Latvijā
Sabiedrība

Neuzdrošinos prognozēt nākotni. Saruna ar grāmatas “Terorisma krustugunīs. Islāma valsts” autoru Māri Kūli 9


Māris Kūlis
Māris Kūlis
Foto – Timurs Subhankulovs

Māris Kūlis (dz. 1985. g.) ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, filozofijas doktors. Nupat iznākusi viņa grāmata par “Islāma valsti” un tās vietu modernajā pasaulē – “Terorisma krustugunīs. Islāma valsts”.

 

Kas jūs piesaistīja “Islāma valsts” problemātikai?

M. Kūlis: Tuvie Austrumi mani interesējuši vienmēr – tuksneši, piramīdas, senās civilizācijas. Un tad pirms gadiem pieciem internetā uzdūros šaušalīgam videoklipam. Šķiet, tas bija Sīrijā. Upes mala, pie tās viens pēc otra tiek pievesti cilvēki un turpat uz vietas nošauti. Tad es sev uzdevu jautājumu: kā tas iespējams; kas šiem slepkavām īsti ir galvā? Teikt, ka viņi ir traki, ārprātīgi – tas būtu pārāk vienkārši. Sāku meklēt atbildes un ar laiku sapratu, ka būtu žēl iegūtās zināšanas pazaudēt. Tad arī nolēmu rakstīt šo grāmatu.

 

Un ko tad sapratāt?

Vispirms jau to, ka Tuvajos Austrumos joprojām daudzviet pastāv tradicionālas cilšu sabiedrības, kurām mākslīgi mēģina uzpotēt pēc Rietumu parauga veidotas valsts struktūras. It kā viss ir – robežas, likumi, armija, policija, muita, tiesas, birokrātija, slepenie dienesti. Un tomēr daudzas no tām neizdevušās, “caurkritušas” valstis. Spilgtākie piemēri – Sīrija, Irāka, Lībija, Jemena. Mēs Latvijā sakām, ka pie mums ir vāja pilsoniskā sabiedrība. Bet tur tās vispār nav. Vienlaikus šīs valstis bieži strīdas savā starpā. Nu jau nelaiķis Kadāfi kādā arābu valstu līderu sanāksmē teica – vienīgais, kas mūs vieno, ir šī apspriežu telpa. Valda nabadzība, sociālā netaisnība, milzīga atšķirība starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Plus vēl specifiskās Rietumu intereses šajā reģionā – nafta, gāze, ieroču noieta tirgi, kas parasti nav vienkāršo cilvēku interesēs. Viss kopā veido viegli uzliesmojošu substrātu, kurā izaug tādi dīvaini veidojumi kā “Islāma valsts”. Kas piedāvā ilūziju par sociālo taisnīgumu, konfliktu izbeigšanos, mieru un sola patriekt, kā viņi paši tās dēvē, “Rietumu marionešu” valdības. Piedevām tiek iezīmēta globāla nākotnes vīzija – Kalifāts jeb islāma supervalsts no Marokas rietumos līdz pat Indonēzijai austrumos.

 

“Islāma valsts” – tā ir vairāk fizisks vai garīgs veidojums?

Ap 2013. gadu “Islāma valstij” tiešām izdevās izveidot strukturētu veidojumu, ko varētu nosaukt par kaut ko līdzīgu valstij. Starptautiski neatzīta, tā tomēr centās uzņemties un visai sekmīgi arī pildīja dažas valstij raksturīgas funkcijas. Mafiozi grupējumi un prasti bandīti jau neuztur skolas, slimnīcas un neorganizē zupas virtuves. Tagad, 2017. gada nogalē, viņi ir zaudējuši tik lielas teritorijas, ka pat par valstisku veidojumu to būtu grūti nosaukt. “Islāma valsts” palikusi vien kā garīga ideja, kā idejiska kustība. Šai ziņā tā kļūst līdzīga teroristu grupējumam “Al Qaeda”, kas nekad nav pretendējusi uz teritoriju sagrābšanu un pārvaldīšanu. Cita lieta – “Taliban”, kas vairākus gadus valdīja Afganistānā.

Tas, ka vispār kaut uz laiku izdevās izveidot šo “Islāma valsti”, radikālajiem islāmistiem ir milzīgs ideoloģisks un morāls impulss. Tas, ko viņi saka – mums reiz bija sava zeme, sava valsts, kurā valdīja miers, likums un kārtība, kur bija skolas, slimnīcas un mošejas. Protams, likums un kārtība viņu izpratnē. Bet kādas šodien izskatās Mosula, Falūdža, Raka un citas bijušās “Islāma valsts” pilsētas? Vienas drupu kaudzes. Kas to visu sagrāva? Rietumi! Lielisks arguments jaunu piekritēju un kaujinieku vervēšanai.

