×
Mobilā versija
Brīdinājums +18°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 19. augusts, 2018
14. maijs, 2018
Drukāt

Nevajag tik ļoti meklēt vieglumu dzīvē (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Inguna Dimante

Vīrietis, kurš augstu vērtē sievieti sev līdzās, bet savu brīvību – augstāk. Sieviete, kura mīl vīrieti un ir gatava viņa dēļ upurēt gandrīz visu… jā, bet tomēr ne pilnīgi visu. Pasaules uzskatu cīņa ar jūtām: kam jāpiekāpjas? Kuram jāpiekāpjas? Vai piekāpjoties zaudē vai reizēm, iespējams, tomēr iegūst?

Lasot šo romānu, domas tā vien vērpās ap patlaban atkal tik ļoti aktuālajiem jautājumiem par ģimeni un tās nozīmi. Piemēram, vai iespējams atbildēt, kādas īpašības ir svarīgākās, lai ģimene būtu laimīga?

I. Dimante: Negribētos jau ļoti samoralizēt, jo savā dzīvē pati nemaz tik kārtīga neesmu bijusi, tikai tādēļ kaut ko varu uzrakstīt (smejas). Izklausīsies klišejiski, bet man šķiet, visbūtiskākā ir cieņa. Ja vienam pret otru nebūs cieņas, nekas labs nesanāks. Tāpat ir ļoti būtiski, lai katram cilvēkam ir arī pašam sava dzīve, kas viņu piepilda, nodarbošanās, kas aizrauj. Lai neesi ļoti atkarīgs, ka tieši šis cilvēks mani dara laimīgu, un, ja nu viņš aiziet, tad būšu šausmīgi nelaimīga. Ir jābūt harmoniskai personībai, tad tu vari to otru cilvēku bagātināt, bagātināties no viņa, tad jums abiem būs interesanti. Un svarīgi, lai spējam arī otru cilvēku sadzirdēt, nevis tikai: es runāju, visi klausieties un dariet, kā es gribu. Protams, tas viss nāk vēlāk, jaunībā jau satiekas divi egoisti, katrs cenšas otru iedabūt tajā savā modelī. Ja iztur tik ilgi, ka to otru cilvēku sadzirdi, tad arī kaut kas iznāk.

Bet nav jau arī nekādas gatavas receptes. Protams, ir svarīgi dot otram pietiekami daudz telpas un brīvības, kur attīstīties kā personībai. Taču man pašai vajag daudz vientulības, bet kāda cita ģimene jutīsies labi, katru dienu kopā rosoties savā saimniecībā…

Kā jūs formulētu: kas ir galvenais, ko ģimene cilvēkam dod?

Stabilitāti, drošību, pleca sajūtu. Turklāt to saņem ne jau tikai no vīra vai sievas, bet arī no bērniem, kuri izauguši un zina savus vecākus ar visām viņu “utīm”. Es atbalstu savus bērnus, lai kas viņiem notiktu, un zinu savukārt, ka saņemšu atbalstu no viņiem.
Slavens kļuvis Ļeva Tolstoja teiktais romānā “Anna Kareņina”, ka visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas, bet nelaimīgās nelaimīgas katra savā veidā.

Te es gan laikam Tolstojam nepiekritīšu. Ārēji varbūt, iekšā nevienā modelī, izņemot savējo, ielīst nespējam, tikai no sevī akumulētā nojaust, kā klājas citiem. Bet tās nelaimīgās ģimenes jau arī ir ļoti līdzīgas, jo kas tad izraisa nelaimīgumu? Daudzās nelaimīgajās ģimenēs tas būs egoisms, atkarības, narkotikas, azartspēles. Cik lielā mērā laime atkarīga no tā, vai spēj otru cilvēku uztvert kā personību un savstarpēji bagātināties, tik arī nelaimīgās ģimenes būs diezgan klišejiski nelaimīgas. Un, protams, laimi grauj arī materiālās problēmas – ja nemitīgi jādomā, kā izdzīvosim, nomaksāsim kredītus, paēdīsim, tad ir ļoti grūti sameklēt sevī cieņu pret otru, sākas pārmetumi.

Arvien biežāk Latvijā dzirdams viedoklis, ka sievietēm vispirms vajadzētu domāt par ģimeni un bērniem, tikai tad – par izglītību un profesiju. Savukārt vīrietim nesaka: ja tev nav ģimenes, nav bērnu, tad tu esi bezatbildīgs, kaut gan, kā redzam arī jūsu jaunajā romānā, bieži vien bērnus nevēlas tieši vīrietis…

