Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. oktobris, 2012
Drukāt

Maza nācija zaudē raksturu

Foto - Pēteris KorsaksFoto - Pēteris Korsaks

Pamazām latvieši zaudē savu atšķirīgo raksturu, galvenokārt pašu vainas dēļ, slīgstot pasivitātē un letarģijā, kas ir neizskaidrojama ārpusniekam, vienotības un biedriskuma trūkumā un mazinātā nacionālā lepnumā. Cik līdzīga ir Latvija Izraēlai?

 

[..] Ir jauki pasēdēt kafejnīcā, baudot gardas kūkas ar vecās pasaules garšu. Rīgas vecpilsēta ir galvenokārt tūristu mērķis. Tur atrodas iespaidīgas valdības ēkas, kurām ir simt gadu un vairāk. Gandrīz viss vecpilsētā balstās uz tūrismu, ieskaitot dzintara rotas, koka piemiņlietas, izšuvumus, kaklarotas un citus suvenīrus. Pilsētas daļā uz ziemeļiem no Brīvības pieminekļa, kas slejas debesīs kopš 1935. gada, joprojām atrodas komunistu valdīšanas laika zīmes, atgādinot par tiem drūmajiem gadu desmitiem, kas beidzās 1991. gadā.

Mēs sēžam kafejnīcā šajā pilsētas daļā un vērojam ielu. “Saki man,” ierunājas mana sieva, kas dzimusi Rīgā, “vai garāmgājējos tu vari atšķirt latviešus un krievus?”

Jāsaprot, ka gan etniskie latvieši, gan krievi – visi ir neatkarīgās Latvijas iedzīvotāji. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. [..]

Šis jautājums nerodas gadījuma dēļ. Aiz tā ir saprotamas bailes un bažas, ka Latvijas tēls, tās cilvēciskā ainava ātri mainās. Šī Baltijas valsts, kas brīvību no komunistu režīma žņaugiem atguva tikai pirms 21 gada, nav spējusi īstenot tās atgūto brīvību, tās ekonomisko potenciālu, nav spējusi virzīties uz priekšu un kļūt par eiropeisku valsti pilnā šā vārda nozīmē, par Eiropas Savienības dabisku daļu.

Nogurusī Latvija nespēj pretoties skarbajam demogrāfiskajam procesam, kas te noris, un lēnām atgriežas pie krievu lāča krūts. Latvija atkal ir pakļauta okupācijai – šoreiz krievi masveidā steidzas okupēt Latviju, uzpērkot nekustamos īpašumus un pakāpeniski mainot tās tēlu, pēc būtības to atkal pārvēršot par atjaunotu krievu republiku.

Ne tikai garāmgājēju valoda, pusei viņu runājot krieviski, bet arī kafejnīcās sēdošo uzvedības veids, atšķirības kultūrā un mentalitātē ļauj atšķirt latviešus no krieviem. Latviešu izsmalcinātība, salīdzinot ar krievu skarbumu, latviešu elegantie tērpi, salīdzinot ar krievu stila lētumu, latviešu atturība un pieklājība, salīdzinot ar krievu pļāpīgumu. Tas viss sācis sajaukties viens ar otru.

Pie dārgas viesnīcas virpuļdurvīm kāda krievu ģimene uzvedas nepieklājīgi – tēvs, māte un vairāki bērni tur durvis un klaigā. Pieklājīgie viesnīcas darbinieki neuzdrīkstas paust savu attieksmi un palūgt vecākus vai bērnus pārtraukt trokšņošanu. Te ir apliecinājums latviešu pasivitātei, saduroties ar savas mazās valsts, vienkārši sakot, piesavināšanos no Krievijas un krievu puses, no krievu kultūras un valodas puses. Nez kāpēc latvieši pieņem kā debesu dekrētu, ka viņu zemes oriģinālā rakstura zaudēšana ir neizbēgama.

Jāsaka, ka jaunie latvieši dod savu pienesumu šajā straujajā pārveidē. Viņi pamet savu valsti, meklējot iztikšanu un nākotni Rietumos, vienaldzīgi pret savas tēvzemes likstām. Viņu draugi, kas nav aizbraukuši, saprot, ka krievu valodas prasme ir vēlama ikdienas dzīvē pašu valstī.

Jau šodien aptuveni pusi Latvijas iedzīvotāju veido krieviski runājoši krievi. Viņi ieradušies, lai nopirktu mitekļus un citus īpašumus un justos kā noteicēji visās jomās. Daudzi tika nosūtīti uz Latviju pēc padomju režīma ierosmes, kad Latvija vēl bija Padomju Savienības daļa. Taču daudzi ir ieradušies pēc komunistu impērijas sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai izmantotu pievilcīgās republikas administratīvo trauslumu.