 

Rakstāt, ka “Islāma valstij” pasaulē varētu būt ap 50 miljonu atbalstītāju. No kurienes šādi skaitļi?

Par to liecina autoritatīvi socioloģiski pētījumi. Zinot, ka pasaulē ir ap pusotra miljarda musulmaņu, tas nemaz nav tik daudz, vien kādi 3%. Protams, tas nenozīmē, ka viņi visi ņems rokās kalašņikovu un ies karot, tomēr par zināmiem sabiedrības noskaņojumiem tas liecina.

“Islāma valsts” un “Al Qaeda” gāja roku rokā ar terorismu. Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka terorisms ir vājo ierocis?

Nav tik vienkārši. Terorists ir ļauns, slikts, bet nekādā gadījumā gļēvs vai vājš. Lai sevi uzspridzinātu, tomēr jābūt zināmai drosmei. Rietumu sabiedrība, kā rakstīja franču filozofs Žans Bodrijārs, dzīvo “nulle nāves izjūtā”. Tā, it kā nāve neeksistētu. Mēs gribam vienmēr dzīvot, būt veseli, justies laimīgi, pirkt mantas, smaidīt un baudīt. Un te nāk “Al Qaeda” un šo paradigmu salauž. Varam censties apturēt teroristu, piedraudot – mēs tevi nošausim! Bet viņš atbild – šaujiet! Rietumiem tas ir milzīgs šoks. Patiesībā mums nav ar ko atbildēt.

 

Bet kas ir terorisma cēloņi? Vai apspiešana – sociālā, politiskā, ekonomiskā, nacionālā, reliģiskā?

No visa pa druskai. Paradoksāli – no tiem 50 miljoniem musulmaņu, kuri apgalvo, ka atbalsta “Islāma valsti”, izteikti reliģiski ir tikai 30%, ap 40% ir “mērenie”, bet 30% paši sevi raksturo kā neticīgos.

 

Pastāv uzskats, ka “Islāma valsts” savā propagandā veiksmīgi izmanto jaunās tehnoloģijas.

Tas, ko lieliski pieprot mūsdienu radikālie islāmisti, ir sociālo tīklu izmantošana. Tātad interneta platformas, kurās to lietotājs pats veido arī saturu. Nekā pārsteidzoša te nav. Mēs dzīvojam digitālā laikmetā. “Islāma valsts” kaujiniekiem un ideologiem patlaban ir 20 – 40 gadu, viņi izauguši pie datora ekrāna. Daudziem cilvēkiem Rietumos valda Holivudas filmu iespaidā radies stereotips, kurā islāmistus attēlo kā automātiem apkrāvušos mežoņus kamieļa mugurā. Patiesībā viņi dzīvo pilsētās, apkārt ir datori, mobilie tīkli un internets. Pat bēgļiem, kuri ierodas arī Eiropā, katrā kabatā ir pa viedtālrunim.

 

Skatoties no Rietumu cilvēka viedokļa, “Islāma valsts” propaganda aizgāja visai dīvainus ceļus – rituālas slepkavības, šaušalīgie skati ar galvu nogriešanu, nošaušanu, slīcināšu, sadedzināšanu.

Ir veikti nopietni pētījumi par “Islāma valsts” propagandu. Izrādās, ar galvu griešanu saistās mazāk nekā 1% materiālu, bet apmēram 50% stāsta, cik jauka un laimīga dzīve ir “Islāma valstī”. Un tomēr cilvēki atceras tieši šos šausmu stāstus. Lai saprastu šo fenomenu, jāatskatās pagātnē. Bija laiks 30. gados, kad BBC radio vakara ziņu izlaidumā diktors teica: “Šodien nekas svarīgs nav noticis.” Tālāk ziņu vietā spēlēja mūzika. Viss radikāli izmainījās 80. gados. Teds Tērners ASV nodibina CNN, kas nepārtraukti 24 stundas diennaktī raida ziņas. Šodien mēs jau dzīvojam hiperkomunikācijas laikmetā. Nemitīgi tiek pieprasītas jaunas ziņas, pēc iespējas skaļāki notikumi. Lai milzīgajā informācijas masā izlauztos ar savu vēstījumu, jāsarīko kaut kas šokējošs. Ar viena cilvēka novākšanu vien vairs nepietiek, vajag vismaz desmit. Tā starp teroristiem un medijiem veidojas dēmoniska laulība – mēs jums piegādājam aizvien šaušalīgākas ziņas, jūs to visu rādāt un izceļat. Visiem labi – vieniem propaganda un ievērība, otriem vairāk abonentu, interneta “klikšķu” un lielāki ienākumi no reklāmas.

 

“Islāma valsts” sūta pasaulei asiņainus skatus. Vai civilizētā Eiropa ir imūna pret šādām lietām?

