Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. jūlijs, 2016
Drukāt

Mistēriju medības Dienvidkorejas Džedžu sala vienatnīgas kājāmgājējas acīm

Okeāna krastā kaltēties izklāti mandarīni. Foto - Kristine SergejevaOkeāna krastā kaltēties izklāti mandarīni. Foto - Kristine Sergejeva

Kustība un ceļš ir manas dzīves apliecinājums. Iešana ļauj man uzasināt spējas saredzēt vienas un tās pašas lietas vai parādības perspektīvas. Kas šķiet tumšs un bezkrāsains no vienas puses, paejot tālāk, jau parādās saules iekrāsots, žilbinošs un silts… Ceļš man palīdz saprast, cik viss ir relatīvs.

 

Kāpt pāri sapņiem un pieskarties neaizsniedzamajam

Kad 39 gadu vecumā nolēmu aiziet no sava perfektā un labi apmaksātā darba Eiropas institūcijā Parīzē, es nolēmu doties sava ceļa apguves “gājienā” uz Āziju. Pēc tam, kad biju mēnesi paceļojusi pa Taizemi, deviņus mēnešus pavadījusi kung fu skolā Ķīnas vidienē un vēl vienu mēnesi – apceļojot pašu Ķīnu, es atkal biju nonākusi kārtējās krustcelēs. Ko darīt tālāk?

Deviņus mēnešus pavadot kopā ar meistaru savā kung fu skolā, biju iemācījusies ieklausīties sirds balsī vai tajā, ko mēs, rietumnieki, dēvējam par intuīciju, kura man tobrīd bez jebkāda racionāla pamatojuma silti aicināja braukt tieši uz Dienvidkoreju, ģeogrāfiski izolētu valsti, kas aizsniedzama tikai ar lidmašīnu vai ar kuģi no jūras puses – tās vienīgā sauszemes robeža ir ar Ziemeļkoreju, kas lielākajai daļai pasaules ir aizslēgta. Un tieši tā, bez jebkāda racionāla pamatojuma es nopirku lētu lidmašīnas biļeti no Šanhajas uz tobrīd sev nezināmo Džedžu salu Dienvidkorejā. Mans sākotnējais plāns bija pavadīt dažas dienas uz šīs salas, vairākas nedēļas Dienvidkorejas kontinentālajā daļā, kā arī vienu mēnesi budistu klosterī kā brīvprātīgajai. Internetā atradu vairākas ceļojuma grāmatas par Koreju, kuras lejuplādēju elektronisko grāmatu lasītājā, bet detalizētus ceļojuma plānus nolēmu sastādīt uz vietas, kad iebraukšu Dienvidkorejā.

 

Džedžu sala – jaunais pasaules brīnums

Pašā jaunā gada sākumā ielidoju Džedžu, kas mani sagaida ar pavasarīgi maigu vēju un sauli. Mazajā lidostā dodos uz tūrisma informācijas centru, kur vēlos uzzināt, vai salā ir aktuāls velotūrisms arī ziemas laikā un vai visus apskatāmos objektus varu apbraukāt ar riteni vai vismaz publisko transportu. Viesmīlīga korejiešu sieviete man maigā balsī izstāsta visu, apkrauj ar bukletiem un piemin divas lietas, kas aizsāk veselu neparedzamu notikumu lavīnu divu mēnešu garumā. Pirmkārt, izrādās, ka sala ir atzīta par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem, kurā ir ne tikai unikāli dabas skati, bet kurai ir raksturīgi arī vienreizēji kultūras un ekonomiski politiskie fenomeni. Tāpat atklāju, ka salā izveidotas 26 dabas takas 422 km garumā, lai tūristiem, kurus vairāk interesē videi draudzīgs, ilgtspējīgs un fiziski aktīvs ceļošanas veids, būtu iespējams iepazīt salu kā kājāmgājējiem.

Lai gan ir pats ziemas vidus un korejiešu meitene mani sabaida, ka noteikti līs lietus vai pat snigs sniegs, es pieņemu diezgan neloģisku lēmumu – uz salas palikšu vismaz mēnesi, jo vēlos iziet visas takas, kā arī uzkāpt Halas kalnā, kas ir Korejas augstākā kalnu virsotne. Un fotografēt, lai pēc tam izdotu fotogrāmatu un izveidotu ceļojošu izstādi par Džedžu salu ziemā. Un rakstīt par pieredzēto. Un dalīties ar rakstīto gan savā blogā, gan arī sociālajos tīklos.

