Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. marts, 2012
Drukāt

Mūsu sāpju bērns – valstiskā griba un pašcieņa

ziemele1_km_6

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesnesei, Rīgas Juridiskās augstskolas profesorei Inetai Ziemelei ir savs, ne mazs, nopelns referenduma rezultātā, jo viņa pateica tā būtību “LA” intervijā. Patlaban notiek runāšana un spriedelēšana par uzvarētājiem un zaudētājiem. Bet vai tauta negaida ko vairāk? Ko tieši? Par to tiesnesi Ziemeli izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.

 

I. Ziemele: – Ir pierādījies, ka krīzes situācijā, kādu radīja izprovocētais referendums, Latvijas pilsoņi bija spējīgi saņemties, lai paustu savu stingru viedokli. Tas ir būtiski, jo iepriekšējos gados radās sajūta, ka politika notiek kādā konkrētu personu lokā, kamēr tauta pati mēģina tikt galā ar savām ikdienas rūpēm un ķibelēm. Tas nebija normāli, īpaši ņemot vērā, ka Latvija ir neliela valsts, kur jādarbina visi cilvēkresursi, cik vien to ir. Ar lielu interesi gaidīju ziņas par kopējo referendumā piedalījušos pilsoņu skaitu. Tas ir svarīgs rādītājs no valsts attīstības viedokļa.

Otrs būtiskākais moments bija balsošana pret vienu no valsts identitātes pamatiem – latviešu valodu. Tātad mums iekšpolitiski, nevis ārpolitiski jautā un vērtē, vai esam tie paši, kas bijām 1918. gadā, kad dibināja Latvijas valsti? Vai arī 21. gadsimtā Latvijas valsts identitāte ir tāda pati kā tad, kad tika likti valsts pamati? Pilsoņu vairākums atbildēja apstiprinoši: tāda tā ir un paliks pārredzamā nākotnē.

Tāda atbilde ir ļoti svarīga, jo Latvijas valsts identitāti mēs katrs izdzīvojam sevī.

Mūsu atbildei ir arī ārpolitisks aspekts. Kad starptautiskā sabiedrība 1991. gadā atzina Latvijas valsts atjaunoto neatkarību, tad, piemēram, Beļģija savā atzīšanas dokumentā secināja, ka tai jau Latviju nevajag atzīt kā valsti, jo to Beļģija izdarījusi jau 1920. gadā. Beļģijai atliek vien konstatēt faktu, ka Latvijas valsts vara ir atguvusi neatkarību. Tātad mūsu iekšpolitisko problēmu dēļ nav jāatkāpjas no starptautiskās sabiedrības pieņemtām fundamentālām patiesībām.

Tātad 21 gadu pēc neatkarības atgūšanas mēs pateicām, ka Latvijas identitāti raksturojošie elementi ir tādi paši kā 1918. gadā un tajos nav nepieciešams neko grozīt. Referendums bija pašdefinēšanās moments, tiesa, provocēts. Ņemot vērā, cik ļoti politikas darbinieki bija atsvešinājušies no tautas, mums pietika drosmes pagriezties pašiem pret sevi un paskatīties, kādas tad ir tās mūsu vērtības 2012. gadā. Jānoskaidro iemesli, kāpēc 270 tūkstoši balsoja par otru valsts valodu. Diemžēl jāsecina, ka šo 20 gadu laikā ne mēs paši par sevi esam domājuši, ne arī par mūsu sabiedrības nelatvisko daļu.

V. Krustiņš: – Publiskajā telpā nebija un nav vērojama vēlēšanās nopietni diskutēt par to, ka un kāpēc valsts pamati tiek gadiem neatlaidīgi raustīti. Jau ar stāstiem par t. s. “otru republiku”. Piemēram, kriev-
valodīgā presē velk ārā dažādus it kā latviešu eksemplārus ar latviskiem un ne tik latviskiem uzvārdiem, kuri centīgi stāsta, ka tagad esot cita Latvija, un tā 1918. gada valsts, par ko jūs stāstāt, esot bijis un izbijis stāsts. Otrs stāsts, ar kuru tagad sevišķi smalki uzstājas, ir Latvijas apraksts līdz 1934. gadam. Redz, tad Saeimā runājuši krievu un vācu valodā, bijusi jauka tautību brīvība. Jau parakstīts pieteikums Satversmes tiesai, kurā apstrīdētas Valsts valodas likuma normas, kas noteic krievu valodai svešvalodas statusu.

