×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.1°C
Ernestīne, Ingmārs, Akvelīna
Pirmdiena, 21. maijs, 2018
12. maijs, 2018
Drukāt

Mariss Jansons: Visur vajadzējis cīnīties

Foto - Gatis Dieziņš/LETAFoto - Gatis Dieziņš/LETA

Mariss Jansons

Svētdien, 13. maijā, Nacionālajā operā skanēs viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas šā gada kultūras dzīvē – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerts ar māksliniecisko vadītāju, izcilo latviešu diriģentu MARISU JANSONU pie pults.

Iepriekšējo reizi šis viens no pasaulē pazīstamākajiem orķestriem Latvijā muzicēja novembrī pirms četriem gadiem par godu Marisa Jansona tēva Arvīda Jansona (1914 – 1984) simtajai jubilejai. Pirms diviem gadiem Mariss Jansons Rīgā diriģēja Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, klavieru solo uzticēdams Raimondam Paulam. Marisam Jansonam piemīt patiešām lieliem cilvēkiem raksturīga īpašība – atsaucība un vienkāršība. Un sev raksturīgajā manierē viņš arī šajā tālsarunā Sanktpēterburgā neslēpj savu interesi par Latvijā notiekošo.

– Teicāt, ka Latvijā nākamreiz uzstāsities tikai tad, kad Rīgā būs uzcelta jauna koncertzāle. Kam un kā tomēr izdevās jūs pierunāt ierasties pie mums atkal, kaut arī pat pamatakmens koncertzāles būvei nav vēl ielikts?

M. Jansons: – Ziniet (iesmejas)… ar Bavārijas orķestri braucam turnejā no Amerikas un tālāk uz Helsinkiem un Sanktpēterburgu. Nu kā var izlaist Rīgu! Turklāt vēl Latvijas simtgadē! Un tas mans jūsu citētais teiciens jau vien tādēļ, lai, cik manos spēkos, pabīdītu uz priekšu koncertzāles lietu. Visu laiku tā griežas te uz vienu, te otru pusi. Kāda tā situācija tagad? Ir lēmums par celšanu vai tā doma atmesta pavisam?

– Dokumentāli nekas izlemts nav. Bet Lielās mūzikas balvas ceremonijā Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis no Operas skatuves sacīja, ka koncertzāle nepieciešama. Kultūras ministre Dace Melbārde bija vēl konkrētāka. Pēc viņas domām, šogad jāpieņem lēmums par celtniecību.

– Neesot Latvijā, man tajā lietā grūti ko vairāk darīt. Pat Minhenē, kur strādāju, par koncertzāli un mājvietu Bavārijas Radio orķestrim cīnījos divpadsmit gadus. Un tikai nupat, paldies Dievam, uzvarēja viedoklis par koncertzāles celtniecību. Ir izvēlēts arhitekts, un tūlīt būs konkurss akustiķiem. Patiesībā būs jau gandrīz divi gadi, kopš lēmums pieņemts, bet man šķiet, tas noticis nupat.

– Kas bija lielākie šķēršļi?

– Panākt visu politiķu vienprātību, lai būvei piekristu vairākums. Viens Bavārijas prezidents tur neko diktēt nevar.

– Ne tikai Latvijā kultūrai jācīnās par naudu…

– Skaidrs, ka neviens negrib svaidīties ar naudu, taču līdzekļi ir. Minhenē svarīgākais, lai lēmums būtu demokrātisks. Lai būtu piekrituši visi pie varas esošie politiķi Bavārijā. Un nelaime bija tā, ka Kultūras ministrijā atradās cilvēks, kurš vērpa intrigas pret orķestri un arī mani, un visus pārējos, mūzikā ne tik zinošos, mēģināja ietekmēt pret koncertzāles būvi. Tāpēc tik ilgi to grūto lēmumu mēģināja apiet. Tieši koncertzāles būve bija iemesls, kādēļ pirms dažiem gadiem, kad vajadzēja izšķirties starp Amsterdamas orķestri “Concertgebouw” un Bavārijas orķestri, nosliecos par labu pēdējam. Jaunāks es nepalieku, ar diviem orķestriem kļuva par grūtu, taču Bavāriju izvēlējos tādēļ, ka cīnījos par zāli. Domāju, ja aiziešu prom, šī cīņa būs zaudēta. Jo biju viena no svarīgākajām personām, kas par koncertzāli iestājās. Ja es aizietu no Bavārijas, nodotu savus draugus, ar kuriem kopā cīnījos par koncertzāli. Un tas būtu kā ar nazi iedurt orķestrim mugurā.

– Vai Bavārijas orķestrī ir liels konkurss?