 

Melnā lava, mandarīni, nirējas un šamaņi

Džedžu sala ir lielākā Dienvidkorejas sala, kas atrodas dienvidos no Korejas pussalas mazāk nekā divu stundu lidojumā no Seulas, Šanhajas (Ķīnā) un Hirosimas (Japānā). Atrazdamās šādā pozīcijā starp trīs dažādām valstīm, tā vienmēr ir bijusi iekarotāju pirmā ēsma, tāpēc te saglabājušies daudzi viņu pēdu nospiedumi – kaut vai, piemēram, vietējo, augumā nelielo zirgu gēnos, kuru senči esot mongoļu zirgi; kā arī kalnos un klintīs izgrebtās katakombās, kuras izveidojuši japāņi savām militārajām vajadzībām, lai tajās slēptu lidmašīnas.

2011. gadā Džedžu sala tika atzīta par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules dabas brīnumiem kopā ar citiem līdzvērtīgiem dabas fenomeniem kā, piemēram, Amazones lietus mežiem. Arī UNESCO ir iekļāvis salu Pasaules dabas mantojumu sarakstā. Dabas brīnumu triāde, kas atrodas šajā sarakstā, ir Halas kalns – 1950 m augsts vulkāniskais kalns, kurš atrodas pašā salas viducī un kura pēdējais izvirdums notika pirms 1000 gadiem, un vēl divas varenas virsotnes.

Uz nelielās salas, kur dzīvo aptuveni 600 tūkstoši iedzīvotāju, atrodas vairāk nekā 100 muzeji (http://blogs.wsj.com/korearealtime/2014/01/15/jejus-museum-bonanza/), un to skaits pastāvīgi pieaug. Dažiem no tiem ir ļoti interesantas un ārkārtīgi specifiskas tēmas – piemēram, zibens, rotaļu lācīši, grieķu mitoloģija (!) vai Nīderlandes pieredze.

Lai gan salas kultūrā patiešām ļoti liela loma ir sievietēm, ne vēsturiski, ne arī mūsdienās tām nav bijusi iespēja ieņemt politiski nozīmīgu lomu vai svarīgu amatu. Salas klimats, kam raksturīgi spēcīgi vēji un bieži taifūni, pagātnē prasījis daudzu jūrnieku dzīvību, tāpēc uz salas vienmēr skaitliski bijis vairāk sieviešu nekā vīriešu. Džedžu salai ir raksturīga kāda unikāla kultūras parādība – sievietes nirējas jeb haenyeo. Jau vairāk nekā 1700 gadus Džedžu salas sievietes visa gada garumā nirst jūrā, lai vāktu jūras veltes un jūras zāles. Mūsdienās šī profesija vēl joprojām nav izzudusi, lai gan šobrīd tai vairāk pievēršas sievietes pāri 50 , un tikai reti – jaunietes, jo tas ir smags, riskants un veselību postošs darbs.

Džedžu salā ir melnu akmens sienu krāvumi aptuveni 2000 km garumā, kas veido absolūti unikālu salas ainavu, sadalītu ar šīm melnajām robežām. Šīs sienas sāka celt jau aptuveni pirms 1000 gadiem, kad Džedžu iedzīvotāji ar vulkāniskās lavas akmeņiem centās nostiprināt lauksaimniecībai paredzētos laukus.

Salas dabas ainavai raksturīgi arī mandarīnu koku dārzi. Džedžu mandarīni ir pazīstami ne tikai visā Dienvidkorejā, bet arī citās valstīs, un jebkurā salas vietā ir iespējams padzerties svaigi spiestu vietējo mandarīnu sulu, apēst mandarīnu šokolādi vai izmēģināt dažādus ēdienus, kas gatavoti no mandarīniem.

Džedžu tiek dēvēta par šamaņu salu, kurā līdzās cilvēkiem mājo apmēram 18 000 dievu. Uz salas atrodas vairāk nekā 400 šamaņu tempļu, kas ir vienas no vecākajām salas būvēm, kur notika šamaņu rituāli. Vispopulārākais šamaņu rituāls ir tā dēvētais Yeongdeunggut, kura laikā lūdz, lai būtu mierīga jūra, bagātīga raža un jūras lomi. Šo rituālu galvenokārt atbalsta sievietes nirējas, kā arī kuģu īpašnieki, kas gatavo ēdienu un piedāvā ziedojumus.

Sala ir arī interesants politiskais un ekonomiskais brīnums. Lai gan Džedžu ir vairāk pazīstama kā populāra tūrisma vieta, tās pašvaldība ir ieguldījusi lielus līdzekļus, izveidojot salā Dienvidkorejas Silikona ieleju ar spēcīgu high-tech industriju. Tāpat te plānots celt vēl vienu lidostu, kā arī īstenot citus lielus infrastruktūras projektus.