– Ja Latvijas valsts būtu stiprāka savos pamatos, tad arī pašreizējā situācija būtu citāda. Kad 90. gadu nogalē rakstīju par latviešu valodas jautājumiem un minoritāšu tiesībām, bija tāds kā pēcrevolūcijas eiforijas brīdis – atjaunota neatkarība, izvesta padomju armija… Šķita, ka viss kļūst it kā skaidrāks. Vismaz latviešiem likās, ka Latvijas valsts pamati ir atgūti un vienīgā problēma ir tikt galā ar tiem jautājumiem, kas saistīti ar padomju laikā iebraukušajiem imigrantiem. Taču, pavērtējot šos procesus pēc ilgāka laika posma, izrādās, ka tās bija maldīgas ilūzijas. Tajos gados man šķita, ka Latvijas tautas spēks un tās vērtības ir pašas par sevi saprotamas un ka darbs būs vien ar minoritātēm. Bet nē! Šodien mēs uzzinām, ka Latvijas valsts pamati nav tik stipri, kā mēs uzskatījām.

 

Es nevaru iedomāties, ka līdzīgs referendums varētu notikt, piemēram, Vācijā. Tur ir pašsaprotami, ka valsts pārvalda vācu valodu un izglītību iegūst vācu valodā. Izrādās, ka Latvijā latviešu valoda valsts pārvaldē un izglītībā tomēr nav vis pašsaprotama lieta.

 

– Kam?

– Ne tikai tiem, kuriem jūs domājat. Valstiskās gribas un pašcieņas jautājums ir mūsu sāpju bērns. Jo vājāka ir valsts nācijas valstiskā apziņa, jo vājāka ir valsts. Tāpēc jāsāk ar sevi – jānostiprina pašos latviešos Latvijas valsts griba un patriotisms. Kad tas būs izdarīts valsts nācijas līmenī, tad arī pārējās lietas sakārtosies. Man, protams, ir pārsteigums, ka par to jārunā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas.

– Jūsu pārsteiguma saknes, manuprāt, jāsāk meklēt skolās, nākamā pilsoņa audzināšanā.

– Jā, arī tautas pašcieņa veido Latvijas identitāti. Mēs nevaram no vēstures nekur aiziet, tā ir iekodēta arī Sa-tversmē. Satversmes tiesa par to ir runājusi Latvijas–Krievijas robežlīguma sakarā, neskatoties uz iznākumu. Visa robežlīguma sprieduma argumentācija ir par to, kā cauri gadsimtiem konsolidējās latviešu tauta. Tas ir viens no mūsu tautu raksturojošiem pamatelementiem. Arī dubultpilsonības spriedumā Satversmes tiesa norāda, ka mūsu pilsonības institūts ir vēsturiski veidojies, kā tas turpinās cauri okupācijas gadiem – tie bija Latvijas pilsoņi, kas, izvairoties no padomju okupācijas un arī emigrējot no valsts, uz saviem pleciem iznesa neatkarīgas valsts ideju. Tie, kas saka, ka te ir citāda Latvija, ka vēsturi var nezināt un nemācīt, būtībā nostājas pret Satversmi.

– Vai mēs, uzliekot roku uz sirds, varam teikt, ka mums ir redzami zinātnieku, juristu un vēsturnieku spēki, kuri stiprinātu latviešos pašcieņu un patriotismu? Jā, kas skaidro imigrantiem un mazākumtautību cilvēkiem Latvijas valsts ideju?

– Tam vajadzētu būt pastāvīgam procesam, kad dažādu jomu profesionāļi ar mediju starpniecību uzrunā sabiedrību, komentē sociālos procesus. Iespējams, ka ir pienācis tas mirklis, kad medijiem pašiem būtu jāmeklē spēcīgas, erudītas autoritātes.

Sākoties finansiālās neatkarības nostiprināšanas periodam, katram gribējās beidzot sakārtot to savu kaktiņu un zemes stūrīti, bet tika aizmirsts, ka jākopj arī tautas gars un dvēsele. Tas palika otrajā plānā. Referendums parādīja, ka tā nedrīkst, ka gan zinātnes, gan kultūras, gan mākslas un arī eksakto zinātņu personībām ir jādalās viedokļos, jāiesaistās diskusijā ar sabiedrību un sabiedrībā. Sabiedrības apziņa ir jākopj dažādos virzienos.

 

Diemžēl Latvijā ir problēma atrast īsto ekspertu, zinātāju konkrētajā jomā. Nereti esmu pārsteigta, ieraugot, kurš tad kārtējo reizi uzaicināts kā eksperts sniegt komentārus. Jāatzīst, ka mums joprojām ir problēmas izglītības sistēmā. Bet, neraugoties uz to, jāmēģina iet uz priekšu.

