Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. maijs, 2013
Drukāt

Medību izstāde Kara muzejā – aizraujošs ceļojums 100 gadu garumā

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Drustos medību sezonu mednieki atklāj ar lielgabala zalvēm. Paštaisītais verķis Kara muzejā sagaida katru izstādes “Medības” apmeklētāju un liek padomāt, kā gan no tā var izdabūt troksni. Muzeja ļaudis pacentušies, lai nule izveidotā ekspozīcija kļūtu par aizraujošu un arī pārsteigumiem bagātu ceļojumu Latvijas medību vēsturē.


 

Augstmaņu izprieca gadsimtu gaitā

Latvijas medniekam ilgus gadsimtus nācies ciest ienācēju aizliegumus un ierobežojumus – vācu, zviedru, krievu vara rūpējās, lai medības būtu tikai augstmaņu izprieca, bauriem atvēlot vien lapsas, jo uzskatīja tās par infekcijas perēkli. Kungi te sabūvēja ap 1800 medību pilis un muižas – citu par citu lepnāku –, kur rīkoja gan medības, gan balles. Pat pēc brīvlaišanas jeb atbrīvošanas no dzimtbūšanas, kad zemniekiem ar dažādiem noteikumiem atļāva izpirkt zemi, uz medību tiesībām viņiem nebija ko cerēt – tās joprojām palika muižnieku privilēģija.

Tikai 1877. gadā Medību noteikumi paredzēja, ka zemes īpašnieks var iegūt medību tiesības, ja tā pārvaldīšanā ir 150 desetīnu (163,5 hektāri) zemes.

20. gadsimts nāca ar karu postošajām sekām – mežus izcirta, smagie kara apstākļi un pārtikas trūkums veicināja dzīvnieku skaita samazināšanos Latvijas mežos. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz pilnībā tika izšauti aļņi un brieži, toties savairojās plēsēji.

Līdz ar Latvijas brīvvalsts dibināšanu medību saimniecība beidzot kļuva atvērta arī pamatiedzīvotājiem. 1919. gada rudenī nodibināja Latvijas Mednieku biedrību, sākās darbs pie jaunā Medību likuma. Lai pavairotu pārnadžu skaitu, valstī īpaši pievērsa uzmanību plēsoņu samazināšanai.

20. – 30. gados medniekiem pieejamāki bija ūdensputni, bet lielās iepirkuma cenas dēļ uzplauka 
kažokzvēru medības – ziņas vēsta, ka vienā gadā par eksportētajām kažokādām nopelnīti 700 tūkstoši latu.

Jaunajai valstij bargi nācās cīnīties ar malumedniekiem – viņi ceļu nav griezuši pat mežsargiem. Avīzes raksta, ka kādam Ikšķiles mežsargam uzbrucis “nelabojams briesmonis un brakoņjers vēl no priekškara laikiem”, uzvārdā Akmans.

 

Leona Vītola laiks

Padomju okupācijas vara sagādāja jaunus kaklakungus, tomēr medniekiem paveicās – 1957. gadā medību saimniecība tika nodota Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas padotībā. Visi tā laika nozares ministri bija praktizējoši mednieki, taču īpaši viņu vidū izcēlās Leons Vītols. “Viņš bija autoritāte gan meža darbinieku, gan mednieku sabiedrībā,” bijušo kolēģi raksturo Jānis Vanags – viņš savulaik ieņēma ministra vietnieka amatu.

Vītols uzskatījis, ka mežā jābūt vienam saimniekam. Ministriju viņš vadīja gandrīz 20 gadus – gudri, tālredzīgi un latviski. L. Vītolam izdevās panākt, ka mežsaimniecība un mežrūpniecība bija viena no nedaudzām nozarēm, kur lietvedība un sanāksmes notika latviešu valodā.

Kompartijas saietos, nebaidoties no krievu komunistu pārmetumiem, Vītols runas teica latviski. 1988. gadā LPSR Augstākās Padomes sesijā viņš pirmais ierosināja latviešu valodai piešķirt valsts valodas statusu.

Medības bija Vītola sirdslieta – tās viņš pārzināja niansēs un lielu vērību pievērsa medību kultūrai un tradīcijām. Ministrijā ar viņa gādību šajā jomā tika atbalstītas drosmīgas idejas, kaut vai maskēšanās auduma apdruka medību tērpu vajadzībām. Tolaik mednieki lielākoties ģērbušies, kā pagadās, ko gan nevarēja teikt par Vītola darbiniekiem. “Tomēr mums nebija kamuflāžas jeb maskēšanās apģērba. Saku ministram – jānodrukā audums ar koku lapām, mums taču ir tik skaisti koki. Sarunājām “Rīgas audumā” prasmīgas dāmas, kas arī aizrāvās ar šo ideju, un nodrukājām daudzus simtus metru auduma, ko izdalījām mežrūpsaimniecībām un mednieku kolektīviem. Uzšuvām tērpus un uz mežu gājām ar lapotām drēbēm,” stāsta ieceres autors, kura “kamuflāža” saglabājusies līdz mūsdienām un apskatāma muzeja ekspozīcijā.

 

Sena trofeja – staltbrieža pērļu zobi

Vienā no ekspozīciju stendiem samta kastītē izvietotā staltbriežu pērļu zobu kolekcija daudziem jaunajiem medniekiem varētu būt pārsteigums. Arī tās īpašnieks Jānis Vanags savulaik par šādu trofeju neko nav zinājis, taču pēc kādām medībām viņu apgaismojis Jānis Kronītis, ilggadējs Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas mežzinis. “Tas notika pirms daudziem gadiem. Man bija izdevies nomedīt staltbriedi, un es uzaicināju Kronīti uz akniņām. Viņš ieradās, taču pie galda teica nevis apsveikuma tostu, bet sāka mani kaunināt – biedri Vanag, kā jūs tā varat attiekties pret trofejām!” Toreiz biedrs Vanags pat nevarēja iedomāties, ka runa ir par diviem īpašiem zobiem dzīvnieka augšžoklī, un sena tradīcija nosaka, ka šī trofeja medniekam jāpaņem tūlīt pēc medībām. J. Kronītis atdevis kolēģim nomedītā brieža pērļu zobus un noteicis turpmāk ievērot mednieku paražas.

“Tā ar Kronīša skolu un kaunināšanu radās šī skaistā kolekcija. Noformējumu esmu mācījies no vācu medniekiem – noskatījos žurnālos, kā viņi to dara. Bet medību katalogos var apskatīt rotaslietas, kas darinātas no pērļu zobiem zelta un sudraba ietvaros. Tās ir kolosālas!” Jānis Vanags uzdāvinājis trofeju auskarus meitai, bet sev sagādājis gredzenu.

Izstāde atklāj vēl daudz saistošu stāstu un unikālu eksponātu, kas ieinteresēs gan medniekus, gan ar medniecību nesaistītus cilvēkus. Muzeja runasvīrs Mārtiņš Mitenbergs cer, ka ekspozīcijas vēstījums palīdzēs sabiedrībai palūkoties uz medniekiem kā inteliģentu cilvēku sabiedrību, kuriem patīk un rūp mežs. “Viņi ir gan meža, gan dzimtenes sargi – kā toreiz, kad pirmie devās uz barikādēm, tā tagad – kad vajadzības brīdī valstij var būt ļoti noderīgi ar savām iemaņām un prasmēm.”

{gallery id=”1776″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+