– O! Ļoti! Konkursa laikā viss orķestris sēž žūrijā. Varat iedomāties, cik labam jums jābūt, lai viss orķestris pateiktu – jā, šo, piemēram, vijolnieku mēs ņemam. Tāpat ir arī “Berlīnes filharmoniķos”. Sākumā slēdzam līgumu uz vienu gadu. Un tad skatāmies, kāds jaunpienācējs ir kā cilvēks. Vai kontaktējas ar kolēģiem, vai dzīvo līdzi orķestrim, vai nav pārlieku individuālists, iedomīgs. To mūziķi ļoti jūt. Ja īsti lāgā nav, pārbaudei dodam pusgadu. Ja arī tad nekas nemainās, atvadāmies un sakām paldies. Bet tā gadās ļoti reti. Lielākoties esmu pieredzējis – ja mūziķis labs profesionālis, viņš arī cilvēciski ir patīkams. Nav jābaidās arī no konkurences, jo jūt un zina, ka ir augstas klases profesionālis. Švakākiem jābaidās no konkurences ar visām no tā izrietošajām sekām viņu attieksmē pret cilvēkiem. Zinu ļoti daudzus brīnišķīgus mūziķus pasaulē, kas ir lieliski un vienkārši cilvēki. Ir jau daži augsta līmeņa mūziķi, kas uz citiem arī skatās no augšas. Šādu attieksmi nemīlu.

– Kur cels jauno koncertzāli?

– Jaunā Minhenes rajonā, kuru iecerēts izveidot kā kultūras centru, kvartālu ar vispārizglītojošo skolu, kinoteātri, mūzikas skolu, viesnīcu. Ideja lieliska, bet, kad to visu uzbūvēs, nezinu. Taču esmu laimīgs, ka savu misiju koncertzāles sakarā esmu izpildījis. Jaunā koncertzāle būs arī Bavārijas orķestra mājvieta. Līdz šim mitināmies divās zālēs, no kurām vienā ir slikta akustika, bet otra par mazu, piemēram, lielajām Mālera simfonijām. Centies, kā gribi, skaņa par skaļu.

– Ja nemaldos, savulaik jūs par koncertzāli cīnījāties arī Pitsburgā Amerikā.

– Visur esmu cīnījies. Oslo cīnījos, lai mūziķiem maksā lielāku algu, un dabūju to cauri. Runājot par Oslo koncertzāli, bija jau atbraucis akustiķis, lai uzlabotu akustiku, bet koncertzāles prezidijs pēkšņi atteicās no iecerētajām pārmaiņām, jo zāle piederot viņiem un nevis orķestrim. Sadusmojos, pateicu, tādā gadījumā eju prom. Tā arī izdarīju. Sastrīdējos un aizgāju. Pitsburgā koncertzāle nebija slikta, bet es vēlējos pārveidot akustiku, ko arī izdarījām. Starp citu, to paveica tas pats akustiķis, kuru biju uzaicinājis uz Oslo. Un Pitsburgā akustika pēc pārveides kļuva krietni labāka. Bet algas jau Amerikā mūziķiem vienmēr bijušas lielas. Amsterdamā arī cīnījos par lielākām algām un, paldies Dievam, tās arī paaugstināja. Visur vajadzējis cīnīties. Bet tāda jau mākslinieciskā vadītāja misija. Bez cīņas viņa dzīve nav iedomājama.

– Vai Minhenes koncertzālei konkurente par naudu nebija Hamburgas Elbas filharmonija, kuru samērā nesen atklāja?

– Nē, nē. Tai līdzekļi nāca no citas Vācijas pavalsts maka. Būvēšanas gaita bija diezgan šausmīga, vilkās nez cik gadu, un process kļuva dārgāks un dārgāks. Apmēram trīs reizes. Tā garumā vilkšana bija skandaloza situācija Hamburgā. Kad cena ceļas un ceļas, īsti lāgā nav. Bet galarezultātā uzbūvēta skaista koncertzāle brīnišķīgā vietā ar ļoti labu akustiku.

– Un tagad mūsu Iveta Apkalna tur ērģeļu programmas vadītāja.

– Ak tā? Ļoti labi! Esmu ar viņu muzicējis pie mums Minhenē, un nākamgad viņa ar Bavārijas orķestri Vīnē spēlēs Sensānsa 3. simfoniju, kurā liels ērģeļu solo, un arī Fransisa Pulenka ērģeļu koncertu. Iveta ir lieliska māksliniece.

– Apsveicot ar 14. janvārī apritējušo 75 gadu dzimšanas dienu, vēlos pavaicāt – kāda bija skaistākā dāvana?

– Janvārī Berlīnē man piešķīra “Berlīnes filharmoniķu” Goda diriģenta titulu.

– Šis orķestris reitingā tūlīt nākamais aiz pašiem slavenākajiem “Vīnes filharmoniķiem”.

– Tas ir sens reitings. Un mūzikā tādus reitingus nemaz nedrīkst veidot. Mūzika nav sports, kur atskrienat pirmais vai otrais. Protams, “Berlīnes filharmoniķi” ir viens no pasaulē labākajiem orķestriem, un man bija ļoti patīkami saņemt šo pagodinājumu. Otru man ļoti svarīgu balvu saņēmu Kopenhāgenā, kur man piešķīra “Léonie Sonnig Music Prize”. Šī balva pastāv kopš 1958. gada, tās laureāti ir ļoti daudzi slaveni mūziķi, pats pirmais ieguvējs Stravinskis, pēcāk to saņēmis Karajans… Kad palasa laureātu vārdus, kļūst pat tā kā neērti, ka es arī esmu šajā grupā. 13. janvārī muzicējām Hamburgā, tur gribēja atzīmēt manu dzimšanas dienu. Bet es atteicu, ka nekad nesvinu pirms 14. janvāra. Koncerta vakarā orķestris sagaidīja, kad būs divpadsmit naktī, tobrīd bija atbraukuši arī daži mani draugi, mūziķi un mūzikas mīļotāji no Minhenes… Orķestris manai dzimšanas dienai bija sagatavojis nelielu koncertiņu. Ļoti aizkustinoši, neko tādu nebiju gaidījis.