Sala nepārtraukti attīstās, tomēr salinieki apzinās, ka šis pasaules brīnums ir rūpīgi jāaizsargā, tāpēc nepieciešams rūpēties par to un saimniekot videi draudzīgi.

 

Olles dabas takas

Es nolemju salu apceļot kājām. Sākotnēji biju domājusi ik dienu iet vienu taku pēc otras, paliekot pa nakti viesu mājās vai viesnīcās taku galapunktā, tomēr galu galā es dodu priekšroku citai sistēmai. Izlemju palikt salā divus mēnešus, izvēloties divas “bāzes” nometnes hosteļos: vienu no tiem Džedžu pilsētā, kas man kalpotu kā izejas punkts, lai apceļotu visas ziemeļu puses takas, bet otrajā mēnesī doties uz Seogwipo pilsētu salas dienvidos, no kuras es apceļotu visas dienvidu puses takas, kā arī uzkāptu Halas kalnā. Šāds plāns man ļauj katru otro dienu paņemt brīvu, apstrādāt bildes kādā no vietējām apburošajām kafejnīcām, satikties ar jauniegūtajiem draugiem, kā arī sacerēt rakstus.

Taku sākuma punktus ir ļoti vienkārši sasniegt ar lētiem sabiedriskajiem autobusiem. Ilgākais laiks, kas nepieciešams ceļam līdz taku sākuma punktam, ir aptuveni divas stundas, tomēr ir pāris takas, kuras man izdodas atrast tikai pēc vairākiem piegājieniem.

Visa informācija par Olles takām ir pieejama detalizētā mājaslapā http://www.jejuolle.org/, kur iespējams gan lejuplādēt takas kartes un audio gidus, gan iegūt informāciju par dabas skatiem un kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, gan arī atrast visu nepieciešamo praktisko informāciju – kā nokļūt līdz takas sākumam, kā atgriezties no takas beigām, kādā kafejnīcā vai restorānā var paēst un kur iespējams mitināties.

Vidējais vienas takas garums ir aptuveni 20 km, to iespējams iziet aptuveni 5 – 6 stundās, ieskaitot laiku, lai uzņemtu fotogrāfijas un paēstu pusdienas. Lielākā daļa ir vidējas grūtības takas, un tikai trīs no visām Olles takām ir marķētas kā “grūtas”, kas gan nenozīmē, ka to iziešanai nepieciešams lielāks fizisks spēks, bet gan to, ka takas segums ir sarežģīts, tāpēc būtu vēlams izmantot speciālus pārgājiena apavus.

Olles takas, manuprāt, ir pats labākais veids, kā iepazīt salu. Tās vijas cauri visām skaistākajām un vēsturiski svarīgākajām salas vietām. Ziemā, kad apceļoju salu, uz takas ir iespējams satikt tikai ļoti retu gājēju, un uz dažām takām nesastopu pilnīgi nevienu cilvēku. Lai gan šķietami, ka 26 vienas un tās pašas salas takas varētu būt viena otrai līdzīgas, tā nebūt nav. Lauku un mežu ainavas mijas ar jūras un kalnu skatiem, un ikvienā takā ir kaut kas unikāls, ko nav iespējams redzēt vai pieredzēt nekur citur uz salas. Piemēram, vientuļa pamesta āra kafejnīca, kuru pilnībā noklājuši krituši un aukstumā apsarmojuši mandarīni; trīs stirnas, kuras lūkojas manās acīs biezā, tropiskā, pēc pērnajām lapām un pavasara zemes smaržojošā mežā; sniega vētra, kuru šeit iespējams pieredzēt tikai reizi 20 gados; iepuvušu mandarīnu “paklāji”, kuri izlikti kaltēties uz melniem pārklājiem tieši uz klints virs jūras utt. Katra uz jaunas takas pavadīta diena man bija kā viens vesels nodzīvots mūžs, tik iespaidiem bagāts, tik jēdzīgs, tik skaists un tik vienreizējs.

Lai simboliski pabeigtu salas izpēti un izdzīvošanu, kā pēdējo izvēlos taku, kas ved uz Halas kalna virsotni. Tā gan nav viena no Olles takām. Kad pēc četru stundu gājiena cauri bieziem un akmeņainiem mežiem un sniegotām pakājēm sasniedzu kalna virsotni, varu aplūkot salu 360 grādu rādiusā. No savas mākoņu maliņas perspektīvas spēju redzēt ikvienu vietu, kur iepriekšējos divus mēnešus esmu gājusi kājām. Un es jūtu, ka iepazīt vietu dziļi, dziļi, līdz pat saknēm, man ir daudz jēdzīgāk nekā viegli un vienkārši pieskarties garām skrejošām parādībām. Es saprotu, ka mans ceļš ir lēns un pamatīgs un ka tieši tas man sagādā milzu gandarījumu.

