Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. februāris, 2014
Drukāt

“Man nekad nav bail”. Pirms Soču spēlēm saruna ar Mārtiņu Karsumu (1)

Foto: Dainis BušmanisFoto: Dainis Bušmanis

Latvijas hokejists Mārtiņš Karsums pēc trīsarpus Rīgas “Dinamo” pavadītām sezonām pagājušajā vasarā pārcēlās uz Maskavas “Dinamo”, kas pēdējos divus gadus kļuvusi par Kontinentālās hokeja līgas (KHL) čempionvienību. Komandas galvenais treneris Oļegs Znaroks jau sen gribēja Mārtiņu pie sevis, un uzbrucējs neliek vilties, kļūstot par vienības labāko snaiperi. Arī olimpiskajās spēlēs Sočos 27 gadus vecais Karsums ar Latvijas izlasi ir gatavs sagādāt patīkamu pārsteigumu.

Čempionu gars

– Mārtiņ, sanāk, ka tu no KHL gandrīz vājākās komandas esi nokļuvis stiprākajā komandā. Kā ar liftu.

– Jā, ir citādi. Kad zaudē, tad nav emociju, pazūd dzinulis. Šosezon atkal viss pretēji – daudz uzvaru, patīkamas emocijas. Spēlējot citā komandā, viss galvā samainās. Maskavas “Dinamo” ir jūtams čempionu gars. Uz katru spēli viņi iet ar čempionu emocijām, ļoti grib uzvarēt un ar pilnu atdevi spēlē līdz galam. Pārliecība ļoti palīdz. Es gan nejūtu, ka viņi īpaši domātu par diviem Gagarina kausiem, jo tagad ir jauns mērķis – izcīnīt trešo.

– Ar kādiem vārdiem Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš tevi pavadīja uz izlasi?

– Novēlēja veiksmi, vairāk vārtu. Galvenais, lai atgriežos bez traumām. Mums komandā ļoti neveiksmīgi sakrita, ka no sešiem olimpiešiem trīs guva savainojumus – krievi Kokarevs un Soins, kā arī slovāks Granjāks. Pirms tam uztaisīja visu mūsu kopbildi un uzlika uz žurnāla vāka. Tikko tas iznāca, sākās traumas un fani uz fotogrāfijām vilka krustiņus. Tā jocīgi bija, viens izkrīt, otrs, trešais. Sāku uztraukties.

– Kā esi iedzīvojies Maskavā?

– Sākumā bija mazliet pagrūti, viss jauns. Bet komandas biedri uzņēma kā savējo. Esmu iejuties, dzīvoju 15 minūšu gājienā no Sarkanā laukuma, nu jau ar mašīnu mierīgi braukāju. Sākumā domāju īrēt, bet nolēmām, ka lētāk ir savu atdzīt.

– Klubs nepiešķīra auto?

– Nē, man līgumā tas nebija ierakstīts. Vairākiem ārzemniekiem ir šoferis, bet viņš ved tikai uz treniņu un atpakaļ. Es brīvā brīdī varu arī pats kaut kur aizbraukt. Ārpus Maskavas neesam bijuši, bet pilsētā ir daudz ko darīt – ar meitu bijām leļļu teātrī, delfinārijā. Vienreiz uz kino aizgājām.

– Opera un teātris nepatīk?

– Briestam un gribam ar sievu aiziet. Saka, esot ļoti labas izrādes. Bijām arī uz cirku. Maskavā ir daudz ko darīt, galvenais – atrast laiku. Līdz spēļu hallei man ir maksimums 25 minūtes ko braukt. Uz treniņu halli ilgāk, vienreiz braucu pusotru stundu. Nekad nevar zināt, kāds būs sastrēgums, tāpēc vienmēr izbraucu ar stundas rezervi.

– Bāzē jūs nedzen iekšā?

– Tfu, tfu, tfu, šosezon vēl tā nav bijis. Džeki ir stāstījuši, ka pagājušajā sezonā bija vairāki zaudējumi un pēc izbraukuma nelaida mājās, nācās doties uz bāzi. Oļegs un Haris tur dzīvo visu laiku, ir labi apstākļi.

– Vai komandas biedri tevi iesvētīja?