– Būs jau piecpadsmit gadi, kopš esat pie Bavārijas orķestra mākslinieciskā vadītāja pults…

– Un līgums noslēgts vēl uz trim gadiem – līdz 2021. gadam.

– Vai orķestris mainījies?

– Jau pirms manas stāšanās amatā tas bija augstas klases orķestris. Palicis tāds pats, varbūt pat labāks. Bet tas laikam būtu jāspriež kādam citam. Skaidrs, parādījušās tādas īpašības, kādas izrietējušas no manām vēlmēm. Kad stājos pie tā pults, man vaicāja – ko vēlaties mainīt? Atteicu – neko. Ienākot lieliskā orķestrī, nevar mēģināt ko radikāli lauzt. Protams, laika gaitā es ar savām idejām un savu muzicēšanu ietekmēju orķestri un tas savukārt mani. Tas ir tāpat kā ilgus gadus dzīvojot laulībā. Divi cilvēki ar laiku kļūst līdzīgi viens otram, arī raksturā. Bavārijas orķestris ir kolosāls, ceru, ka koncerts Rīgā jums patiks, ja atnāksit.

Spēlēsim uvertīru no Rosīni operas “Vilhelms Tells”, Prokofjeva 1. vijoļkoncertu, kur solo spēlēs brīnišķīgs vācu mākslinieks, viens no pasaulē labākajiem vijoļniekiem Franks Peters Cimmermans, savukārt otrajā daļā skanēs Riharda Štrausa simfoniskā poēma “Dons Žuans” un Morisa Ravēla “Valsis”. Jā, neslēpšu, ilgi domāju, ko spēlēt Rīgā, jo šeit ierodamies no Amerikas un mums ir tikai pāris dienu brīva laika.

– Kur smeļat enerģiju?

– Ļoti mīlu teātri, kino, iedvesmojos, satiekoties ar interesantiem cilvēkiem. Tagad jau tas notiek mazliet retāk, bet nekad neesmu bijis tāds, kas pēc darba sēž mājās četrās sienās un neko citu negrib redzēt. Eju uz savu kolēģu koncertiem. Ja kas nepatīk, arī tā ir mācība. Mācīties var visu mūžu. Grāmatas par komponistiem un viņu dzīvi daudz dod skaņraža darbu interpretācijā. Un vēl mani saista sports. Jau mazs puika būdams, spēlēju futbolu, vēlāk Sanktpēterburgā ilgu laiku aizrāvos ar basketbolu. Tā jau Latvijā nacionāla spēle, un, mezdams grozā bumbu, jutos kā īstens latvietis (pasmaida). Kad sāku diriģēt, sportam vairs laika neatlika.

– Ko esat iecerējis apskatīt Rīgā?

– Iebraucam koncerta dienā un nākamajā rītā jau tālāk. Bet Rīgā ir brīnišķiga sajūta. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk atceramies bērnību un jaunību. Kad biju bērns, vecāki (diriģents Arvīds Jansons un operas soliste Iraīda Jansone) strādāja Rīgas Operā. Caurām dienām uzturējos Baltajā namā un zināju no galvas gandrīz visas operas un baletus (pasmaida). Pirms diviem gadiem pēc kopīgā koncerta ar Raimondu Paulu man bija daži brīvi mirklīši aizbraukt uz Jūrmalu, paskatīties tās vietas, kur reiz dzīvoju. Man prieks par Latvijas mūzikas kultūru, ko pazīst pasaulē. Esmu redzējis un dzirdējis, cik lieliski strādā diriģenti Andris Nelsons, Ainārs Rubiķis, Andris Poga, Mārtiņš Ozoliņš. Bet man ļoti žēl, ka Latvijā Operā tik maz diriģē tādi lieliski mākslinieki kā Aleksandrs Viļumanis un Viesturs Gailis. Kāpēc viņiem nedod iespēju vairāk parādīt savas spējas un talantu? Man tas nav saprotams.

– Kas ir īsteni labs diriģents?

– Tā ir noslēpumaina profesija. Var iemācīt diriģenta tehniku, mazliet, bet ne daudz mēģināšanas tehniku, mūzikas stilu, repertuāru, bet nevar iemācīt to, ko vienam cilvēkam Dievs devis, bet otram ne. Nevar iemācīt talantu aizraut visus mūziķus kā vienā tvērienā un vest vienā virzienā. Tāda prasme ir īsta Dieva svētība.

– Cik zižļu jums parasti līdzi?

– Kādi seši. Labus zižļus var iegādāties bez grūtībām, it īpaši Japānā. Manējie visi no turienes.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+