Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. jūnijs, 2015
Drukāt

Nenogurdināms savas pilsētas patriots (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Maija beigās Jelgavas pilsētas svētku laikā, atzīmējot pilsētas dibināšanas 750. gadadienu, domes priekšsēdētāja rīkotajā svinīgajā pieņemšanā atzinības zīmi “Jelgava 750 – vēstures griežos” saņēma vienpadsmit cilvēki, viņu vidū arī pensionārs Modris Ziemelis (85). Tā viņam tika piešķirta par nesavtīgu darbu Jelgavas pilsētas vēsturiskā mantojuma saglabāšanā un aktīvu darbību Jelgavas Latviešu biedrībā, kur viņš ir Goda biedrs. Tas nav seniora vienīgais apbalvojums – 2013. gadā viņš tika atzīts par Eiropas Gada cilvēku Jelgavā, saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba Goda zīmi, Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un “Sudraba skalpeli” par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā.

Krāj pilsētas vēsturi

Kurš gan Jelgavā nezina Modri Ziemeli! Vecākā paaudze viņu atceras kā vienu no labākajiem veterinārārstiem, pie kura savus četrkājainos mīluļus ārstēt veda vai visas tālaika slavenības. “No kolhoza veterinārārsta izaugu līdz Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultātes klīnikas vadītājam. Biju augstas klases ķirurgs. Pirmais Latvijā ieviesu kaulu stiķēšanu dzīvniekiem ar metāla stienīša starpniecību,” atklāj M. Ziemelis. Reiz pie viņa pēc palīdzības vērsusies pat slavenā profesora Kalnbērza sieva ar savu sunīti. Kā atlīdzību dakteris sarunājis atļauju vērot slavenā ārsta operācijas, lai, kā viņš pats saka, varētu skatīties un mācīties.

Kad 1990. gadā devies pensijā, domājis: “Nu tik es atpūtīšos!” Pilnībā aizgāja prom no veterinārās medicīnas, taču aktīvā daba neļāva sēdēt rokas klēpī salikušam. Iesaistījies atjaunotās Jelgavas Latviešu biedrības darbā, sācis vairāk interesēties par literatūru, mākslu, apmeklēt dažādus kultūras pasākumus.

“Jau bērnības dienās es daudz ko kolekcionēju – past­markas, putnu oliņas, vācu augus herbārijam. Aizgājis pensijā, sāku krāt slavenu kultūras cilvēku autogrāfus. Manā kolekcijā to ir pāri par astoņsimt. Esmu jau bērniem pieteicis, pirms dod prom kādu grāmatu no manas bibliotēkas, vajag apskatīties, vai tajā nav autogrāfa,” viņš stāsta. Lai vērtīgie ieraksti neietu zudumā, pensionārs pat esot atradis kādu Saeimas deputātu no Liepājas puses, kurš gatavs paņemt no viņa visas grāmatas ar autogrāfiem.

M. Ziemelis savācis arī lielu atklātņu un fotogrāfiju kolekciju par Jelgavu, kurā pilsēta redzama gan tāda, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara, gan kara laikā un pēc tam. Pēc kara kopā ar citiem pilsētas iedzīvotājiem piedalījies arī drupu vākšanā. “Kara laikā vecās ēkas izdega tikai no iekšpuses, tās varēja atjaunot, arī Jelgavas Latviešu biedrības namu, bet to neizdarīja. Žēl, jo tas bija viens no skaistākajiem namiem pilsētā. Manā kolekcijā to var redzēt gan visā tā godībā, gan drupās satriektu,” nopūšas pensionārs.

Divdesmit trīs gadu laikā viņš savācis 2200 atklātņu, turklāt katru no tām citādu. Reizēm retu eksemplāru meklējumos nācies braukt uz Liepāju vai vēl tālāk. Katrai kartītei aizmugurē viņš ar zīmuli atzīmējis, cik rubļu, “repšu” vai latu par to samaksājis. Uzzinājis par šo unikālo kolekciju, kāds baltvācietis, zinātņu doktors, gribējis to no viņa nopirkt, solot maksāt dolāros. “Teicu viņam, ka esmu jelgavnieks un pārdošu tikai tad, ja muzejs man nevarēs atlīdzināt tieši tik, cik pats, pensionārs būdams, par tām esmu izdevis,” atceras M. Ziemelis. Galu galā ar Kultūrkapitāla fonda un pilsētas domes finansiālu atbalstu kolekcija nonākusi Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja īpašumā.

