Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. novembris, 2016
Drukāt

Negulēta nakts pēc filmas: skatītāji “Melānijas hroniku” vērtē kā iespaidīgu (10)

Viesturs Kairišs. Foto - Timurs SubhankulovsViesturs Kairišs. Foto - Timurs Subhankulovs

Ceļu pie skatītājiem visā Latvijā šonedēļ sāka spēlfilma “Melānijas hronika”. Otrdien, 1. novembrī, pirmizrāde notika Rīgā, bet jau trešdien, 2. novembrī, ar pilnībā izpārdotām biļetēm vairāk nekā 700 skatītāju klātbūtnē reģionālā pirmizrāde notika Liepājā koncertzālē “Liepājas dzintars”. Reģionālās pirmizrādes Latvijā turpinās šonedēļ un nākamnedēļ.

Pirms filmas pirmizrādes Liepājā skatītāji tikās ar filmas radošās komandas pārstāvjiem – režisoru Viesturu Kairišu, producentu Gintu Grūbi, kā arī Liepājas Politiski represēto kluba bijušo priekšsēdētāju Arnoldu Treidi. Sarunu vadīja “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa.

– Filma “Melānijas hronika” vēsta par smagu posmu Latvijas vēsturē – par 1941. gada deportācijām uz Sibīriju. Latvijā pēdējā laikā tapušas un vēl arī top citas filmas par vēsturiskām un savā ziņā arī smagām tēmām. Vai jūtams skatītāju pieprasījums pēc tā? Kā zināms, latviešiem patīk komēdijas, izklaides filmas…

Viesturs Kairišs: – Esmu fascinēts un patīkami pārsteigts par skatītāju pilno zāli Liepājā un ceru, ka filma atbildīs jūsu gaidām.

Ir vairāki ceļi, kā dzīvot. Katarsi var iegūt no spēcīgiem darbiem. Neuzskatu, ka šī filma ir drūma, tā ir apliecinoša. Manā apziņā nekad nav ielauzusies doma radīt filmu, ar ko izklaidēt skatītāju vai radīt viņam foršas sajūtas. Es neesmu izklaidētājs. Latviešu nācijai pēdējo gadu izcilākā tendence ir slīgšana infantilismā un jautrībā. Tā mēs pēc kāda laika arī aizmirsīsim, ka esam bijuši okupēti, ka mums ir trauma no agresīviem kaimiņiem, un tā mēs nespēsim nosargāt savu identitāti. Tas ir kā Skalbes pasakā par Ziemeļmeitu – esam sabiedrība, kas tikai ēd, guļ un priecājas. Bet mākslai ir citi uzdevumi.

– Kāpēc filmā galvenā loma uzticēta aktrisei no Šveices Sabīnei Timoteo, nevis latviešu aktrisei?

– Šī bija tā loma, kurā nevarēja meklēt labāko, skaistāko vai dižāko aktrisi. Bija vajadzīgs cilvēks, kas ar savu personības spēku spēj radīt lielu un paliekošu tēlu.

– Sabīne Timoteo otrdien piedalījās pirmizrādē Rīgā. Ko viņa pēc tam teica par filmu?

Gints Grūbe: – Sabīne bija ļoti pārsteigta par to lielo safilmētā materiāla daudzumu, ko Viesturs Kairišs bija izgriezis no filmas… Bet filma no tā ir tikai ieguvusi.

Viņa ir viena no labākajām Eiropas aktrisēm, un mums ir svarīgi, ka šo Latvijas stāstu mēs ar viņas palīdzību varam padarīt saprotamāku pasaulei. Nav tā, ka Eiropā visus cilvēkus ļoti interesē traģēdija, kas notika Baltijā 1941. un 1949. gadā. Jo katrai tautai ir savas traģēdijas, par kurām viņi grib taisīt filmas.

– Vai, strādājot pie filmas, jau domājāt, kādai auditorijai tā vairāk paredzēta – zinošajiem latviešiem, kas paši pieredzējuši represijas, vai jauniešiem, kam vēlamies parādīt Latvijas vēsturi, vai starptautiskajai auditorijai, kurai par šiem notikumiem nekas nav zināms?