Nekādā gadījumā! 1995. gadā kristīgie serbi Srebrenicā burtiski apkāva 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu. Jaunākajiem upuriem bija vien 13 gadu. “Islāma valstij” te vēl būtu ko pamācīties. Mūsu pašu vēsture ir briesmīga. Laiks iet, paaudzes nomainās, atmiņas par kariem un masu slepkavībām pazūd. Mēs redzam, kāda retorika aizvien biežāk tiek lietota mūsdienu Krievijā. Vienīgi Vācijā vēl nav sadziedēta trauma, vainas izjūta par Otro pasaules karu un holokaustu, bet ar laiku arī tas var mainīties. Dažreiz šķiet, ka no jauna kara mūs var glābt digitālais laikmets. Tiem, kuri alkst pēc vardarbības, varbūt pietiks izkauties digitālajās virtuālajās frontēs.

Arī daži latvieši pievienojušies “Islāma valstij”…

Latvijas gadījumos drīzāk varam runāt par jaunekļiem, kuri apmaldījušos savos garīgajos meklējumos, kuros ilgas pēc patiesības apvienojas ar ekstrēmu naivumu. Taču ir viena cita problēma – postmodernajā Eiropā vairs nav mītu, nav lielo skaisto stāstu par brīvību, taisnību, vienotību, par piederību nācijai vai reliģiskai kopienai. Patlaban tos mēģina aizstāt ar patēriņu un labklājību. Arī jaunais mīts par Eiropas Savienību nav spējis vienot cilvēkus. Un cik šodien būtu tādu, kuri, tēlaini izsakoties, Latvijas dēļ ietu pret durkļiem? Baidos, ka visai maz. Šo mītu tukšumu veikli izmanto islāms. Mācība, kas daudz runā par atbrīvošanos, sociālo taisnīgumu, par vienlīdzību, kas vismaz vārdos piedāvā “pasauli bez alkohola, narkotikām un kredīta procentiem”. Nav brīnums, ka atrodas cilvēki, kas uz tā visa uzķeras.

 

Grāmatā tu piemini “lakmusa sievietes”. Kas tās tādas?

Bijušais ASV prezidents Baraks Obama kādā intervijā izteicās, ka sabiedrība jāvērtē pēc tā, kā tā izturas pret sievieti. Manuprāt, šo ideju var pavērst arī otrādi – par sabiedrību var spriest arī pēc tā, kā pret to izturas sievietes. Tas ir savdabīgs lakmusa tests. Valda stereotips, ka Rietumu sievietes “Islāma valstī” iemaldās tikai tāpēc, ka tiek apvārdotas un iemānītas. Bet tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Kā liecina pētījumi, daudzas sievietes vēlas dzīvot tieši šajā patriarhālajā iekārtā, kurā viņām ir tikai pakārtota loma. Ilgas pēc sabiedrības, kurā ģimenes galva – vīrietis – strādā, apgādā ģimeni un pieņem lēmumus, bet sievietes pārziņā paliek māja un bērni. Tā ir Rietumu sabiedrības liberālās daļas vēlmju domāšana, ka tagad visi būs tādi kā mēs, ka sievietei prātā būs tikai karjera un darbs. Izrādās, pat Rietumos tas bieži nestrādā.

 

Bet vai mums Latvijā jāuztraucas par šiem teroristu grupējumiem, par “Islāma valsti”? Mēs taču esam tik tālu no Afganistānas, Irākas, Sīrijas vai Lībijas.

Pragmatiski vērtējot, tuvāko gadu laikā diezin vai. Kas būs tālāk, to mēs nezinām. Kopš 1991. gada, kad sabruka Padomju Savienība, pasaule piedzīvojusi grandiozas izmaiņas. Kā attīstīsies pasaule nākamajā gadsimta ceturksnī, prognozēt tikpat kā nav iespējams. Vismaz es to neuzdrošinātos darīt. Globalizācijas tempi kļuvuši gluži vai mežonīgi, valstu robežas nojūk, cilvēki migrē aizvien vairāk. Pats piekrītu profesora Leona Taivana apgalvojumam – kamēr Latvijā nav izveidojusies sevī noslēgusies musulmaņu kopiena, varam justies samērā droši. Jokojoties mēdz teikt – katrā sliktā ziņā ir arī kāda laba vēsts. Kādā propagandas video “Islāma valsts” bija salikusi kartē karodziņus pie zemēm, kuras tā uzskata par saviem ienaidniekiem. Latvijas karoga tur nebija. No vienas puses, tas ir labi, no otras – tā kā mazliet aizvainojoši. Tomēr Latvija piedalījās otrajā Irākas karā, un to gan kāds reiz var atcerēties.

LA.lv