– Nē. Gaidīju, ka būs kaut kas, bet nebija. Rīgā komandas sanākšanas reizē jaunajiem bija jādzied vai kas tamlīdzīgs jādara. Vienīgais, ka mums, jaunpienācējiem, bija jāuzsauc vakariņas. Uz to gan es netiku, jo Latvijas izlasei tieši tad bija pārbaudes spēles pret Krieviju. Janvārī vakariņas uzsauca olimpiskais sešnieks. Lēti neiznāca.

 

Trenera uzticība

– Maskavas “Dinamo” esat diezgan daudz no Latvijas. Vai tu maz tur jūties kā leģionārs?

– Pat nezinu. Par latvieti mani nesaukā. Krievu valodu mazliet biju piemirsis, taču principā zinu un vairāk esmu kā savējais. “Dinamo” bez manis, Znaroka un Vītoliņa arī fiziskās sagatavotības treneris Jurijs Ždanovs, masieris Boriss Lavrenovs un slidu asinātājs Aleksandrs Šiškovičs ir no Latvijas. Viņi mani sagaidīja, izrādīja bāzi. Bija vieglāk iejusties. Patīkami, ka varu ar kādu arī latviski parunāt.

– Vai tu Znaroka uzticību iemantoji jau U-20 izlases laikā?

– Es ceru, ka tā, jo jau toreiz viņš man deva daudz spēles laika, lika vairākumā kā ceturto uzbrucēju, ko tagad arī Maskavā mēģināja. Man patika, un kaut ko arī iemetu. Trauma gan iegrieza, pusotru mēnesi izkritu no ierindas un vairs neesmu šajā pozīcijā spēlējis. Neesmu prasījis, kāpēc tā. Kur liks, tur spēlēšu. Ja vajadzēs, iešu vārtos. Mums visiem spēlētājiem ir jābloķē metieni. Ja leksi prom no ripas, tad ļoti ātri izlidosi ārā no Maskavas “Dinamo”. Tas var notikt jebkurā brīdī, un nav svarīgi, uz cik gadiem tev līgums.

– Tātad zināms saspringums ir jūtams?

– Lai nu kā, esmu tur leģionārs, līdz ar to arī jātaisa rezultāts, jārāda labākais hokejs. Pirmās 14 spēlēs bija tikai divi gūti vārti, sēdēju kā uz nažiem. Bija jāvāc punkti, bet nesanāca. Paveicies, ka treneri ir Znaroks un Vītoliņš, jo viņi mani pavilka. Kaut arī man negāja, lika vairākumā, teica, lai neuztraucos. Ka spēlēju labi, momenti ir, un gan jau kādā brīdī aizies. Tā arī notika.

– Soliņš jums ir diezgan garš.

– Jā, tāpēc ļoti drošs par savu vietu nevari būt. Mums ir gandrīz sešas pilnas un treniņos to var ļoti labi just. Kad nav tik daudz cilvēku komandā, tad jau uzelpo, ka tev ir vieta sastāvā. Bet Maskavā katrā epizodē ir cīņa par katru milimetru, visi mēģina tikt sastāvā. Tas jau bija gaidāms. Pēc traumas bija satraukums, jo vajadzēja atgūt sportisko formu un šaubījos, vai liks sastāvā.

– Šosezon vienā spēlē arī izkāvies. Kas notika?

– Sanāca ļoti negaidīti, biju šokā. Viņš man iebakstīja, es pretī. Nometām cimdus, un aizgāja. Atceros tikai to, ka pēc tam devos uz noraidīto soliņu un mēģināju dabūt elpu atpakaļ. Mazliet aizsita. Iepriekšējo reizi kāvos, spēlējot Kanādas junioru līgā (teju pirms desmit gadiem). Toreiz kārtīgi dabūju un kopš tās reizes pret kautiņiem tā mierīgāk izturos. Pretinieks vienkārši bija gudrāks, krekls nebija aiztaisīts, līdz ar to ātri izrāva roku ārā un brīvi varēja sist. Man labāk patīk iemest vārtus nekā kauties.

– Vai tava iesauka Mežonis vēl ir aktuāla?