V. Kairišs: – Es neiedalu auditoriju jaunos un vecos, latviešos un ārzemniekos. Es auditoriju iedalu cilvēkos. Mēs filmu radām cilvēkiem vai arī tiem, kuros snauž šis cilvēks, lai to pamodinātu. Tā universālā cilvēciskā būtība man ir svarīga.

– Šo filmu rādīs arī tādos kinoteātros, kuros skatītāji seansa laikā ēd popkornu….

– Es uz kino skatos kā uz kaut ko nopietnu, kaut gan mani bērni, protams, tāpat vēlas ēst popkornu. Nespēju iedomāties, ka šajā filmā kāds ēdīs popkornu. Bet, ja man blakus ēstu, mani tas traucētu. Grūti pret šo pasaules sviestu kaut kā pārāk iespringt, galvenais, lai cilvēks atnāk un skatās.

G. Grūbe: – Kaut ar popkornu, bet ja tikai atnāk uz kino – tas jau ir daudz. Jo diemžēl latviešu kino ir pazaudējis savu skatītāju. Nākamajos gados taps vēl vairākas vēsturiskas filmas, un mums ir jāatgūst latviešu skatītāju uzmanība.

– Treides kungs, jūs pats esat piedzīvojis izsūtījumu Sibīrijā. Vai, jūsuprāt, par šiem notikumiem ir jāveido spēlfilmas?

Arnolds Treide: – Es esmu viens no tiem, ko izveda 1941. gadā, un ar Melāniju Vanagu esam braukuši vienā ešelonā.

Paraugieties, kādi trakumi tagad notiek pasaulē. Tāpēc vien cilvēkiem ir jārāda šie vēstures notikumi. Ir vajadzīgas gan dokumentālas filmas par Sibīrijas bērniem, ko veido Dzintra Geka, gan spēlfilmas. Filma ir ļoti vajadzīga, un tā ir jāved un jārāda daudzās citās valstīs.

 

 

SKATĪTĀJU VIEDOKĻI

Zenta Lūka no Grobiņas: “Ļoti smagi, brīžiem noliecu galvu un ekrānā neskatījos. Visu laiku centos iedomāties gaišo Melānijas tēlu vecumdienās ar sirmajiem matiem un to, ko lasīju viņas grāmatā. Pēc filmas noskatīšanās savā dzīves kontā varu ierakstīt vienu negulētu nakti, jo iemigt nevarēju. Taču filma ir jāredz katram mūsdienu cilvēkam, lai mēs prastu būt taupīgi un saudzīgi pret maizi un pārtiku. Un atcerēties, cik labi, ka mēs dzīvojam savā zemē un valstī, kas jānovērtē katru dienu un katram.”

 

Normunds ar dzīvesbiedri Montu un dēlu Viljamu (12 gadi), liepājnieki jau ceturtajā paaudzē: “Man ir prieks un lepnums, ka šāda filma ir uzņemta! Un prieks par mums, ka šo filmu skatījāmies pirmizrādē, kad apkārt vēl nav citu viedokļu, kritikas un komentāru. Mēs bijām kā baltas lapas. Pieļauju, ka daudziem, kam tuvas Holivudas filmas, tā varētu arī nepatikt. Bet esmu pārliecināts, ka ir tādi skatītāji, kas vēlas kaut ko vairāk par Holivudas filmām, un šajā – pasaules mākslas līmenī – viņi to saņems. Protams, ka ir filmas, kurās skaidri parāda visus skaitļus, kartes, izvešanas laikus un apjomus, bet Viesturs Kairišs ir atradis savu ceļu – parādot šo laiku caur emociju prizmu. Ļoti atzīstami, ka filmā nav trulu vardarbības ainu. Mūsu dēls, protams, domā, ka filma ir par garu, bet arī viņš atzina, ka daudz ko sapratis par izvešanu – kā cilvēki tur nokļuva un dzīvoja.”

 

Sandra Ūpe no Liepājas: “Man filma ļoti patika, ir ko domāt. Patika filmas lēnais temps un askētiskais tēls. Lielisks operatora darbs, maz teksta un daudz it kā slēpta teksta. Patika Melānijas lomas atveidotāja. Pirms tam nebiju izlasījusi Melānijas Vanagas grāmatu, bet tagad domāju, ka vajadzēs to izdarīt. Tā noteikti ir pēdējā laika labākā latviešu filma. Un filma noteikti ir jāskatās kinoteātrī, nevis televīzijā.”

