Meistara mantojums. Atvadu vārdi māksliniekam Aleksandram Stankevičam 0
“Mans skolotājs ir Aleksandrs Stankevičs.” Tie bija burvju vārdi, kas mums, “LA” izdevniecības darbiniekiem, deva drošību, kad pieteicās jauni mākslinieki, lai ilustrētu grāmatas. Mēs zinājām, ka Skolotājs, mākslas zinātņu profesors, mācēja iegrodīt drošus pamatus, jo pats bija talantīgs, spilgts gleznotājs, grafiķis, tēlnieks, interjeru projektu veidotājs, izstāžu noformētājs, veidojis grāmatzīmes un plakātus. Izdevniecībai visnozīmīgākais bija Aleksandra Stankeviča grāmatu grafiķa talants. Viņa zīmējumi grezno vairākus desmitus izdevniecības “Lauku Avīze” romānu. Galvenokārt tos, kuriem bija nepieciešamas vēstures zināšanas, laikmeta izpratne, nešaubīga detaļu precizitāte, reālistiska pieeja un emocionāls dzirkstījums.
Aleksandrs mīļprāt ilustrēja gan sava brāļa rakstnieka Antona Stankeviča romānus, gan savu literāro draugu un novadnieku – Andra Vējāna, Antona Kūkoja, Pētera Zeiles – dzejas, prozas un dokumentālās grāmatas. Ilgus gadus mākslinieka vērīgums noderēja Egilam Lukjanskim, kura romānus viņš ne tikai ietērpa redzamos tēlos, bet bija arī pirmais vērtētājs un palīgs vēsturē. Mākslinieks nemācēja darīt kaut ko pa roku galam. Viņš rūpīgi darināja jebkuru ilustrāciju – pat speciāli apmeklēja kādu rakstnieka darbā minētu krodziņu, lai zīmējums atbilstu realitātei.
Īpaša mākslinieka biogrāfijā ir vēstures tēma. Latgales Kultūrvēstures muzeju Rēzeknē padara pievilcīgu A. Stankeviča monumentālais gleznojums “Nāk”, tas ir etnogrāfiskos un arheoloģiskos motīvos parādīts stāsts par Latgales senvēsturi, bērnības dzimteni. Starp daudzajiem vēstures tēmai veltītajiem izcilajiem darbiem un neskaitāmajām atzinībām īpaša ir pāvesta Jāņa Pāvila II pasniegtā medaļa 1993. gadā par A. Beināres grāmatas “Rīgas Dievmātes klosteris” māksliniecisko noformējumu. Franča Trasuna portretu mākslinieks uzdāvināja muzejam “Kolnasāta”. Meistara gleznas kopš 1956. gada izstādītas gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslas fondā, Krievijas mākslas fondā Maskavā, gan Zimmerli Mākslas muzejā, ASV – Nensijas un Nortona Dodžu kolekcijā. Žurnālā “Dadzis” no 1957. gada atklājas mākslinieka asprātīgais pasaules redzējums karikatūrās.
Rēzeknietis, ziemas baltajā mēnesī decembrī dzimušais četrpadsmitgadnieks kā visjaunākais audzēknis sāka studēt tēlnieka amata noslēpumus Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, pēcāk 1956. gadā ar izcilību (diplomdarbs “Ar uguni un zobenu”) absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļu, ilgus gadus LMA Interjera un iekārtas katedrā mācīja jaunos, topošos māksliniekus, no 1975. līdz 1999. gadam vadīja Grafikas nodaļu Mākslas akadēmijā.
Mēs, izdevniecības darbinieki, viņu mīļi dēvējām par klasiķi (Saša, Sašiņš) un lepojamies par ilggadīgo sadarbību, draudzību, vēlību un atstāto radošo un dvēselisko mantojumu.
