Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. jūlijs, 2014
Drukāt

Miris Eduards Ševardnadze

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Tbilisi 86 gadu vecumā miris bijušais Gruzijas Komunistiskās partijas vadītājs un vēlākais valsts prezidents Eduards Ševardnadze, kurš kļuva starptautiski pazīstams kā Padomju Savienības ārlietu ministrs Mihaila Gorbačova aizsāktās pārbūves ēras laikā.

No 1995. līdz 2003. gadam viņš ieņēma neatkarīgās Gruzijas prezidenta amatu, bet bija spiests atkāpties pēc “rožu revolūcijas” masu protestiem par nelikumībām parlamenta vēlēšanās, kuru rezultātu viltošanā opozīcija vainoja prezidentu.

Ševardnadzes politiskās karjeras augstākais punkts bija ārlietu ministra amats Gorbačova ēras laikā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad viņš sarunās panāca vienošanos ar ASV par stratēģiskā bruņojuma samazināšanu, kā arī deva būtisku pienesumu diplomātiskajās aktivitātēs, kas sniedza Varšavas līguma valstīm lielāku pašnoteikšanās brīvību un vainagojās ar Berlīnes mūra nojaukšanu un Vācijas atkalapvienošanos.

Dzimis 1928. gadā Lančhuti pilsētā, Ševardnadze sāka politisko karjeru 20 gadu vecumā, kļūdams par komjaunatnes organizācijas vadītāju, kompartijas Tbilisi nodaļas sekretāru, tad Gruzijas, tolaik padomju republikas, iekšlietu ministru. Ševardnadzes aktīvā darbība korupcijas apkarošanā sagādāja viņam daudz nelabvēļu vietējās aprindās, bet pievērsa Maskavas uzmanību, un 1972. gadā viņš tika iecelts par Gruzijas kompartijas pirmo sekretāru. 1985. gadā Kremlī nākot pie varas Gorbačovam, Ševardnadze tika iecelts par Padomju Savienības ārlietu ministru un aktīvi piedalījās sarunās ar rietumvalstīm par bruņojuma samazināšanu, veicinot aukstā kara ēras beigas. Vīlies Gorbačova neizlēmīgajā iekšlietu politikā, 1990. gada decembrī Padomijas parlamenta sēdē Ševardnadze paziņoja par atkāpšanos un uzstājās ar dramatisku brīdinājumu par “diktatūras tuvošanos”. Viņa bažas apstiprinājās, kad pēc pusgada padomju kompartijas stingrās līnijas aizstāvji veica neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu, ievadot varastrīci, kas beidzās ar Padomijas iziršanu 1991. gada decembrī.

Intervijā Krievijas radiostacijai “Eho Moskvi” Gorbačovs raksturojis Ševardnadzi kā “ļoti spējīgu, talantīgu cilvēku, kas vēlējies sadarboties ar ļaudīm no visiem sabiedrības slāņiem”. “Es neesmu pārliecināts, ka aukstais karš bez viņa būtu beidzies miermīlīgi. Viņš izmainīja mūsu visu dzīvi. Viņš ir varonis,” 2000. gadā teica bijušais ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers, kurš pavadījis daudzas stundas pārrunās ar kādreizējo Padomijas ārlietu ministru. Ševardnadze pats sev kā augstāko uzstādījumu politikā bija izvirzījis prasību nepieļaut asinsizliešanu, taču asiņainajā konfliktā Abhāzijā un Dienvid­osetijā gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Kā atceras Gorbačovs, viņa aizsāktā pārbūves politika tika formulēta pastaigās gar Melnās jūras piekrasti kopā ar Ševardnadzi, lai gan vēlāk viņu ceļi šķīrās. Berlīnes mūra gāzējs atgriezās Gruzijā, kur viņam izdevās daļēji stabilizēt stāvokli un novērst vardarbību ielās, taču “rožu revolūcijā” viņu gāza paša savulaik atbalstītais jaunais censonis Mihails Saakašvili, kurš savukārt kritis pašreizējās Gruzijas varas nežēlastībā. Pateicībā par atbalstu sarunās par padomju karaspēka izvešanu no Austrumvācijas vācu politiķi savulaik divkārt atsūtīja Ševardnadzem jaunus sprādziendrošus automobiļus, kad pret viņu kā Gruzijas prezidentu tika veikti atentāta mēģinājumi. Rietumu politiķu augstu vērtēts par ieguldījumu aukstā kara izbeigšanā un tautiešu cienīts par personisko godīgumu un drosmi un kādas baznīcas atjaunošanu Tbilisi, tomēr kā neatkarīgas valsts vadītājs viņš nespēja izvest savu dzimto Gruziju no nabadzības un haosa. Pēdējos dzīves gadus Ševardnadze pavadīja noslēgtībā privātā rezidencē Tbilisi apkaimē, rak­stot memuārus par laiku, kad viņš piedalījās lēmumu pieņemšanā par Eiropas nākotni.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+