Kultūra
Literatūra

Aivara Madra muzikāli vizuālais CV0


Aivars Madris. “Zonas”. “Neputns”, 2019.
Aivars Madris. “Zonas”. “Neputns”, 2019.
Aivars Madris. “Zonas”. “Neputns”, 2019.

Laikaposms, kad tapuši liepājnieka Aivara Madra (1987) debijas krājuma dzejoļi, ir norādīts nepārprotami: uz grāmatas apvāka lasāms: “Dzeja 2008–2018”.

Autoram ir laimējies pirmo krājumu “Zonas” uzticēt nevienam citam kā apgādam “Neputns”, kuram grāmatu vizuālais noformējums ierasti un jau izsenis ir tā vizītkarte. Par Kriša Salmaņa dizainu var teikt: tas precīzi saspēlējas ar tekstu un krājuma noskaņu.

Vēl vairāk: notikusi vairāku mākslas veidu (šajā gadījumā: teksts–mūzika–vizuālā māksla) simbioze, jo, kā krājuma ievadtekstā raksta autors: “Mēdz teikt, ka dzeja skan kā mūzika, taču šis krājums pavisam noteikti nebūtu tapis bez mūzikas, kas bijusi klātesoša gan dzejoļos aprakstītajos dzīves brīžos, gan to tapšanas laikā.”

Grāmatu papildina Aivara Madra izvēlēts un sakārtots krājuma skaņu celiņš vietnē “Spotify” sadaļā “Zonas OST”, kurā ietvertās dziesmas un to secība atbilst dzejoļu sakārtojumam krājumā: 35 dzejoļi iet roku rokā ar 35 dziesmām, kas acīmredzot dzejniekam radījušas īpašu noskaņu un asociācijas, piemēram, tādas kā dziesma “Liepājai” (izpilda Jānis Zābers un vīru vokālais ansamblis, R. Paula mūzika, Ziedoņa Purva vārdi) emocionāli piepilda dzejoļa “Pavēste no 1987. gada” tekstu, “90-tie” (“Rīgas Modes” no albuma “Fantastiski”) ieved dzejoļa “1993” noskaņās, savukārt “Slimības” (“Līvi”) sasaucas ar “Pilsēta, kurā piedzimst astma” u. tml.

Tādējādi autors ir atvēris vēl plašāk savas radošās laboratorijas durvis un emocionāli atkailinājies, pārdroši ļaujot ielūkoties savā izjūtu pasaulē vairāk, nekā tikai pa atslēgas caurumu…

Autors provocē lasītāju uz diskusiju par teksta/ mūzikas, vizuālā attēla uztveri, jo šo tekstu var uztvert divējādi, proti, lasītājs cenšas izprast dzejnieku, iedziļināties, kāpēc tieši šāds teksts pie šī skaņdarba, vai arī, izlasot konkrētu dzejoli, iespējams, rodas citu dziesmu piedāvājumu varianti, un tas, kādi tie būs, savukārt izriet no katra lasītāja individuālā skatpunkta.

Un nemanot esam iekrituši autora slazdā! Protams, Aivara Madra teksti var pastāvēt arī nesaistīti ar audiovizuālo skanējumu, un tas priecē un apliecina dzejnieka tekstu pilnskanību.

Krājuma kompozīciju veido trīs nodaļas: “Pilsēta, kurā piedzimst astma”, “Celuloīda sapņi” un “Lauras grāmata” – savdabīga dienasgrāmata – gan reāliju, gan fantāzijas caurstrāvota.

Nodaļas ievada moto no dzejniekam acīmredzami nozīmīgu autoru (Māris Čaklais, Frenks O’Hara, Petrarka) tekstiem. Dominē dzejproza, tiešs, pat detalizēts dzejas telpas un laika fiksējums.

Krājumā atrodams arī figurālais dzejolis, kas gan stilistiski disonē ar citiem tekstiem. Kino un vēstures griežu klātbūtnes uzplaiksnījumi vērojami otrajā nodaļā (“Pēc Kurpes. Aizbraukšana”, “Mēnesslēkta karaļvalstī”, “Seriāls Latviešu likteņdzirnas”).