Jāsaka, tieši pēdējā laikā savā dzimtā redzu daudz vairāk jaunu vīriešu, kuri precas, ģimenēs dzimst otrais un trešais bērns, un to ir patīkami redzēt. Es domāju, sabiedrība kļūst labāka, mēs sākam saprast pamatlietas, kuras bija aizmirsušās, kad tikām iemesti demokrātijā un brīvībā un mazliet no tā visa sareibām. Sievietēm es teiktu – man jau patīk, ka ģimene veidojas jaunībā, un, ja piesakās bērniņš, nevajag uzreiz satraukties: tagad nē, vispirms izmācīšos, izveidošu karjeru. Būtu ideāli, ja visu varētu vienlaikus – gan bērnus radīt, gan izglītību iegūt. Protams, tas ir grūts ceļš, bet grūtais ceļš cilvēkam dots, lai varētu kaut ko apjaust, iemācīties un manā vecumā teikt – laikam jau kaut kas dzīvē sanāca. Nevajag tik ļoti meklēt vieglumu dzīvē, visas lielās apjēgsmes nāk caur grūtībām. Un jaunībā visu var izdarīt, man tā pašai bija – bērnus audzināju un vakara maiņā studēju. Atrast, kas palīdz, visu sakārtot un svarīgākajam pakārtot. Un, jā, es uzsvaru liktu uz ģimeni, nevis karjeru, jo dzīves laime tomēr vairāk saistās ar personīgu laimi.

Fragments no romāna “Divi džokeri un papardes zieds”

Andžejs drusku saspringa. Vannas istabā iestājās klusums. Zaiga tūlīt nāks, un viņi mīlēsies. Viņš nespēja izskaidrot, kas tā par milzu varu, kas neļāva tāpat vien Zaigu palaist. Vēl viss nešķita gūts, Andžeju pārņēma gandrīz vai apsēsta vēlēšanās šonakt mīlēties ar Zemeni, tik īsti, kā sen to nebija darījis, lai varētu aizmirst, lai nav par viņu vairs jādomā. Šī būs pēdējā nakts. Rīt Andžejs sāks ceļu atpakaļ uz turieni, kur bija nepārspējams gan biznesā, gan pie sievietēm.

Iznākusi no vannas istabas, Zaiga pagāja garām guļamistabai, kurā šķietami nekas nebija mainījies – varēja dzirdēt televizoru, kam droši vien pilnu uzmanību veltī svešais Andžejs. Sieviete klusi sāka kāpt pa trepēm lejā. Necik sakarīgāka domāšana nekļuva, kājas trīcēja, sirds drebēja. Apakšstāva gaitenī, iekāpusi kurpēs, ātrumā nevarēja attapt, kur somiņa, bet, paldies Dievam, tā tepat karājās zem āra jakas. Uzrāvusi jaku un paķērusi somiņu, slēdza vaļā durvis.

– Zaiga? Kur tu iesi? – Andžeja balss, kas skanēja no kāpņu augšas, apstādināja sievieti ārdurvīs.

Lielām acīm, lielākām nekā jebkad, nevienai asins lāsītei nesārtojot parasti tik rožainos vaigus, bez vājākās smaida ēnas parasti tik smejošajās lūpās Zaiga pagriezās:

– Es pagaidām paņemšu mašīnu, ne uz ilgu laiku. Paliec sveiks, Andžej!

Durvis aiz viņas aizvērās. Andžeju pārņēma pilnīgs apstulbums. Apakšbiksēs, plikām pēdām viņš lēkšoja lejup.

– Zaiga!

Jau atvērusi mašīnas durvis, viņa atskatījās.

– Nepadarīsim visu nevajadzīgi grūtu, Andž! – viņa teica, iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Tāds nebija plāns. Viņai nebija jāaizbrauc šovakar. Andžejs pats gribēja noteikt, kad sievietei ienākt viņa dzīvē un kad no tās pazust. Vēderā atkal iemetās žņaudzējs, viņš kā ērms stāvēja uz sliekšņa visu apskatei. Noskatījies pakaļ aizbraucošajai mašīnai, iepēdoja mājā un aizslēdza durvis.

Šovakar Zaiga neatgriezīsies, skaidrs. Varbūt nekad neatgriezīsies. Viņa nemaz nebija mazgājusies, vienkārši tur sēdējusi, laidusi ūdeni un domājusi. Pieņēmusi lēmumu… un ne tikai sarunas dēļ par bērnu, bet skarbā toņa dēļ, attieksmes dēļ. Lepna, viņa nosvītroja desmit gadus no savas dzīves un devās prom.

Andžejs iegāja virtuvē un ielēja glāzē ūdeni. Vīrietis nejutās labi, kaut gan Zaiga kaut kādā veidā faktiski atviegloja situāciju. Nekas nebūs jāsaka, ne arī jādomā vārdi, kā to pateikt. Vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Tātad viss atrisinājies pats no sevis, būtu jāpriecājas, tomēr nekādu dižo prieku Andžejs nejuta. Varbūt tāpēc, ka nebūs iecerētās pēdējās nakts. Mazā Oga parādīja raksturu! Viņš kļūdījās, skarbi atvirzot un noraidot. Tajā brīdī Zaiga visu saprata. Viņa piepeši atklāja Andžejā citu vīrieti, patieso vīrieti, aukstu un nepieejamu, tāpat kā viņš kādreiz atklāja patieso Evelīnu Gārni. Un nu, pēc desmit gadiem, viņu tādu ieraudzīja Zaiga.

