Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Kādas ir Latvijas intereses Eiropā? 16

No visa, ko Emanuels Makrons nesen teica Eiropas Parlamentā Strasbūrā, katrs var pēc saviem ieskatiem kaut ko izcelt. Un netrūkst iemeslu, lai viņa runa iekustinātu polemiku. Arī Latvijā.

Citēsim kaut vai izteikumu par gāzes vada “Nord Stream – 2” projektu, kas, viņaprāt, “rada šaubas attiecībā par mūsu kolektīvās un enerģētiskās politikas suverenitāti attiecībās ar Krieviju. Mums jāīsteno tāda enerģētiskā politika, kas, no vienas puses, samazina kaitīgo izmešu apjomu un, no otras puses, nodrošina Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību, tajā skaitā no Krievijas”.

Šaubas, ka “Nord Stream – 2” ir tikai biznesa, nevis politisks projekts, gan ir radušās jau sen jeb jau sākotnēji, taču agrāk Eiropas lielvalstu vadītāji nemēdza par tām atklāti runāt. (Tagad tās pusvārdos sāk atzīt arī Vācijas kanclere Angela Merkele.) Neatkārtosim šā projekta pretinieku un piekritēju apsvērumus, kas labi zināmi. Šoreiz būtiskākais ir tas, ka enerģētika tika piesaukta saistībā ar Eiropas suverenitātes daudzajiem aspektiem – drošību, digitālo jomu un citiem. Pats Eiropas suverenitātes jēdziens ir diskutabls, tāpat kā, piemēram, aicinājums pārvarēt nacionālo egoismu, ko daži Latvijā izplatīti mediji juceklīgi iztēloja par ES dalībvalstu nacionālo interešu noliegumu.

Bet kas tad ir mūsu interesēs? Pastāv diezgan vienprātīgs viedoklis, ka Latvijai ir, atļausimies šo vārdu spēli, interesanti saņemt ES struktūrfondu naudu (dažuprāt – jebkādu naudu). Citi piebilstu par valsts aizsardzības spēju stiprināšanai svarīgo tā saukto militāro Šengenu (kas portugāļiem vai grieķiem varbūt šķiet pilnīgi nevajadzīga), vēl citi atcerētos par iespējām, ko paver piederība parastajai Šengenai, par “Rail Baltica” vai kā kādām veiksmīgi īstenotām kopējām programmām.

Kas nav mūsu interesēs? Iespējams, reizēm apgrūtinošā solidaritāte. Arī šo jēdzienu var piepildīt ar dažādu saturu. Ir, kas vēsta, ka Rīgas apliecinātā solidaritāte Apvienotajai Karalistei, izraidot Krievijas diplomātu, jāvērtē kā Latvijai kaitējoša rīcība. Uzskatu atšķirības ir normāla demokrātijai raksturīga parādība, bet mūsmāju apstākļos diametrāli pretējas izpratnes par valstiskām pamatvērtībām sadzīvo pat vienas un tās pašas partijas vai partiju apvienības iekšienē. Arī valdošās un valsts augstākos amatus ieguvušās ZZS ietekmes aprindu ietvaros, kur dažas labas personas politisko uzskatu evolūcija tuvojas ne vairs Nursultana Nazarbajeva, bet nu jau (Moldovas valsts galvas) Igora Dodona līmenim. Tāpēc Latvijas pilsoņiem pirms Saeimas vēlēšanām nav nemaz īpaši viegli izlobīt, kādas atbildes uz minētajiem jautājumiem sniedz, teiksim, popularitātes reitingu galvgalī esošās partijas.

Rīga, cik noprotams, piekritusi iesaistīties pēc Elizejas pils ierosmes rīkotajās “pilsoniskajās konsultācijās” jeb, citiem vārdiem, ES reformām veltītajās diskusijās, kas Eiropā noritēs līdz septembrim. Īsti piemērots laiks, lai apspriestu ne vien un varbūt ne tik daudz Makrona idejas, bet arī lai tiktu skaidrībā par mūsu politiķu redzējumu, ja viņi ir gatavi to atklāti izklāstīt. Un ja tāds vispār ir.

LA.lv