītu, man šķiet, viens no svarīgākajiem aspektiem ir izkāpt no savas komforta zonas, gūt jaunus iespaidus. Pašam no savas pieredzes: ļoti vienkārši ir pazaudēt, atkāpties no mērķa, jo citur, iespējams, apstākļi būs skarbāki nekā šeit… Jaunam profesionālim, aizbraucot uz citurieni, daudz vairāk nāksies domāt, kā izdzīvot un konkurēt, nevis kādu māk­slas darbu radīt.

– Vai māksliniekam Latvijā ir viegli sevi uzturēt?

– Mākslinieks ir tieši tāds pats meistars kā jebkuras citas profesijas pārstāvis. Arī viņam jāzina sava mērķauditorija, mākslinieks nevar novērsties no apkārtējās pasaules, kaut gan tā ir vienkāršāk. Citādi viņš veidos mākslas darbus, kurus neviens nenovērtēs, nesapratīs, un brīnīsies, kādēļ pats sevi nevar uzturēt. Bet līdzsvars starp radošo pasauli un reālo pasauli ir katra paša rokās. Māksliniekam, kā jebkuram, ir jāizprot apkārt notiekošais un jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara. Manuprāt, jebkuram 21. gadsimta cilvēkam jābūt radošam, inteliģentam, jāspēj orientēties dažādos procesos, izmantot tos savā, arī radošajā, darbā – tā ir tā atjautība. Tā es raugos uz sevi.

– Tas izklausās pēc Renesanses ideāla.

– Bet kāpēc ne? Māksliniekam jābūt ideālistam, tā ir profesijas specifika un izaicinājums. Ir 21. gadsimts, tādas izglītības iespējas, kādas nekad agrāk nav bijušas un kuras neizmantot ir pat grūti. Māksliniekam jābūt tik atjautīgam, lai spētu radīt apstākļus pašam sev. Lai kā mākslinieks to noliegtu, viņš cer, ka tiks atzīts un mākslas darbi tiks apskatīti. Pat, rak­stot dienasgrāmatu, viņš patur prātā, ka kāds to izlasīs. Jāaizdomājas, vai mākslas darbs maz var pastāvēt bez skatītāja.

– Performance nevar.

– Jā, bet arī gleznotājam ir svarīgi, lai kāds to gleznu redz, un, ja viņš vēlas sevi uzturēt no šā procesa, tad viņam ir svarīgi, lai kāds to darbu nopērk, lai viņš var kaut vai iegādāties pārtiku vai samaksāt par darbnīcu.

– Iztēlojoties jūsu daudzveidīgos projektus, gribas jautāt – no kurienes tieši jums šī drosme izkāpt ārpus savas komforta zonas? Iedzimta, ieaudzināta, dzīves laikā apzināti izkopta?

– Katrā projektā, kurā piedalos, esmu atradis kādu lietu, kas man rada entuziasmu strādāt. Ja idejas dēļ strādā arī pārējie cilvēki komandā, tas mani dara laimīgu. Un, ja esmu laimīgs, tad nāk arī panākumi. Jāsāk ar laimi, tad būs arī panākumi. Otrādi nestrādā. Un man ir svarīgs process – lai ir kaut kas jauns, nebijis, nesaprotams, tas man liek vēl vairāk iedegties par kādu projektu, jo tam nāk līdzi izzināšanas process, jaunatklājumi. Tas sniedz tādu radīšanas prieku, un tas pats droši vien ir gleznotājam, tēlniekam, arhitektam. Bez tā, man liekas, nevar. Tad vairs nav interesanti.

Radošā vizītkarte

KRIŠS ZILGALVIS (1985)

Veidojis un piedalījies mākslas un arhitektūras projektos apkārt pasaulei, sākot ar mākslas darbiem Ņujorkā līdz pilsētplānošanai Taivānā.

Studējis arhitektūru Ņujorkā, ar izcilību absolvējis arhitektūru prestižajā Londonas Metropolitēna universitātē ar uzsvaru uz ekstrēmo arhitektūru un gaismas pētīšanu.

2012. gada maijā kļuva par uzvarētāju radošajā konkursā par ideju atmodai veltītai vitrāžai, kas tiks īstenota Rīgas Domā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+