Viedokļi
Komentāri

Elīna Pinto: No atgriešanās attur nedrošība par nākotni 16

Foto – Shutterstock

Aizvadītajā nedēļā Ekonomikas ministrija paziņoja, ka tuvāko piecu gadu laikā Latvijas darba tirgū pietrūks 35 000 darbinieku – jau tagad 40% uzņēmēju esot grūti nokomplektēt darbinieku sastāvu, un lielākoties tiek piesaistīti viesstrādnieki. Vai ir pamats cerēt, ka daļa latviešu, kas devušies strādāt uz ārzemēm, atgriezīsies Latvijā un vismaz daļēji varētu glābt situāciju? Pārdomās dalās Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde Elīna Pinto.

Lielākā vērtība – drošība

Jau gandrīz piecpadsmit gadus Latvijā ik mēnesi vai reizi divos ierodos caur lidostu. Ievelkot plaušās malku Rīgas gaisa, ikreiz sajūtu mulsinošu piesardzību: lai cik pazīstama būtu skaistā valoda un ainava, nekad nevari būt drošs par to, kas tevi sagaida. Avīžu virsrakstos un cilvēku sejās mijas veiksmes stāsti un drāmas, reformas un fiasko. Šķiet, ka drošs Latvijā vari būt tikai par to, ka nekas nav drošs.

Taču laikmetā, kad robežas ir caurstaigājamas, principi – konvertējami, un informācija – neviennozīmīga, vislielākā vērtība ir tieši drošības sajūtai. Tā arī ir atbilde uz jautājumu: “Kas pēc 5 – 10 gadiem dzīvos un strādās Latvijā?” Tie būs cilvēki, kuri šeit jutīsies drošāki par savu un tuvinieku priekšdienām nekā citviet. Arī vairākums mūsējo ārvalstīs saka – lai cik grūti bijis visu sākt no jauna nepazīstamā vidē, viņiem tur ir pārliecība par stabilu, cilvēka cienīgu nākotni.

Emigrācija daudziem ir izvēle starp pazīstamu nedrošību savā valstī un nepazīstamu drošību ārvalstīs. Visus nevar un nemaz nevajag noturēt Latvijā, bet demogrāfijas svaru kausus tomēr var līdzsvarot. Tam vajadzīga uzdrīkstēšanās plānot ilgtermiņā, praktiski soļi un atvērtība domāšanā. Tālredzīga stratēģija tiesiski un sociāli atbildīgai ekonomikas izaugsmei nu vairs nav tikai skaisti vārdi, bet gan Latvijas izdzīvošanas jautājums. Visupirms tā ir vajadzīga tepat Latvijā, un pat bez īpašām privilēģijām mudinās atgriezties arī lielāku daļu aizbraukušo.

Izaugsmes baušļi Latvijai

Nosakot ilgtermiņa prioritārās nozares ekonomikā, mēs radītu skaidrāku spēles laukumu pieredzējušu profesionāļu, investoru un darbinieku piesaistei. Tas ļautu koncentrēt arodskolu un universitāšu piedāvājumu, radot jauniešos ticību, ka mācības būs jēgpilns ieguldījums darba gaitām Latvijā. Es redzu šādas stratēģijas augļus Luksemburgā, kur dzīvoju.

Izveidojot dažus spēcīgus un plānotspējīgus reģionus ar jaunajai realitātei atbilstošu transporta tīklu, tie veiksmīgāk piesaistītu jaunas ģimenes, uzņēmējus un brīvo profesiju pārstāvjus. Kamēr valsts pieņem un atceļ reemigrācijas plānus, atsevišķas pašvaldības un uzņēmēji ir pierādījuši, ka atgriezties motivē personisks uzaicinājums strādāt kopīgas vīzijas īstenošanai.

Drošības sajūta nav tikai darbavieta. Nostiprinot likuma varu un veidojot tīru politiku, mēs motivēsim Latvijā palikt vai atgriezties jaunos un izglītotos cilvēkus. Viņi statistiski visvairāk aizbrauc no koruptīvi tendētām valstīm Austrumeiropā – un tā ļauj šādām sistēmām atkal izplesties.

Ar progresīvu nodokļu sistēmu, pieejamu veselības aprūpi un labi kalibrētu sociālo nodrošinājumu mēs veidotu solidārāku, veselāku un ilgtermiņā konkurētspējīgāku sabiedrību. Tas, ciktāl valsts šodien grib un spēj parūpēties par senioriem vai sociāli mazaizsargātajiem, ir arī darbaspējīgo nākotnes drošības mēraukla un faktors lēmumā par atgriešanos vai ģimenes pieaugumu.

Ir laiks iztīrīt likumus no skabargām, kas kavē diasporas mājupceļu. Eiropas Savienība ir atvērusi Latvijas robežas virzienā uz ārpusi, bet mūsu pašu valstsvīri var tās atdarīt plašāk arī otrā virzienā – iespējams, ar jaunu Mobilitātes likumu. Tas nozīmētu, piemēram, ļaut ģimenēm pieteikties bērnudārzu rindās vēl pirms atgriešanās Latvijā, nenoteikt daudzkārt augstāku īpašuma nodokļa likmi aizbraucēju mājvietām Latvijā, jo šobrīd tiek piemērots līdz pat septiņām reizēm lielāks NIN tiem, kas nav deklarēti pašvaldībā, un diasporai piederīgie nedrīkst būt deklarēti Latvijā. Tāpat tas nozīmētu atvieglot ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas atzīšanu Latvijā tādās profesijās kā inženieris, arhitekts un mediķis. Tas nozīmētu, atgriežoties dzimtenē, aizsargāt ārvalstīs nopelnīto pensiju minimumu tā vietā, lai tam piemērotu “reemigrācijas nodokli”. Līdz ar atgriešanos tik daudzie Eiropā mītošie Latvijas pensionāri atvestu arī investīcijas savos novados un stiprinātu savu bērnu un mazbērnu saikni ar Latviju.

Ja vēlamies, lai mūsu aizbraucēji brauktu atpakaļ, svarīga ir vide, kurā iejusties var arī viņu bērni un citu tautību dzīvesbiedri. Tieši aizspriedumi vai pat neiecietība pret citādo no atgriešanās attur tik daudzus latviešus, kas ģimeni izveidojuši ārvalstīs. To var risināt ar valodas apguves un darba iespējām, bet arī vienkārši katram no mums esot atvērtam daudzveidīgākai latvietībai nākotnē.

LA.lv