Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. marts, 2012
Drukāt

Mūža pieredze mūsdienu ietvarā

spickus_vs_12

Kā tagad pilsētnieki raugās pēc bioloģisko zemnieku pārtikas, tā padomju laikos tirgū meklēja kolhozu konservu cehu mantu. Rīgas Vid­zemes tirgū īpaši iecienīts bija Tukuma rajona kolhoza “Dzimtene” veikaliņš.

 

Pārdevējas bija saimniecības sievas, un, ja arī nelaimējās un marinētie gurķi, skābētie kāposti vai āboli bija izpārdoti, mutīgās kurzemnieces katru pavadīja ar laipnu vārdu, sak, kundzīt, atvedīs preci tad un tad.

Vēlāk uzzināju, ka Tumes pagasta kopsaimniecība ir viena no turīgākajām Kurzemē. Nosvērtais, rāmais vīrs, kurš lauksaimnieku saietos neizcēlās ar garām valodām, bija šīs saimniecības priekšsēdētājs Jēkabs Spickus. Viņš šajā amatā bijis no 1954. gada līdz pat neatkarības laikam un joprojām ir SIA “Dzimtene” valdes priekšsēdētājs (11. februārī lauksaimnieku seniors nosvinēja 85 gadus).

Kas tagadējai saimniecībai saglabājies no vecās kopsaimniecības?

“Turpinām strādāt augkopībā un lopkopībā, tikai nācās pārkārtoties – 1200 slaucamo govju vietā tagad ir ap trīssimt, bija 4800 ha liela lauksaimniecības zemes platība, tagad ap 1600 ha. Bija ap 600 strādājošo, tagad – ap 50. Gandrīz visa zeme pieder īpašniekiem, SIA to nomā no apmēram 40 saimniekiem.”

Tam, ka Tumes ļaudis labi satiek ar agrāko un tagadējo priekšnieku, ir senas saknes. Viņa meita Lāsma Grīnhofa zina – tēvs arvien rīkojies godīgi. Tagad pat: zemes īpašnieki nešaubās, ka Spickus samaksās par nomu tik, cik varēs atļauties, atklāti to pateiks un laikus norēķināsies. “Tēvam netīk garas valodas, viņš ir darītājs,” meita raksturo īsi.

Savukārt “Dzimtenes” kādreizējais galvenais inženieris Eduards Beinarovičs, pēc tam Spickus vietnieks, kas kopā ar viņu nostrādājis 20 gadus, noprasa: “Vai zināt, kāds ir viņa darba stils? Lai strādā padotie! Pats izfunktierē, kas vajadzīgs, un darbiniekiem uzdod to, to un to. Savos gados Jēkabam ir tik gaiša galva, lai katram jaunajam tāda būtu!”

Tumes pagastā kolhozs bija sacēlis visas sabiedriskās un ražošanas ēkas, bija meliorēta visa lauksaimniecības zeme. Ļaudis māk novērtēt to, kas Spickus valdīšanas laikā izdarīts visu labā: uzcēla klubu, bērnudārzu, ģimenes un daudzdzīvokļu mājas, kad nodega skola, uzcēla jaunu.

 

E. Beinarovičs atzīst – Spickus iemantojis vispārēju cieņu. Un, ja viņš nebūtu noturējis saimniecību, varbūt tās vairs nebūtu… Neviļus nodomāju – saglabātā SIA “Dzimtene” varbūt ir šīs cieņas cena?

 

Jaunākais tehnoloģijas vārds

Jēkabs Spickus atceras, ka lielās fermas kompleksā (tas tagad privatizēts) turējuši ap 560 govju. Tur ielikuši visu modernāko, kas pēdējos kolhozu laikos bijis, tajā skaitā karuseli. Toreiz “Dzimtenes” projekts reklamēts savienības mērogā. Latvijā bijuši tikai trīs karuseļi – vēl lopkopības izmēģinājumu saimniecības “Sigulda” Jūdažu fermā un “Tērvetē”.

“Izslaukums gan lielāks par 4000 kg no govs nebija, tagad esam tikuši pāri 6000 kg. Kad ieiesim jaunajā kūtī, tur būs vieta visām govīm, arī telītes audzējam paši, no ārzemēm nepērkam. Kūtī būs nepiesietā turēšana, vieglā tipa moderna ēka, bet esam izvēlējušies projektu ar papildu jumta izolāciju – lai vasarā kūts pārāk nesakarstu, ziemā neatdzistu. Būs dziļie pakaiši, jo mums nepatīk paklāji. Vecajās kūtīs ir stāvvietas par mazu, jo šodien lopi ir lielāki un nav nekādas iespējas mehanizēt barības padevi,” priekšsēdētājs to stāstīja pērn rudenī, bet nākammēnes lopus varbūt jau varēšot laist iekšā. Nopriecājos – te viss tāpat kā mūsdienīgajās zemnieku saimniecībās!

