Psihiatre safabricējusi informāciju pacientes ambulatorajā kartē, lai “uzliktu viņu uzskaitē”: “Es esot lauzusi kāju, un man esot seksuālā disfunkcija” 0
Linda Tunte


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
FOTO: PA Images/Scanpix/LETA

Aija neslēpj, ka ar interesi seko līdzi dakterstāstu sērijai portālā LA.LV, tāpēc arī pati nolēmusi dalīties ar savu piedzīvoto. Turpinājumā Aijas stāsts.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Šarma karalienes: šī gada 10 iekārojamākās latviešu dāmas MI skatījumā
Situācija DUS. Gribēju hotdogam tā vairāk majonēzes un mazliet sinepes, man atbildēja: Kādu uztaisīšu, tādu ēdīsi! 86
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
Lasīt citas ziņas

“Esmu rīdziniece, bet pirms dažiem gadiem, kad nomira mans vīrs, mēs abi ar dēlu īslaicīgi bijām pārcēlušies uz mantotu muzejmāju ārpus Rīgas. Tā bija gan lētāk, gan ērtāk, jo šo māju kā jau muzeju apmeklēja ekskursanti, tāpēc to vienmēr vajadzēja uzturēt tīru un siltu, ar notīrītu sniegu vai nopļautu mauriņu. Mums kā jau rīdziniekiem tas bija pagrūti, turklāt dzīve laukos izrādījās arī ļoti dārga, jo tur bija tikai elektriskā apkure, vārdu sakot, sapnis par lauku dzīves idilli sabruka, jo sapratu, ka māju nāksies pārdot un visu dzīvi atkal pārkārot. Jutos ļoti nomākta, sākās bezmiegs. Man kā labu speciālisti ieteica ambulatorā centra “Veldre” psihiatri Daci, kuru arī es pati nedaudz pazinu, jo viņa pāris reizes bija atbraukusi uz mūsu muzejmāju kā ekskursante.

Man kā jau gandrīz visiem bija stigmātisks aizspriedums pret psihiatra apmeklējumu un bailēm “nokļūt uzskaitē”, tāpēc mani divi pirmie jautājumi viņai bija par “nokļūšanu uzskaitē” un to, vai ar viņas izrakstītajām zālēm es varēšu vadīt automašīnu. Psihiatre man atbildēja – citēju burtiski: “Tu nebūsi uzskaitē, kamēr es tevi tur neuzlikšu” un: “Vari braukt, tikai brauc uzmanīgi.”
Izrakstījusi četras dažādas zāles, ārste ieteica pēc divām nedēļām atbraukt un pastāstīt, kā jūtos. Viņa bija ļoti draudzīga, smaidīga un laipna, daudz runāja par Dievu. Kādu laiku es viņu regulāri apmeklēju, jo viņa sacīja, ka jānāk reizi mēnesī.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ņemot vērā, ka biju pilnīgi pārliecināta, ka “neesmu uzskaitē”, iziet autovadītāju medicīnisko komisiju nolēmu Veselības centrā 4. Bezgala liels bija mans pārsteigums, kad atklājās, ka tomēr “esmu uzskaitē”. Saprotams, ka biju ļoti sadusmota – taisnā ceļā aizbraucu līdz Veldres ielai un jautāju psihiatrei, ko tas nozīmē. Viņa, ne aci nepamirkšķinot, sacīja, ka neesot taču nekādu problēmu – lai es aizbraucot uz Tvaika ielu un izejot šoferu komisiju. Neatvadījusies izgāju no viņas kabineta. Saprotams, tā bija mana pēdējā vizīte pie viņas.

Pirms gada, pārcēlusies dzīvot uz Tallinu, pieprasīju visu savu medicīnisko dokumentu kopijas. Sākot lasīt psihiatres Daces Amoliņas piezīmes manā ambulatorā pacienta kartē, es nespēju noticēt savām acīm.

Pirmais ieraksts par mani ir šāds: “Slimniece pirmo reizi, dzīvo laukos mātes mājā. Mātei epilepsija, despotiska ļoti. Periodiski izteikti murgains aizdomīgums, histēriski uzbrukumi tuviniekiem ar aizdomām.” (Piezīmēšu, ka mana tolaik jau 10 gadus mirusī māte nekad nav bijusi psihiatres Daces Amoliņas paciente un viņai nekad nav diagnisticēta epilepsija, turklāt – kā tagad zinu – visas četras šīs ārstes man toreiz izrakstītās zāles nav savienojamas ar autovadīšanu). Pēc tam psihiatre Dace Amoliņa mani ir rekomendējusi “K” novērošanas grupai, un es esmu ierakstīta reģistrā (tātad “uzlikta uzskaitē”).

Nākamais ieraksts pēc divām nedēļām ir vēl interesantāks: “Slimniecei palicis labāk. Atzīst, ka jau ilgstoši jutusi bažas par ielaušanos dzīvoklī, ka kādi atņemšot māju. Tagad jau varot šo jautājumu apspriest. Murgi turpinās.” (Piezīmēšu, ka ir runa par vaļējā plānojuma māju – tātad bez dzīvokļiem – un ka es viņai stāstīju ne jau, protams, par “ielaušanos dzīvoklī” un “mājas atņemšanu”, bet savām sadzīves problēmām un plāniem māju pārdot.)

Es šo psihiatri neieteiktu pat savam ļaunākajam ienaidniekam.

Piezīmēšu, ka šai ārstei nez kāpēc izteikti nav paticis tas, ka “slimniecei vienmēr esot jāpabaro viņas pieaugušais dēliņš” un “slimniece ļauj savam izlutinātajam dēliņam, kurš it kā studējot, braukt ar “baltajām tiesībām””, tai pašā laikā atkal un atkal uzsverot, ka es esmu “egocentriska” – tiešām nesaprotu, kāds tam visam ir sakars ar manu psihisko veselību. Vēl es esmu arī “nesakopta, “nekontrolēju svaru”, esot “lauzusi kāju”, tāpēc nu varot “staigāt tikai ar kruķi” (es nekad neesmu lauzusi kāju un staigājusi ar kruķu) un ka man esot seksuālā disfunkcija. To, ka esmu Rakstnieku savienības biedre, kas no angļu valodas iztulkojusi vairāk nekā 40 grāmatas, viņa nepiemin.”

Reklāma
Reklāma

Tāds ir Aijas stāsts. Jau atkal tipisks stāsts par to, kā nav runa ne par medicīnas sistēmu, ne finansējumu, jautājums ir vien par to, kā attiecamies viens pret otru un pie kādiem principiem savā darbā pieturamies.

Ja arī tev ir kāds stāsts par pieredzēto medicīnas jomā, no sirds priecāšos ja padalīsies e-pastā [email protected]!