– Draugi reizēm izšauj par to kādu joku, taču agrāk tas bija vairāk aktuāli. Mežonis nav bijusi mana regulārā iesauka. Maskavā komandas biedri sauc par Marču, Latvijā – Mārča vai Karsiks.

 

Gribam uzvarēt

– Sočos jums pretī nāks ļoti nopietni pretinieki – šveicieši, čehi, zviedri. Nav stresiņš?

– Kad aizbrauks uz Sočiem un sajutīs olimpisko atmosfēru, droši vien vēderā sāks kņudēt. Emocionāls pacēlums, jo tas ir lielākais sporta pasākums. Bail? Nē, man nekad nav bail. Tad jau nav jēgas spēlēt, ja baidies. Tad šahs jāspēlē.

– Kas Latvijas izlasei varētu izdoties?

– Mēs nebraucam tikai piedalīties atklāšanas ceremonijā un paskatīties, kā Soči iekārtoti. Katrā spēlē iesim laukumā uzvarēt. Ja būtu citāds noskaņojums, tad varētu nemaz nebraukt. Domāju, ka čaļi to saprot. Mēs gribam uzvarēt, nevis uzspēlēt. Latvijas izlasei ir pa spēkam sagādāt pārsteigumu.

– Vankūverā bijāt tam ļoti tuvu.

– Jā, spēlē par vietu ceturtdaļfinālā tikai pagarinājumā zaudējām Čehijai. Nianses neatceros. Bija 2:2 pēc pamatlaika. Labā atmiņā ir Davida Krejči gols papildlaikā. Tad bija draņķīga sajūta, jo mēs visi tā izlikāmies, ļoti gribējām uzvarēt. Bet olimpiskās spēles kopumā sagādā neaizmirstamas emocijas, atklāšanas ceremonijā skudriņas skrien pa kauliem un ir prieks, ka tu esi atbraucis aizstāvēt Latvijas godu.

– Latvijas izlase pa šiem četriem gadiem ir kļuvusi stiprāka?

– (Domā.) Latvijas izlase ir citāda. Vai stiprāka – redzēsim Sočos. Es ceru, ka ir.

– Pēdējos trīs gadus pasaules čempionātos traumu dēļ neesi spēlējis. Neesi noilgojies pēc tur valdošās gaisotnes?

– Protams, esmu! Man pietrūkst Latvijas izlases. Cerams, ka vēl būs iespēja uzspēlēt pasaules čempionātā. Galvenais, lai veselība ir kārtībā, tad noteikti braukšu. Visus gadus bijusi viena un tā pati kaite, šosezon atkal bija jātīra menisks (ceļgala trauma). Vienā spēlē iznāca sadursme, tad ar laiku jūti, ka celis sāk īdēt arvien vairāk. Uztaisīja magnētisko rezonansi un vajadzēja tīrīt. Iepriekš esmu bijis pie ķirurgiem Vācijā, ASV, taču labāk nekļuva, tāpēc šoreiz nolēmu taisīt Latvijā, pie Valda Andersona.

– Tad novēlu tev veselību un veiksmi.

Liels paldies. Vairāk vajadzīga veselība. Veiksmi nopelnīšu ar darbu.

 

VIZĪTKARTE

Mārtiņš Karsums

Dzimis: 1986. gada 26. februārī Rīgā.

Augums: 1,78 m.

Svars: 90 kg.

Izglītība: vidējā

Ģimenes stāvoklis: precējies, meita Elīza (2 gadi).

Pozīcija: uzbrucējs.

Klubs: Maskavas “Dinamo” (KHL).

NHL: 24 spēles Bostonas “Bruins” un Tampabejas “Lightning” rindās.

Latvijas izlase: pārstāvējis Latviju vienās olimpiskajās spēlēs (2010. gadā) un trīs pasaules čempionātos, kopā 35 spēles (13 vārti un 16 rezultatīvas piespēles).

Hobijs: makšķerēšana, golfs

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vecais labais Mārtiņš! Riktīgs vecis un labs hokejists. Re, ko nozīmē, ka treneri uzticas un mierina, ja reizēm neiet… Rīgas Dinamo acīmredzot tā pietrūka pie stulbajiem ārzemnieku treneriem.

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+