Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. februāris, 2013
Drukāt

Ne solis, bet lēciens


Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Uz priekšu sperts nevis solis, bet pamatīgs lēciens – Oskars Melbārdis jūtas gandarīts par šoziem paveikto. Bobsleja pilotu kopvērtējumā Pasaules kausa (PK) izcīņā viņš ieguva otro vietu gan divniekos, gan četriniekos, bet kombinācijā bija pirmais.

 

Sezonas izskaņā Oskaram ar četrinieka ekipāžu izdevās izcīnīt pirmo uzvaru pilota karjerā, un divtik patīkami, ka tas notika Soču trasē, kur pēc gada tiks dalītas olimpiskās medaļas.

 

Zubkovs nemāk zaudēt

– Vai biji tā ieplānojis – Sočos pasniegt sev dāvanas 25. dzimšanas dienā?

– Plāna nebija gan, un īsti neticēju, ka beigas iznāks tik skanīgas, jo treniņos grūti gāja un tikai pēdējās dienās parādījās labas tendences, rezultāti rādīja, ka esam tuvu līderiem. Var teikt, ka uztvēru īsto sajūtu, izdevās izbraukt atslēgas vietas šajā trasē. Sacensībās sanāca četri labi braucieni, un bija arī rezultāts – trešā un pirmā vieta.

– Cik Soču trasē ir atslēgas vietas?

– Divas galvenās – izeja no piektās un 14. virāžas, abas pēc tam aiziet pret kalnu, un, ja kļūdies, zaudē daudz laika. Nevar teikt, ka izbraucu bez kļūdām, vēl ir rezerve. Noteikti arī konkurenti trasi līdz galam vēl nav iepazinuši.

– Liela jezga pirms sacensībām Sočos bija par ledus kvalitāti. Tu arī nebiji mierā ar to?

– Tas bija diezgan jūtams. Man kā pilotam mazāk, lai gan pirmie braucieni treniņos bija grūtāki, lielāka vibrācija, galvu drebina, bet pieradu. Aizmugurē puišiem gan bija grūti – pats esmu bijis stūmējs un saprotu, ko nozīmē braukt pa tādu ledu. Var teikt, ka tik briesmīgs tas nekur nav bijis. Skeletonisti to juta vēl trakāk, varu iedomāties, kādu viņiem vajadzēja izturību, lai nobrauktu. Tad atbrauca palīgā divi latviešu meistari no Siguldas, arī francūzis, un sacensībās ledus kvalitāte jau bija laba.

– Krievs Aleksandrs Zubkovs teica, ka viņi uztaisījuši trasi, lai latviešiem būtu labāk.

– Žēl, ka tik pieredzējis vecis tā var pateikt. Domāju un tā arī nesapratu – kā var trasi sataisīt tā, lai mums būtu labāk. Visiem trase bija vienāda, un visiem mainījās apstākļi, lai gan ne būtiski – šur tur ledu izkasīja laukā, un trase kļuva vieglāk izbraucama.

– Vai Zubkovs pēc sacensībām tevi apsveica?

– Uzreiz ne, vēlāk gan pienāca un apsveica, lai gan priecīgs nebija. Negaidīti laipni mani apsveica vācieši, arī viņu galvenais treneris Kristofs Langens. Domāju, ka vāciešiem bija vienalga, kas uzvar – latvieši vai kanādieši, ka tik ne krievi, kas riebīgi uzvedas. Zubkovs tāds ir – Sanktmoricā viņam vācieši bija vainīgi pie kaut kā. Nemāk zaudēt, taču jāsa-prot, ka visu laiku nevari braukt pa priekšu.

– Rezultāti tev Sočos bija ļoti labi, bet kāds kopējais iespaids par olimpisko trasi?

– Apstākļu ziņā tā ir viena no labākajām – viss zem jumta, par sportistiem padomāts. Iesildīties nevajag iet ārā, kur varbūt sniegs, lietus. Arī trase ir zem jumta, tādēļ laika ap-stākļi nevar ietekmēt sacensības. Braukšanas ziņā tā mums ir parocīga, nav ļoti sarežģīta, nav bīstamu vietu. Taču trajektorijām jābūt precīzām, lai būtu labs rezultāts. Cerams, veiksme arī pēc gada būs mūsu sabiedrotā. Sočos vēl atgriezīsimies rudenī uz treniņu nedēļu.

 

Upuris nākotnei

– Vai zini, cik trasēs un disciplīnās tev šobrīd pieder starta rekords?

– Agrāk skaitīju un pat pierakstīju, bet tagad esmu kļuvis slinks – nezinu. Jāprasa statistiķiem, taču domāju, ka nav nemaz tik daudz. Patīkami, ka starts mums ir tik kvalitatīvs. Jāizmanto tas, kas dots, un nedrīkst atslābt – konkurenti ar katru gadu kļūst spēcīgāki.

– Pasaules čempionātā divniekos ieguvi piekto vietu, četriniekos – devīto. Esi apmierināts vai tomēr biji gaidījis ko labāku?

– Divniekos mērķis bija tikt starp pirmajiem sešiem, jo pagājušajā gadā biju astotais. Četriniekus gaidīju ar labām domām, taču dabūjām jaunu “Wallner” bobu, kas bija jāiemēģina. Siguldā to nevarētu. Bet devītā vieta ir kāpums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kad biju piecpa-dsmitais. Nezinu, vai mēs upurējām pasaules čempionātu, lai notestētu kamanas, taču izvirzījām tādu uzdevumu – tieši sacensībās to var izdarīt vislabāk. Domājot par nākotni, tas ir ļoti pareizi. Tā noteikti ir veiksme, ja nopērc bobu un tas iet. Noteikti var uzlabot – šobrīd tas ir kā no rūpnīcas, vēl jāpiestrādā knifiņiem, jātestē. Cerams, rudenī paspēsim aizbraukt uz ārzemēm. Ar “Wallner” tehniku brauc krievi, holandietis, austrietis. Ātrumi patīkami.

– Kādu atzīmi tu sev ieliktu par šo sezonu?

– Daudz ir izdarīts, šis tas – ļoti labi. Kā nekā, Pasaules kausa kopvērtējumā otrās vietas un kombinācijā pirmā, ko galīgi necerēju. Puiši jau smējās – esi labākais pilots, bet, ja paskatās uz vietām, bijis dažādi, piemēram, Vist-lerā divniekos biju 14. vietā. Šķiet neticami, ka beigās esmu tik augstu. Pērn teicu, ka svarīgi ir pakāpties vismaz par vienu vietu augstāk. Taču sanācis nevis solis, bet tik liels lēciens, kāds man pat sapņos nerādījās. Pašam prieks tieši par braukšanas niansēm, īpaši Sočos. Jo sezonā bijis arī tā, ka pirmajā braucienā mums trešā vieta, otrajā – desmitā. Tādas svārstības nav patīkamas. Tādēļ sev lieku septiņnieku – labi, bet vēl daudz darāmā.

– Kādi ir tuvākie plāni – Siguldā vēl brauksiet, trenēsieties?

– Siguldā jānobrauc kopā ar jaunajiem, kas atlasē sevi labi parādījuši. 9. martā būs sezonas beigu pasākums, vienlaikus arī Latvijas čempionāts. Pērn atnāca ļoti daudz līdzjutēju, laba organizācija, un bija foršas emocijas. Arī Latvijas čempionu titulu gribas izcīnīt. Kopīgu treniņu izlasei nebūs, bet individuāli sevi jāuztur formā. Atpūtīšos tepat Latvijā, uz ārzemēm braukšu, kad būšu vecs un bagāts (smejas).

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+