Puspliks, kā bija, Andžejs apsēdās uz virtuves krēsla un pārvilka plaukstu zodam. Kā viņš to bija iedomājies? Ka Zaiga norīs skarbo aizvainojuma krupi un kāps pie viņa gultā mīlēties? Ka viņa pakļausies un viņš iegūs varu pār Zaigu, citādu varu, ne miesiski alkstošu, ne tādu, kā iekožoties sārtajā lūpā, bet tādu kā saimnieka varu pār kalponi? Ka viņa klusēdama to pacietīs, kaut vai tikai vienu nakti? Vai tāda Zaiga viņam maz patiktu? Pašam to neapzinoties, tieši uz to mērķēja. Iegūt tādu varu, pakļaut, izmantot un tad no mazās floristītes jau bez īpašas nožēlas atvadīties.

Tikai Zaiga nav mazā floristīte, ne arī mazā oga, viņai varbūt nepiemīt lepnība, bet noteikti piemīt lepnums, viņa ir Zemene. Tomēr pilnīgi visu dzīvē nevar iegūt pat Andžejs, jānodala prioritātes. Sieviete aizmirsīsies, būs citas, dzīve sakārtosies. Ja nebūtu tas vilcējknaģis vēderā! Gan jau atlaidīs.

Andžejs piecēlās un atvēra durvis uz terasi. Ievilka plaušās svaigo vēsumu, sameklēja cigareti, šķiltavas un izgāja ārā. Dārzs – Zaigas izveidotā paradīze… būs jāmeklē dārznieks, kas te visu pārtaisa pa vecam, atstāj tikai zālienu, Andžejs vairs noteikti te neko nedarīs, ne jau viens pats! Ko darīt ar zemenēm uz terases? Tās ir paša lolojums – vīteņzemenes, bet ogas paredzētas viņai, Zaigai. Pa vienai ogai katru rītu, vasaras rituāls, pagaidām pat vēl nezied. Vai šovasar liks tās mutē citai? Vēsi, pārāk vēss pavasaris šogad, zinātāji apgalvo, ka būšot arī auksta un lietaina vasara.

Nodzēsis izsmēķi, atgriezās virtuvē – tā arī Zaigas izpriecu vieta. Viņa bieži šeit kaut ko dungoja, rosoties pie plīts paīsajos mājas svārciņos ar pogu un šķēlumu vienā pusē. Pārbaudot vakariņu gatavību cepeškrāsnī, svārki pavērās. Andžejs to apzinājās, pat sēžot istabā, kurā viņa tad nāca ar līksmu apsolījumu:

– Drīz būs! – un apsēdās cieši līdzās, pārmetot vienu kāju pāri otrai, atsedzot apaļīgumu, vai dažreiz apsēdās viņam uz ceļiem.

Pie velna, pietiek domāt tādā virzienā! Jākāpj augšā uz guļamistabu un jāmēģina aizmigt. Māja būs jāuzkopj. Pēc Evelīnas uzkopa, lai ne smakas nepaliktu. Tagad tas pats būs jādara pēc Zaigas. Apkopēja dabūs nostrādāties. Pēc Evelīnas jau īstenībā neatradās daudz kopjamā. Viņas laikā māja turējās sterila. Evelīna negatavoja, dārza darbi noteikti būtu pēdējais, par ko viņa iedomātos, drēbes kārtīgi saliktas skapī, ja nu kārbiņas vannas istabā un šur tur cigarešu pelni. Tagad visur redzami kādi nieciņi, suvenīri no viņa un Zaigas kopīgajiem ceļojumiem, ledusskapja durvis izraibinātas ar ārvalstu pilsētu skatu magnētiņiem. Plauktā grāmatas, ko abi pirkuši un lasījuši. Sauso ziedu kompozīcijas, glezniņas pie sienas, fotogrāfijas. Skapī viņas drēbes, Zaigas nieciņi visur – šeit, vannas istabā, priekšnamā uz plauktiņa pie spoguļa.

Andžejs iekāpa gultā un pārvilka pāri segu. Kad pēdējo reizi ir gulējis viens? Neatcerējās. Varbūt tad, kad Zaiga uz kādām dienām aizbrauca pie vecākiem. No Jāņiem līdz Pēteriem. Tad tā gulēšana vienatnē izpaudās citādi, jo viņš zināja, ka Zaiga atgriezīsies. Tagad? Viņai jāatgriežas pēc drēbēm, savām lietām. Tāda doma pašreiz kaut kā mierināja, vēders drusku atslāba. Kaut kas nebija kārtībā, viss it kā pareizi un tomēr ne.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+