 

Laipnie, sirsnīgie, vienkāršie un skaistie dienvidkorejieši

Ikviens mans ceļojums man šķiet mazvērtīgs, ja neesmu ieguvusi jaunus draugus vai iepazinusi interesantus cilvēkus. Dienvidkorejā pavadītais laiks bija viens no maniem raženākajiem ceļojumiem tieši iepazīto cilvēku ziņā. Dienvidkorejieši ir burvīgi. Absolūti šarmanti, labsirdīgi un sirsnīgi. Viņi paši gan man teica, ka man vienkārši būs laimējies, jo tā jau nu gluži neesot, ka visi viņi ir tik burvīgi. Bet es atļaušos viņiem neticēt.

Tad kādi man viņi šķita?

Laipni un draudzīgi – vienmēr gatavi palīdzēt un kaut čībās lietus laikā doties līdzi uz aptieku vai veikalu, lai nopirktu man nepieciešamās lietas.

Sirsnīgi – lai gan varētu domāt, ka Āzijas kultūra nav emocionāli atvērta, es izjūtu pavisam pretējo; atliek vien no visas sirds uzrunāt cilvēkus, un viņi atveras un ir gatavi stāstīt gan savus dzīves stāstus, gan arī runāt par saviem sapņiem.

Vienkārši šā vārda skaistajā nozīmē – manis satiktajos korejiešos nav ne mazākās lepnības pazīmes, viņi ir īsti un nemāksloti, bez kādas iekšējās vajadzības izlikties labākiem vai justies pārākiem.

Skaisti un smaidīgi – Āzijā esmu izceļojusi Indiju, Taizemi un Ķīnu, tomēr tieši Dienvidkorejā man cilvēki šķiet visskaistākie… Varbūt tāpēc, ka tik bieži ļoti smaidīgi. Varbūt tāpēc, ka viņu sejas vaibsti ir tādi kā maigāki.

Ceļošana vienatnē – iespēja atrast vislabāko ceļojuma kompanjonu

Ir bijuši laiki, kad es baidījos ceļot viena pati. Un izvēlējos sev līdzās cilvēkus, lai tikai nebūtu jābūt vienai pašai ar sevi. Tas notika, kad es jutos mazvērtīga, nemīlama, sev netīkama… Sliktākā iespējamā kompanjone pati sev. Bet nu jau esmu pietiekami pieredzējusi un sevi sapratusi, lai izjustu, kad esmu gatava pavadīt laiku tikai ar sevi, kad – ne. Tāpēc es zināju, ka ceļojums apkārt Džedžu salai kājām vienatnē patiesībā būs iešana sev pašai pretī, lai sevi sastaptu, pieņemtu, samīļotu un no sevis ko jaunu iemācītos.

Un jāatzīst, kā ir, tieši šī sastapšanās ar sevi bija pats svarīgākais ieguvums šajā ceļojumā. Tāpēc vēlos dalīties ar jums dažās savās atziņās un mācībās no tā vecā, viedā meistara, kuru ceļojuma laikā iepazinu sevī.

 

• Manas atziņas pēc ceļojuma vienatnē ar sevi

• Ja es neesmu sajūsmā par savu ceļu, tad tas nav mans īstais ceļš. Savukārt, ja ceļa sākumā es biju sajūsmā, bet pēc tam vairs ne, tad ir pienācis laiks mainīt ceļu.

• Ja man kaut kas nepatīk, jākustas, jāmaina perspektīva. Bet jāapzinās, ka dažkārt kustība var atklāt pavisam negribētu perspektīvu uz to, kas man agrāk ir ļoti paticis.

• Galu galā nekas dzīvē nav svarīgāks par sirsnīgām attiecībām – ne saulains laiks, ne skaisti skati, ne arī sniega vētra okeāna vidū.

• Cilvēkiem vajadzētu pārstāt staigāt citu cilvēku izveidotās taciņās. Es esmu viena no tām, kas to dara. Esmu izgājusi visas Olles takas, bet kāpēc es neradīju pati savējās; kāpēc izvēlējos vieglāko variantu? Tāpēc nākotnē es mēģināšu radīt pati savus ceļus tik bieži, cik iespējams.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+