Viņu klātbūtne ir jūtama gandrīz visur, un nebūs ilgi, līdz viņi veidos iedzīvotāju vairākumu šajā Baltijas valstī. Viņu izturēšanās jau tagad ir izaicinoša, robežojoties ar kundziskumu. Jūrmala, labi pazīstamā kūrortpilsēta Rīgas tuvumā, ir krievu apmetne pilnā vārda nozīmē. Krievi ir nopirkuši tur gandrīz visas vasarnīcas.

Radaru iekārtas ātruma kontrolei uz šosejas, kas ved no Rīgas uz Jūrmalu, tiek aizsegtas vasaras mēnešos, kad Jūrmalā sarodas Krievijas naudasmaisi, lai izklaidētos Baltijas piekrastē un vietējos naktsklubos. Pat šīs zīmes liecina par padošanos ārzemju naudai un divkosību pret imperiālistisko kaimiņu austrumos.

Šobrīd parlaments Rīgā ir atlicis eksperimentu padarīt krievu valodu par otro oficiālo valodu Latvijā, bet cik ilgi? Kā teikts, latvieši pakāpeniski zaudē savu atšķirīgo raksturu, galvenokārt pašu vainas dēļ, slīgstot pasivitātē un letarģijā, kas ir neizskaidrojama ārpusniekam, vienotības un biedriskuma trūkumā un mazinātā nacionālā lepnumā.

Kāds latviešu ārsts, kuru es satiku, apkopoja savas valsts un tautas stāvokli, paužot nožēlu, ka “jau tagad šī vairs nav tā pati mūsu Latvija, tā ir cita Latvija, kas zaudējusi savu lepnumu, savu identitāti”. “Mana Latvija ir zaudēta. Latvija vairs nevēlas kaut ko darīt, saduroties ar krievu plūsmu.”

Kā ebrejiem mums ir dalītas jūtas pret latviešiem, kuri, kā zināms, sadarbojās ar vācu iebrucējiem Otrajā pasaules karā ebreju slepkavošanā un tagad kopj Rumbulas un Biķernieku nāves laukus, kur tika nogalināti desmitiem tūkstošu cilvēku, ebreju tūristiem.

No otras puses, dažā ziņā Latvija līdzinās Izraēlai kā divas mazas nacionālas valstis, kuru identitāti apdraud ārzemju tautas un kurās šo pašu ārzemju tautu mazākuma procents aug no gada gadā.

Latvijā, kā teikts, krieviskošanas process ir draudošs, līdz pat latviešu tautas, tās valodas un kultūras mantojuma izšķīdināšanai. Tas ir drauds, kura atlikšanu var panākt tikai atkārtota nacionāla atmoda.

(Raksts publicēts avīzē “The Jerusalem Post”, tulkojis Valdis Bērziņš)

 

Josi Ahimeirs – pārliecināts nacionālists

1943. gadā Jeruzalemē dzimušais Josi (Josefs) Ahimeirs ir pazīstams politiķis un žurnālists. Jāsaka, ka žurnālistikas jomā plašāk pazīstams ir viņa vecākais brālis – 1938. gadā dzimušais Jakovs Ahimeirs, ilggadējs TV reportieris un moderators. Taču, raksturojot “Jerusalem Post” raksta autoru Josi Ahimeiru, īpaši jāņem vērā, ka abu brāļu tēvs bija Aba Ahimeirs (1897 – 1962), kurš pirms Otrā pasaules kara Palestīnā, kas bija britu mandāta teritorija, labējā cionistu revizionistu partijā pārstāvēja t. s. maksimālistu strāvojumu un 1930. gadā nodibināja “Brit ha-biryonim” (Dumpinieku savienību), kas darbojās pagrīdē. Savā laicīgajā (nevis reliģiskajā) nacionālismā viņš pārspēja cionisma revizionisma pamatlicēju V. Žabotinski, kurš savu jaunatnes organizāciju “Betar” nodibināja 1923. gadā Rīgā, kur kādu laiku bija tās globālais centrs. Nu tas tā, pie reizes… Vārdu sakot, Josi Ahimeirs uzauga nacionālistiskā gaisotnē. No 1969. līdz 1984. gadam viņš bija laikraksta “Ma’ariv” žurnālists. No 1988. līdz 1992. gadam – Izraēlas premjerministra Ichaka Šamira kancelejas direktors. Josi Ahimeirs ir ideoloģiskā žurnāla “Ha Umma” (Nācija) galvenais redaktors un Žabotinska institūta ģenerāldirektors. Būdams pārliecināts nacionālists, Josi Ahimeirs atbalsta pašreizējo Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu, bet norobežojas no reliģiskajiem “mesiānistiem”.

Franks Gordons

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+