 

Elīna Medne no Liepājas: “Pārdomas pēc filmas ir dažādas – mana ģimene arī ir bijusi izsūtījumā, tāpēc šausmas no atmiņu stāstiem zināju. Arī mana mamma ir piedzimusi Sibīrijā, un viņai filma ļoti patika. Filma man jaunu pasauli neatklāja, bet atgādināja un pierādīja, ka esam stipra un sīksta nācija, īpaši jau sievietes. Tikai mēs paši to līdz galam nenovērtējam. Sabīne Timoteo savā lomā bija ģeniāla, piekrītu režisora teiktajam, ka šajā lomā bija jābūt aktrisei ne no Latvijas. Tikšanās ar režisoru deva vēl lielāku baudījumu no filmas un vakara kopumā.”

 

Grobiņas ģimnāzijas 12. klases skolniece Evija Arita Brikmane (attēlā vidū) ar klasesbiedrenēm Helēnu Rožlapu (no kreisās) un Oksanu Krasovsku: “Filmu skatījos kopā ar savām klasesbiedrenām, un šodien skolā vēl visu pārrunājām un izstāstījām citiem skolasbiedriem. Filma bija interesanta, reizē arī emocionāla un smaga. Bija jādomā gan vakarā, gan vēl šodien. Tikai filmas vidū mēs pamanījām, ka filma ir melnbalta! Mums patika arī saruna pirms seansa, jo tajā uzzinājām daudz ko tādu, lai filmu saprastu vēl labāk – gan par pašu Melāniju Vanagu, gan galveno lomas atveidotāju.”

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Daudz par daudz formālas mākslas šai tēmai un šim stāstam. Es teiktu, ka šo vajadzēja veidot citām režisoram.

  2. Ar labiem nodomiem (filmā) – ceļš uz Īriju bruģēts?
    Varbūt Karišam un Grūbem pirms nākamā grāvēja tomēr vajadzētu aprunāties ar vēsturniekiem, lai par iespējamajām nelabvēlīgajām sekām neiznāk brīnīties? Lūk, kādas atziņas 2011.g. žurnālā IR (11.-17.augusts) rakstā “20 gadus veca trauma” pauda vēsturnieks Kaspars Zellis:”…Tie vēstures uzstādījumi, kas 80.gadu beigās veicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu, tagad sagādā lielas problēmas sabiedrības konsolidācijai un attīstībai. Latvijas kā totalitāru varu upura tēls, nenoliedzami, bija vajadzīgs, lai pārvarētu valsts zaudējuma traumu un atjaunotu neatkarību. Tomēr, ja šī trauma ir aktuāla arī pēc 20 [25] valsts pastāvēšanas gadiem, tad, šķiet, var runāt par “ļaunprātīgo vēsturiskās atmiņas izmantošanu”, par ko savulaik rakstīja franču filozofs Cvetans Todrovs.

    • Nebārsti te gudrības! Protams, dažam labam gribētos, lai tautai zustu vēsturiskā atmiņa un cilvēki kļūtu par mankurtiem, un interesētos tikai par Kombuļu Inesi…

  3. Ar “bāreņu tautas” sindroma izplatīšanu pārāk aizrauties māksliniekiem nevajadzētu. Labāk novērtēt iespaidīgas iespaidošanas sekas ceturdālgadsimta laikā [1991-2016], ieklausīties vēsturnieku teiktajā:
    ” Pastāvīgā cietēja tēls nederēs. Saruna ar Aināru Lerhi ” (LA, 17.07.2012.)

    • Tas nau bāreņu tautas sindroms. Bet viena tāda filma bija jāuztaisa. Patiesīga.

      • kam tā tava patiesība ir vajadzīga?! Cilvēki miljoniem ir regulāri miruši karos un slaktiņos visā savā pastāvēšanas vēsturē un šodien arī viss turpinās. Labāk uztaisītu filmu par Latvijas izzgašanu pēdējos 20 gados, vismaz, tauta labāk zinātu savius “varoņus”

  4. ” Dzejnieks [Knuts Skujenieks] saka – ārzemnieki, aizvesti uz Okupācijas muzeju, jutīs līdzi, bet “tas, kurš tev izsaka līdzjūtību, tevi nekad necienīs”. ( DELFI Kultūra | 2. septembris 2016.)

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+