 

– Jūs pirms 18. februāra balsojuma teicāt, ka referendumā uzdoto jautājumu var tulkot kā vēlēšanos izbeigt Latvijas valsts pastāvēšanu. Neviens cits līdz šim tik drosmīgi nav izteicies.

– Nav tik traki, līdzīgu viedokli pirms referenduma paudusi arī Saeimas deputāte, Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne.

Satversme ir ļoti gudrs dokuments, tā ir vislabākā Latvijas vēstures grāmata. Vēlme grozīt Satversmes pamatu ir nostāšanās pret Latvijas valsti. Līdzko valsts pamatlikumam tiks atņemts kaut viens elements, tā jau būs cita valsts.

– Viens no apgalvojumiem, kas patlaban tiek ne bez politiska iemesla ekspluatēts, – latvieši paši nemaz nav šīs valsts dibinātāji. Esot tik vien kā piedalījušies. Tikpat citi arī esot dibināšanas gribētāji.

– Esmu šo jautājumu nedaudz pētījusi. Tas bija nepieciešams, gatavojot grāmatu “Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VII nodaļa. Cilvēka pamattiesības”. Rakstīju tai komentāru par Satversmes 114. pantu, kas attiecas uz mazākumtautību tiesībām. Esmu mēģinājusi saprast attiecības starp latviešu tautu un mazākumtautībām tajā brīdī, kad tika dibināta Latvijas valsts. Tā bija vienīgi latviešu tauta, kurai bija vajadzīga Latvija kā valsts! Lai latviešu tauta varētu izdzīvot, latviešiem bija nepieciešama sava valsts. Tie bija latvieši, kas izvēlējās šo virsuzdevumu, nevis vācieši, baltvācieši vai krievi. Viņiem Latvijas Republika nebija nepieciešama.

Kad latviešu politiķi bija skaidri noteikuši savu virsuzdevumu, viņi novērtēja, ka nevarēs iztikt arī bez to etnisko grupu iekļaušanas, kas vēsturiski dzīvojušas šajā teritorijā. Tāpēc pirmā konstitucionālā dokumenta autori pasludināja, ka Latvijas valsts būs visaptveroša, ja mazākumtautības atbalstīs neatkarīgas Latvijas valsts ideju. Tā bija realitātes noteikta nepieciešamība, kas bija ļoti demokrātiska. Tas nekādā gadījumā nav pretrunā ar to, ka Latvijas Republika tika dibināta, lai paceltu godājamajā valsts nācijas statusā latviešus, kuru valsts griba tajā brīdī bija sasniegusi nepieciešamo gatavību.

M. Libeka: – Kā jūs pati piedalāties sarežģītās Latvijas vēstures skaidrošanā starptautiskajā līmenī?

– Es desmit gadus izdodu akadēmisku juridisku žurnālu angļu valodā “Baltijas starptautisko tiesību gadagrāmata”, kurā publicējas Baltijas valstu jaunākās paaudzes juristi. Gadagrāmata tiek izdota Holandē, un to pērk daudzās pasaules valstīs – Japānā, Ķīnā, Amerikā… Tā, protams, nevar pārtrumpot zināmas un lielas propagandas mašīnas, un tas nav profesionāla žurnāla mērķis. Bet vērā ņemams fakts ir tas, ka šī gadagrāmata ir pievērsusi starptautiskās sabiedrības uzmanību.

 

Nesen Oksfordas universitāte izdeva 12 sējumu starptautisko tiesību enciklopēdiju, un tur var izlasīt arī pieminētās gadagrāmatas informāciju par Baltijas valstīm. Latvija starptautiskā līmeņa juristiem ir interesants izpētes objekts no dažādiem viedokļiem.

 

– Vai enciklopēdija un jūsu izdotā gadagrāmata ir pieejama arī Latvijā?

– Man īsti par to nav informācijas. Rīgas Juridiskās augstskolas bibliotēka neapšaubāmi pasūta Baltijas starptautisko tiesību gadagrāmatu. Ir noteikti arī citas iestādes, kas varētu, ja vien to nav izdarījušas, izmantot gadagrāmatas publikācijas.

Esmu gandarīta, ka tā informācija, ko gadagrāmatā snieguši Igaunijas, Lietuvas, kā arī Latvijas autori, ir kļuvusi par starptautisko tiesību Eiropas diskursa sastāvdaļu. Tas nozīmē, ka jaunie Baltijas autori dabiski iekļaujas augsta līmeņa diskusijās un baltiešu analīze tiek sadzirdēta.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+