Zudušo karogu meklējot

Krājot atklātnītes, Modra Ziemeļa rokās nonāca fotogrāfijas, kur redzams piemineklis Māteru Jurim. Pēc kara to no kapiem aizvāca, iespējams, uzraksta dēļ – tautas atmodas darbinieks. Tādēļ pirmais darbs, ko seniors nolēmis paveikt, iestājoties Jelgavas Latviešu biedrībā, – panākt Māteru Jura pieminekļa atjaunošanu. Šā mērķa sasniegšanai viņš ticies ar daudziem cilvēkiem, vācis informāciju, kā pats atzīst, reizē ar to kļūstot garīgi bagātāks. Reiz Rīgā, staigājot pa Vērmaņdārzu, viņa skats apstājies pie Garlība Merķeļa pieminekļa. Uzzinājis, ka tā autors ir profesors Alberts Terpilovskis, devies uz Latvijas Mākslas akadēmiju. Ticies ar pašu profesoru un sarunājis, ka pieminekli Māteru Jurim kā diplomdarbu veidos kāds no viņa studentiem. Abi ar profesoru braukuši arī izvēlēties piemineklim akmeni. Lai gan neatlaidīgajam pensionāram izdevies ar pilsētas domi panākt vienošanos par līdzekļu piešķiršanu, kad piemineklis bijis gatavs, naudas tomēr nebijis. Ko nu? Nezinādams, ko iesākt, seniors pat uzrakstījis vairākus projektus, lai saņemtu Kultūrkapitāla un ārzemju latviešu fondu atbalstu. Te gluži nejauši pastaigādamies pa kapiem un prātodams, kurā vietā piemineklis īsti stāvējis, saticis domes priekšsēdētāja māti, pēc profesijas skolotāju, un pastāstījis viņai par savu neveiksmi. Pēc pāris dienām nauda piemineklim tomēr atradusies.

Arī stāsts par Jelgavas Latviešu biedrības karoga atrašanu ir ļoti interesants. Doma par to, kāds šis karogs bijis un kur palicis, nedevusi senioram mieru jau daudzus gadus. Zinājis tikai karoga moto: “Vienprātība stiprina”. Karoga meklējumos devies uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Kad muzeja darbinieces uzzinājušas, ka viņš ir pensionēts veterinārārsts, plecus vien raustījušas: “Ja kāds šo karogu arī atradīs, tas būs muzeja zinātniskais līdzstrādnieks.” Rīgas Kino muzejā noskatījies desmitiem filmu par pirmskara Jelgavu, pētījis, vai kādā kadrā nepazibēs biedrības karogs. Atradis melnbaltu karoga fotogrāfiju, M. Ziemelis devies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur atrodas karogu fondi. Izskatījuši reģistrus – tāds karogs nekur nav reģistrēts. Atstājis darbiniecēm karoga fotogrāfiju un, tavu brīnumu, pēc dažām dienām karogs tiešām atradies. Pensionāram meklējumos pagājuši trīs gadi. Karoga oriģināls, kas svēra 15 kilogramus, pēc tam tika izstādīts Jelgavā pilsēta svētku laikā. Ar M. Ziemeļa gādību tika izgatavota precīza senā karoga kopija.

“Man vēl ir palicis uzdevums – gribu noskaidrot, kurš zīmējis karoga metu,” atzīst pensionārs. Otrs uzdevums – atrast vietu, kur 1895. gadā notika Latviešu IV Dziesmu un mūzikas svētki. Tie ir vienīgie Vispārējie dziesmu svētki, kas notikuši ārpus Rīgas. Kādā vecā kalendārā atradis gājiena aprakstu, kurā teikts, ka dalībnieki nogājuši sešas verstis līdz estrādei. Tā kā zināms, kur gājiens sākās un pa kurām ielām gājis, M. Ziemelis ņēmis lauku cirkuli, ko izmanto mērnieki, un gājis cauri pilsētai mērīdams. Ir jau doma arī par piemiņas zīmi, ko varētu uzstādīt estrādes vietā. Lielākais viņa ideju atbalstītājs ir sieva Ilga Ziemele, kas vada Pensionēto skolotāju klubiņu. Abi kopā izaudzinājuši divus bērnus un priecājas par četriem mazbērniem un tikpat daudz mazmazbērniem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Priecājos un lepojos ar jelgavnieku Modri. Spēku un veselību!!

  2. Gods un slava Modrim Ziemelim !

Draugiem Facebook Twitter Google+