 

Ābeļdārzs 
ir lauku svētība

No agrākajiem kolhoza ābeļdārziem tapusi SIA “Auseklītis”. Labā ābolu gadā raža iznākot līdz 1100 tonnām, pērn bijis ap 700 tonnām.

 

“Kādos 20 ha esam iestādījuši jaunu intensīvo šķirņu dārzus, jo vecie dārzi pamazām beidz ražot. Esmu agronoms, tāpēc dodu darbiniekiem “vadošos” norādījumus, man pašam nekas nav jādara,” Jēkabs Spickus joko, jo viņš ir arī “Auseklīša” valdes priekšsēdētājs. Augļkopības nozarē strādā 7 – 8 cilvēki, sezonas laikā palīgstrādnieki.

 

Rakstniece Anna Žīgure man nesen teica: “Ābele ir latviešu lauku sētas simbols. Vajadzētu uzrakstīt grāmatu par ābeli Latvijas laukos.” Kas Spickum lika saglābt ābeļdārzu? Zemnieka prāts, ko sargā latvieša dvēsele.

SIA “Auseklītis” ir augļu pagrabs 400 tonnām ar aukstumiekārtām. Noliktavas pārzine ir Lāsma Grīnhofa. Vasarās dārzā palīdzot viņas bērni studenti.

Jēkabam Spickum ir pieci mazbērni. Viņa dzīvesbiedre Otīlija nesagaidīja neatkarības gadus. Lāsma atceras: “Mēs jau bijām lielas, māsai jau sava ģimene, bet tēvs arvien darbos un darbos, tur viņš zināja visu, bet mājas dzīve palika manā ziņā.”

 

Zeme jānomā 
no dāņiem…

Garā mūža pieredze ļauj labi saskatīt aplamības, kas lauksaimniekam tiek uzspiestas. Vai Jēkabs Spickus stāv tam pāri?

“Man jau būtībā nekas nav mainījies, izņemot juridisko pusi,” viņš padomājis atbild. “Jā, esmu pagājis no tā malā. Mums ir agronoms, mans vietnieks atbild par augkopību, piensaimniecību un ciltsdarbu vada zootehniķe – uz viņiem varu paļauties.” Tikai uz brīdi rāmais Spickus aizsvilstas: “Mēs jau neko ietekmēt nevaram. Jāstrādā tā, kā var.”

 

Aplamās lauksaimniecības politikas jeb tās trūkuma dēļ kādus 500 ha “Dzimtene” nomā no dāņiem. Sirds par to sāp katram latvietim. Spickus nopūšas: “Tas pašlaik ir pats asākais, smagākais jautājums, ka Latvijā zemi izpērk ārzemnieki…”

 

SIA “Dzimtene” laukus apsaimnieko apdomīgi: pārsvarā audzē 350 – 400 ha ziemas kviešu, ap 350 ha ziemas rapšu, līdz 250 ha miežu, kas galvenokārt domāti lopbarībai, jo lopiem vajag apmēram 700 tonnas graudu. Ir ziemas kviešu un miežu sēklu lauki, ar to ietaupa, jo iepērk 4 – 5 tonnas A klases sēklu, lai pēc tam dabūtu otro un trešo ataudzējumu. Graudu kalte izremontēta, patiesībā uzcelta no jauna. Lai latvietis strādātu, cik gudri prazdams, blakus ir ārzemnieks, kam ar valdības svētību ļauts atpirkt mūsu zemi…

Neziņa par valsts ekonomikas lietām: “Kūts būvei esam paņēmuši kredītu uz astoņiem gadiem. Vajadzētu būt normāli, bet nevar jau saprast, kas mūs gaida. Bankas prezidents saka – krīze atkal būs, bet neviens nespēj pateikt, cik lielā mērā tā skars. Ja atkal 150 miljoni būs jāgriež, ko tad? Brisele sola pārtikas ražotājus atbalstīt, saka – 2020. gadā vajadzēšot par 70% vairāk pārtikas nekā tagad. Saproti nu!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+