Savukārt dzejas grāmatas nosaukuma “Zonas” atšifrējumu autors pats publiski jau ir atklājis: biogrā-fiski, vēsturiski un emocionāli, intelektuāli uzplaiksnījumi, intertekstuāla spēlēšanās ar literāro un vizuālo materiālu, kas organiski izriet no autora pieredzes, tulkojot, atdzejojot un interesējoties par literatūras un kino procesiem.

Grāmatā iekļautie dzejoļi, lai arī mākslinieciski dažādi vērtējami, pārsteidzošā kārtā tomēr atrod vienotu ritmu un kopainu, kuras raksturojumu varētu ietvert vienā frāzē “jauna cilvēka dzīve”.

Citiem vārdiem – daudzie iniciācijas ceļi līdz vīrišķajam briedumam, kas eja-mi, sākot no piedzimšanas, kad “[..] piespiedis ausi klausos, kā pasaulē ierodas mans aizmetnis, dzirdu, kā / atveras augļa acis un mutes orgāni izdod pirmo brēcienu [..]” (“Pavēste no 1987. gada”, 10. lpp.) un skolas gadiem, kad “es iemācījos peldēt suniski, / tīri labi lamāties krieviski, / atbrīvot nemotivētu agresiju, / laikam arī pirmoreiz iemīlējos [..] tas bija mans pirmais skolas gads” (“1993”, 13. lpp.), un pusaudžu gadiem, kad “puikas sastiķēja dzelžus kopā, saspļāva saujās un grieza uzgriežņu atslēgas / atspērušies” (“Mopēdu pilsēta”, 15. lpp.) līdz bohēmai, kad “rīts [..] līdzjūtīgi noglāstīs mūsu netīrās galvas, / tad iespiedīs mūs stūrī un ietrieks mums kaklos šmigu” (“Visu ziemu šogad pavasaris”, 25. lpp.) un trauslai mīlestībai, kad “šķērsot tevi kā upi palos – bez virves, bez palagiem, vienatnē ar basām / kājām [..] tikušam pāri pieplakt pie tavām miklajām zāļu pēdiņām, / un skūpstīt, kā skūpsta pestītāja kājas” (“Stafete ar šķēršļiem”, 67. lpp.).

Saistītie raksti

Aivara Madra debijas krājums “Zonas” ir izteikti vīrišķīgs krājums, kurā liriskais varonis nebaidās nedz slēpt savus pārdzīvojumus, nedz piedzīvojumus, nedz arī atsegt intīmus sajūtu uzplaiksnījumus.

Jā, protams, var redzēt arī negludumus, iespējams, autors vēl atrodas sava radošā rokraksta precīzākos meklējumos, taču, atrodot šīs precīzākās nianses, jau par šo krājumu var teikt, ka tam bija pienācis laiks, lai to izdotu. Un, lai paliek mazs noslēpums, kādas muzikālas etīdes ieskanas manā apziņā, rakstot šīs rindas…

LA.lv
VK
Vita Krauja
Kultūra
Māksla kā vienīgais dzīvesveids. Saruna ar mākslinieku dinastijas turpinātāju Indriķi Ģelzi
1 diena
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Bērnu grāmatu vasaras pilnbriedā
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Tukumā atklāta izstāde par šeit uzņemtajām kinofilmām 1
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Kultūra
Nīcas novada svētkos atdzīvinās leģendāro filmu “Kāzas Nīcā”
1 minūte
LE
LETA
Dabā
Tveici pēcpusdienā pārtrauks lietus un negaisa mākoņi
41 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
Nemiro: nevis algu pacelt, bet gan neapliekamo minimumu
26 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
“Izskatās pēc politiskā teātra un spekulācijām.” Eksperti par OIK parlamentārās izmeklēšanas komisiju
55 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Divus policistus apsūdz par vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu aizturētajam
13 minūtes