Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. maijs, 2012
Drukāt

Māra Bišofa zīmējumu paraugstunda

bisofs_km_2

Līdz 14. jūlijam galerijā “Istaba” skatāma mākslinieka Māra Bišofa personālizstāde “Zīmējuma paraugstunda” – pēdējā pusotra gada laikā tapuši 24 liela izmēra ogles zīmējumi, lielākā daļa no tiem – līdz šim neredzēti.

 

Pēdējos gados mākslinieka rokraksts regulāri redzams vietējos preses izdevumos – Bišofa skats nozīmē savdabīgus plakātus presē, kurus pēc inerces dēvējam par karikatūrām. Mākslinieks gan steidz iebilst pret karikatūrista birku. Viņš uzsver, ka nekariķējot. “Amerikā mani sauca par ilustratoru, kartūnistu (cartoonist). Arī tagad, zīmējot krāsainās ilustrācijas, nedomāju, ka būtu baigi jāzviedz par tām, varbūt par kādu var pasmaidīt. Mani vairāk interesē dekoratīvā puse, kompozīcija, krāsas, bet – ar kādu novērojumu. Es vienmēr kaut ko izdomāju, man ir garlaicīgi zīmēt ainavu, portretu,” allaž gatavs skaidrot mākslinieks.

M. Bišofa centra dzīvokļa iekārtojumā uz galda kārtīgā kaudzītē guļ melnbalti zīmējumi, ko galerijas “Istaba” vadītāja Linda Lūse drīz sakārtos izstādē. Viens pēc otra atklājas jūras krasts, kurā pēkšņi aug ģeometriskas abstrakcijas klints, citos – mājiņas, kociņi, cilvēciņi.

 

Starp kārtīgajiem telpisko figūru paraugiem – cilindriem, konusiem, kubiem, kas ir katra iesācēja neizbēgami rokas vingrinājuma objekti, – iemaldās itin kā nejaušs, pagalam šķībs objekts, kam te itin kā nebūtu vietas, un ēnas, kas it kā “tāpat vien” parādās zīmējumos. “Tas dod kaut kādu grafisku pieskaņu,” īsi piebilst autors.

 

“Zīmēšanas paraugstunda”… Mākslinieks ironiski skaidro, viņš zīmējot jaunajiem, bet nē, nē – ne jau tādēļ, ka viņš par sevi būtu nez ko sadomājies. Ja kāds vēlas pamatīgu paraugstundu, tad to var dabūt arī, piemēram, Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kura īpašumā M. Bišofs pirms laika nodeva 7000 vienību – zīmējumus, reprodukcijas, publikācijas, vai izpētot divpadsmit līdz šim iznākušās Bišofa zīmējumu grāmatas. “Varbūt kādreiz kāds palīdzēs izveidot lielāku izstādi…” pasmaida mākslinieks.

Starp izstādei paredzētajiem darbiem ir arī kāds “Dāņu interjers”. Lieki piebilst, ka te nemanām neko no tā, ko parasti apzīmē ar šo vārdu, taču atgādina, ka arī pats M. Bišofs savus soļus mākslā sācis kā interjera students. “Toreiz bija tik daudz ideju, ka interjers šķita garlaicīgs,” aši izmet mākslinieks. Viņš, dzimis, audzis un mākslinieka gaitas uzsācis Latvijā, vairāk nekā 30 dzīves gadus pavadīja emigrācijā – Maskavā, Telavivā, Parīzē un Ņujorkā, kur atrada savu ceļu mākslā. “Man bija zīmēšanas dotības. Tas Amerikā ļāva konkurēt ar vislabākajiem, kas tur sabrauca no visas pasaules,” saka mākslinieks. M. Bišofa zīmējumi publicēti prestižajos “The New York Times”, “Time Magazine”, “The Wall Street Journal”, “The Washington Post”, “The Boston Globe” un daudzos citos.

 

“Biju vadošajā grupā, kas nebija liela un kur lielākoties bija eiropieši. Bijām elitāra grupa, astoņdesmitajos gados kopā veidojām Ņujorkas mākslu. Tolaik viņiem nebija daudz oriģinālu mākslinieku. Viņi lielākoties kopēja, piemēram, simts gadu vecu karikatūristu stilu. Kad vēlāk sāku publicēties, no manis iespaidojās.”

 

Pašlaik krāsas palikušas vien M. Bišofa agrākajos, ārzemēs tapušajos darbos un zīmējumos presei – pēdējā laikā top vien melnbalti darbi. “Mani tas vairs neinteresē. Nevēlos sēdēt un ķibināt krāsainus darbus. Neesmu vairs jauns, nestrādāju tik daudz. Esmu kā Matiss vecumā, kad viņš līmēja izgrieztus papīrīšus,” viņš smej. “Ikdienā taisu to, kas top ātri, kāda impulsa iespaidā – pamatā par sociālām lietām, bezjēdzībām. To pie mums ir vairāk nekā vajag.”

Iebilstu – bet jūs taču atgriezāties un dzīvojat šeit. “Nodzīvoju Amerikā vairāk nekā 20 gadu. Man apnika. Laimīgi iznāca, ka ap to laiku beidzās mans bizness tur. Amerika ir dinamiska valsts, visu laiku attīstās, nāk jauni cilvēki, jauni darba devēji, viņi jūt jaunas strāvas. Tur nevar “iesēsties” un visu mūžu “braukt uz augšu” no slavena līdz vēl slavenākam un visslavenākajam, un tā līdz kapam. Esmu Ameriku atēdies. Manī ir latviskais, kaut vai tie latvju raksti, ko izgriezām, mācoties Lietišķās mākslas vidusskolā. Bet manī iekšā ir arī Izraēla, kur iepazinu moderno mākslu, arī Maskava – vietas, kur esmu dzīvojis. Manī sadzīvo kosmopolīts un patriots. Viss beigās kaut kur noslāņojas vienā veselā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+